Gunda Vaivode: Šobrīd teātros liels pārmaiņu laiks – vai tie būs citi cilvēki, vai tās būs jaunas idejas, ko vajadzētu ielāgot, ko mainīt? Mūs, protams, interesē arī Operas tālākā attīstība. Edīt, tu esi liela operas cienītāja, būs interesanti parunāt arī par to. Mūs interesē dažādas institūciju būves, bet varētu sākt ar to, kas būs aktuāls pēc nedēļas - lai arī mēs nākamnedēļ runāsim par "Spēlmaņu nakti". Šogad tu žūrijā neesi. Varbūt ir kāds secinājums par visu aizvadīto sezonu, vai ir kas jauns un spilgts?
Edīte Tišheizere: Ja man jārunā tieši par tendencēm, tā ir spilgtā un pārliecinošā neatkarīgo jauno režisoru ienākšana. Klāvs Mellis un brīnišķīgais "Kvadrifrons", kuram vakar bija "Fake News" pirmizrāde - sen nebiju tā smējusies. Vienīgais sliktums bija tas, ka viņi tur trīs reizes dziedāja vienu baptistu dziesmu, ko es pēc tam visu atlikušo vakaru dziedāju. Domāju, ka jaunie, kuri vairs nevēlas būt institūcijās, ir tā nozīmīgākā tendence.
Elmārs Seņkovs, kurš tikko aizgāja no Nacionālā teātra, šobrīd veido jaunu trupu.
Edīte Tišheizere: Ja drīkstu pareklamēt grāmatu, kas jau gatava un ir jau maketēšanas stadijā Literatūras, folkloras un mākslas institūtā - "Neatkarības laika teātris". Mēs pirmoreiz Latvijas teātra jaunāko laiku vēstures grāmatu veidojam pēc cita principa - cilvēks-teātris, ne vairs teātris kā māja. Kā viņa radošais ceļš, vairāk vai mazāk konsekvence, vairāk vai mazāk vienots, bet izrietošs no cilvēka. Tas saskan ar domu par valdes un atbildības modeļiem, par to, kā procesus ietekmē personība.
Mērķis - kopprodukcija
Sandi, jums joprojām Operā ir trīs cilvēku, trīs valdes locekļu modelis. Kā esat sadalījuši savas kompetences un atbildības sfēras?
Sandis Voldiņš: Mums ir salīdzinoši viekārši. Skaidrs, ka operā, tāpat kā teātrī, vienmēr vienam ir jābūt galvenajam. Ir jābūt vienam vizionāram, un šai gadījumā, protams, tas ir valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš, kas arī likumā tiek definēts.
Pirms kādām divām nedēļām to esam savā komandā pārrunājuši, un vīzijas krietni sakrīt - opera ir starptautiska māksla, un virziens, kurā ejam - kopprodukcijas, teātru apmaiņas. Tas ir virziens, kurā iet pilnīgi visi. Leiši to dara jau neskaitāmus gadus.
Zigmara Liepiņa laikā bija uzstādījums par to, ka jāiestudē pašiem, pēc iespējas vairāk jādod saviem autoriem, režisoriem darba lauks. Tas arī bija ļoti interesanti, bet šis posms ir pagājis.
Un tad attiecīgi divi pārējie valdes locekļi - Inese Eglīte, kura vairāk atbild par finanšu sadaļu. Par to, ko skatītāji neredz no zāles - apakšā ir milzīgas ekseļa tabulas līdz velnišķīgajai precizitātei un pēdējiem centiem, lai savilktu galus kopā. Savukārt manā atbildībā ir jautājumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu attīstību, iekšējām pārvaldes struktūrām, administratīvo vadību un citām lietām.
Vīzija, talants un izglītība
Gunda Vavode: Pasaules operteātriem ir tā saucamā intendanta pozīcija - un intendants reizēm ir gan maka turētājs un finanšu plānotājs, gan mākslinieciskā koncepta veidotājs. Visticamāk, Edīt, ja runājam par Latvijas teātriem, vīzijai jābūt mākslinieciskā vadītāja rokās, vai ne?
Edīte Tišheizere: Rubenis Nacionālajā teātrī bija izveidojis ļoti spēcīgu režisoru komandu, ļoti spēcīgu, kas, domāju, arī radīja būtisko māksliniecisko pacēlumu.
Pēkšņi tu saproti, ka Nacionālais teātris ir Latvijas pirmais teātris, un visinteresantākais.
Domāju, ir jārunā par cilvēkiem, kuriem ir šī vīzija. Un tad varbūt arī nav tik ļoti no svara, kuru no funkcijām viņi izpilda. Pieņemu, ka Ojārs Rubenis, tāpat kā Herberts Laukšteins Liepājā, lielā mērā arī Evita Sniedze-Ašeradena Valmierā - viņi ir mākslinieciski ievirzītie, mākslinieciski skolotie cilvēki, kuri var kaut kādā mērā to apvienot. Tā kā es domāju, ka arī Latvijā šis ir visnotaļ iespējams modelis, jo
viss atkarīgs no cilvēka, viņa ievirzes, talanta un izglītības.
Sandis Voldiņš: Man jau šķiet, ka tas ir ļoti pareizi, ka mums nav tāda viena modeļa, proti, modelis pielāgojas konkrētā kolektīva un konkrēto personību vajadzībām, nevis otrādi - ka uzdizainējam kaut kādu ideālo modeli un tad it kā pēc tā ejam.
Edīte Tišheizere: Bet vienlaikus gan Maijai Pavlovai, gan Annai Sīlei, domāju, ir fantastiska mākslinieciskā vīzija un spēja runāt ar māksliniekiem. Tur ir tā sarežģītība un prieks.
Gunda Vaivode: Sandim pirms brīža vaicāju, vai viņš redzējis Nacionālajā teātrī Sīļa izrādi "Finlandizācija". Man ļoti patika šī izrāde. Tur viens no personāžiem ir Valsts sekretārs. Arī Sandis bijis Kultūras ministrijas valsts sekretārs. Vispār jau izrāde, protams, ir par mūsu izvēlēm un ka viss ir ļoti, ļoti sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti, ļoti vienkārši. Tā ir sirdsapziņa, kas ir tavs atskaites punkts.
Edīte Tišheizere: Jā, bet tā sirdsapziņa arī ir ļoti sarežģītā situācijā, ja tev jādomā par to, ka tavs sirdsdarbs vai nu realizēsies, vai nerealizēsies. Man patika tieši tas, ka te bija parādīts, cik tā pelēkā zona ir plaša un neviendabīga. Un cik šausmīgi daudz mazu, sīku izvēļu ir jāizdara, un ne visi var būt varoņi un savu sirdsdarbu samīt. Un vai tas ir tā vērts. Pirms kāda laika Liepājas teātrī bija izrāde "51. fotogrāfija" – par sievieti, kura pirmā atklāja DNS spirāles formu, bet nepaguva to pateikt, jo viņas kolēģis to ieraudzīja pirmais un viņš dabūja Nobela prēmiju. Es domāju – tā ir tā ģēnija pazīme: ja tu jau esi ieraudzījis, nu, kā tu vari klusēt! Tā ir insiprācija, kas tev iedota no augšas – tu redzi, un tu bīdi to zinātni tālāk, tāpat kā mākslu. Tāpēc sirdsapziņa un ģēnijs reizēm man šķiet diezgan grūti savienojamas lietas.
Mikroizvēļu menedžēšana
Sandi, tu tagad savā ziņā esi nonācis otrā pusē – vai no šī rakursa radošais process tev tagad izskatās savādāks?
Sandis Voldiņš: Nebiju gan īsti tipisks Kultūras ministrijas valsts sekretārs – biju diezgan dziļi iekšā visos procesos, jo mani tie pēc būtības interesēja: tādā ziņā bija skaidrs, kā viss top, kā tiek veidots, kāpēc tiek izdarītas zināmas izvēles.
Kas man varbūt ir pārsteigums, atrodoties radošā procesa iekšpusē, – veids, kādā nonākam pie galarezultāta, cik neparasti daudz ir mazo izvēļu, kas pa ceļam jāizdara, un cik tās ir izšķiroši būtiskas, lai viss tomēr ietu vienā virzienā, īpaši jau operā, kur katrs mazais zobratiņš, kas procesa gaitā izkritis ārā, būtiski ietekmē to, ko rezultātā ieraudzīsim uz skatuves pēc gada, jo plānošana notiek vismaz gadu uz priekšu.
Šī mikroizvēļu menedžēšana – tā man ir tāds neliels pārsteigums, bet neizsakāmi fascinējošs.
Un kā vienmēr, protams, naudas jautājums ir primārais paralēli visām idejām.
Sandis Voldiņš: Nu nē, tas tomēr ir sekundārs.
Tas labi, ka tu tā saki! Tūlīt Latvijas Nacionālajai operai tiks pasniegta ļoti palīdzīga roka, jo 18. novembrī, kas ir Andra Nelsona un Latvijas dzimšanas diena, Andris diriģēs Bostonas orķestri Kārnegī zālē, savukārt Amerikas Operas ģilde vāks ziedojumus Latvijas Nacionālajai operai instrumentu iegādei. Kas ir tas, kā jums šobrīd īpaši trūkst?
Sandis Voldiņš: Instrumenti jebkuram kolektīvam ir neizsmeļams naudas ieguldījuma avots. Situācija ar instrumentiem vairs nav katastrofāla – gadu gaitā arī Kultūras ministrija devusi papildus naudu. Tikko kā mums liels atspaids bija no Operas ģildes, viņi mums uzdāvinājuši divus jaunus trombonus. Protams, ka labi, profesionāli instrumenti maksā pasakaini dārgi.
Atkal sajusties kā Zalcburgā
Edīt, tu esi liela operas mīļotāja – ko tu gaidi no operas?
Edīte Tišheizere: Es gaidu, lai atkal būtu tādi svētki kādi bija pirmie Rīgas Operas festivāli, kad tu pēkšņi juties kā pilnīga pasaules daļa... Ak, dievs, un fantastiskie ārzemju viesi, kādas tualetes... Vēl tagad atceros "Nībelunga gredzena" atkārtojumu, uz kuru 2014. gadā bija atbraucis viens pāris. Katrā reizē kundzei bija citāds tērps... Pēkšņi tu juties kā Zalcburgā, apkārt – skaistie operas apstādījumi, un tu saproti, ka tā ir TAVA dzimtā pilsēta.
Bet kas ir būtiskais, kas tevi interesē labi zināmās operās – režija, solisti, diriģents?
Edīte Tišheizere: Tomēr jau režija. No pēdējo gadu spēcīgākajiem iespaidiem ir operas "Fausts" un "Karmelīšu dialogi", īpaši fantastiskais fināls, kas ir režijas un horeogrāfu kopveidojums. Visa zāle raud, un tu iznāc ārā tādā laimes sajūtā, ka iespējama šāda cilvēciskā solidaritāte.
Sandis Voldiņš: Viens no konceptiem, ko šobrīd attīstām, ir pasaulē zināmie režisori, bet, kā jau teicu, tas pie pašreizējā budžeta tas iespējams tikai un vienīgi caur kopprodukcijām, savādāk nevar. Vieni paši pacelt mēs nekad to nevarēsim. Ja gribam starptautiskus vārdus, mums jāatgriežas starptautiskajā apritē.
Edīte Tišheizere: Vai caur šiem kopproduktiem nav kāda iespēja drusku pabīdīt arī mūsu oriģināldarbus? Teiksim, "Pazudušo dēlu".
Sandis Voldiņš: Oriģinālproduktus – operas – ir salīdzinoši grūti izvirzīt.
Operas pasaulē tomēr ir kanons – tās ir 30 operas, kas iet uz riņķi, un kaut ko jaunu iebīdīt starptautiskajā apritē ir salīdzinoši grūti.
To var izdarīt divos veidos. Viens veids – maza producēšanas vienība, kas saprogrammē kaut ko līdzīgu kā, piemēram, savulaik dāņi taisīja "Orfeju". Otrs veids, kā to var izdarīt – caur digitālajiem tīkliem mēģinot pamazām sildīt publiku, parādot, ka mums ir arī interesanti nacionālie produkti. Janvāra beigās esam pierunājuši lielo operas digitālo platformu, ka viņi tiešraidē rādīs "Spēlēju, dancoju". Tas arī viņiem ir eksperiments. "Spēlēju, dancoju" tādā ziņā ir ļoti pateicīgs – otrā cēliena krāšņums, etnogrāfijas stilizācija, arī mūzikas valoda ir ļoti neparasta, kaut kas starp operu un populāro mūziku. Bet tā, ka pie mums stāvētu rinda pēc latviešu oriģināloperām, tā nav, un būtu utopiski par to domāt.
Bet mans jautājums Edītei – kā tur īsti ir ar to režiju operā? Mūžīgais neatbildētais jautājums par operu: teātris vai mūzika?
Edīte Tišheizere: Teātris UN mūzika. Bet teātris noteikti, jo citādi jau mēs varētu klausīties tikai radio!
Sandis Voldiņš: Bet kāpēc tādā gadījumā opera netiek iekļauta arī "Spēlmaņu naktī"?
Edīte Tišheizere: Jā, tas ir jautājums, par ko mēs vairākkārt esam žūrijās diskutējuši.
Ar Eduardu Liniņu pirms diviem gadiem "sitāmies" kā neprātīgi, lai Rihards Mačanovskis un Mihails Čuļpajevs dabūtu vismaz nomināciju kā aktieri par darbu Prokofjeva "Izvirtības hronikā". Tomēr neizdevās...
Cita kolēģe teica, ka tā tomēr ir īpatnēja specifika – dziedāšana... Bet šis, manuprāt, gan bija tāds gadījums, ka ļoti gribējās viņiem dot aktieru balvas.
Operete - tikpat dārga kā opera
Gribētu jūsu abu viedokli jautājumā, kas šobrīd tiek viļāts kā karsts kartupelis – tas ir muzikālais teātris, operete. Kā jūs redzat tā vietu? Šobrīd ir privātas iniciatīvas, kurām valsts arī caur Kultūrkapitāla fondu ir gatava novirzīt līdzekļus. Pasaulē ir arī varianti, kad operā paretam tiek iestudētas operetes, lai tās būtu profesionālas un ļoti kvalitatīvas.
Sandis Voldiņš: Nez kāpēc izveidojies mīts, ka operete ir vieglāks žanrs nekā opera – nē, nebūt! Ne muzikāli, ne arī izmaksu ziņā tas nav vieglāks, tas ir tieši tāds pats.
Būsim godīgi – kvalitatīvi uzvest opereti maksā tik, cik tas maksā. Viens iestudējums – aptuveni 200 000 eiro, kas ir liela nauda.
Visu cieņu Operetes fondam, viņi ārkārtīgi daudz izdarījuši žanra popularizēšanai. Bet mums, starp citu, operas repertuārā jau ir operete "Sikspārnis", arī nākotnē plānojam ik pa brīdim tās uzvest tieši žanra dažādošanai. Tas ir virziens, kurā šobrīd taustās pilnīgi visas operas. Lai to izdarītu kvalitatīvi, jārēķinās ar esošajiem resursiem. Rezumējot – dodiet mums naudu, uztaisīsim opereti.
Edīte Tišheizere: Katrā gadījumā tā ir kvalitātes lieta, jo laba operete, ja tā iestudēta ar fantastiskiem spēkiem, ir milzīga bauda. Savā laikā Janīna Pankrate tik daudz ko izdarīja Rīgas operetē – brauca solisti no Maskavas, un domāju, tajā laikā tas bija diezgan augsts līmenis.
Mani mazliet izbrīna pēdējā laika paziņojumi atkal par citu plānu koncertzāles versijai – ar trim milzīgajām hallēm, no kurām visās trijās jābūt tulkošanas kabīnēm. Paskatoties, kā igauņi iecerējuši savu dzelzceļa staciju Tallinā uzticēt Zahas Hadidas arhitektu birojam, kā "Liebeskind" Viļņā projektē Modernās mākslas muzeju, jāvaicā, uz kurieni mēs virzāmies... Un te ir tas jautājums par lielajām idejām, adekvātu naudu, un es vienkārši mums novēlu, lai tās ambīcijas būtu – lai ir samērīgas, bet lai tās tomēr būtu.
Edīte Tišheizere: Varbūt lai pat nav samērīgas – jo augstāka būs latiņa, jo augstāk uzlēksim.
Tā mēs esam visu laiku domājuši, uz to cerējuši, bet redzam, ka nekas jau nenotiek, un tieši tāpēc – varbūt var to ambīciju mazliet samazināt, lai tā vienkārši realizētos.
