Ideja par Latgales atbrīvošanas pieminekļa celtniecību radās 20. gadsimta 20. gados. Darbs pie izveides negāja raiti. To kavēja gan līdzekļu trūkums, gan domstarpības pašu latgaliešu vidū. Skaidrība par to, kāds būs šis piemineklis, radās vien 1934. gada rudenī.
Latgaliešu vidū bija radušās domstarpības par pieminekļa celtniecību, tie viens otram pārmeta neizdarību. Karikatūra publicēta laikrakstā “Jaunō Straume” 1934. gada 4. maijā.
Izsludinātajā metu konkursā uzvarēja ludzānieša, Latvijas Mākslas akadēmijas studenta Leonīda Tomašicka (1904-1996) projekts “Māras zeme”. Tajā Latgale bija attēlota jaunavas veidā, ar rokā paceltu krustu. Pie viņas kājām nometušies divi partizāni sarauj ķēdes, un ceļos nometusies jaunava uzliek vainagu. Tomašickim nebija lemts savu Māru uzcelt. Tam ne tik daudz par iemeslu bija tas, ka mākslinieks spēja strādāt tikai ar vienu roku, jo otra bija norauta līdz plecam.
”Jis byudams students, laika tryukama dieļ tū navarēje izdareit. I ūtrs beja, tūrezejais Latvejis Muokslys akademejis rektors Tomašickim uzstuodeja ultimatu. Jis gribēje jimt akademiskū breivu, lai jis itū dorbu varātu realizēt. Bet tod rektors jam izsaceja ultimatu – ja jis pajam breivu periodu, ļūti īspiejams jis navarēs beigt studejis,” par iemesliem stāsta Latgales kultūrvēstures muzeja vēsturnieks Kaspars Strods.
Tādēļ brīvības simbola realizēšanu uzticēja zināmajam tēlniekam Kārlim Jansonam (1896-1986), kurš pieminekli izveidoja pēc sava redzējuma – daudz dinamiskāku un jutekliskāku. Galvenos tēlus Jansons saglabāja – brīvo Latgali, kura paceltā rokā turēja katoļticības simbolu – krustu, un pie tās kājām ceļos nometušos ķēžu rāvēju un sievietes tēlu.
Pieminekli “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māru”, kā to iesaukusi tauta, atklāja 1939. gada 8. septembrī.
Lai arī uz pieminekļa lasāms “Vienoti Latvijai”, tas Rēzeknes sabiedrību nevienoja. Minoritātes jutās atstumtas, tam par iemeslu bija piemineklī izvēlētie simboli. Par valdošo gaisotni stāsta Daugavpils Universitātes lektors un Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs: “Ja pajamam 1939.godu Rēzeknē, leluokuo daļa īdzeivuotuoju nabeja latgalīši. Rēzeknis leluokī īdzeivuotuoji ir bejušs ebreji i krīvi. Gon ebrejam, gon krīvam ruodejuos, ka jī ir atstumti molā. Ka tī nabyutu kristeņa, varbyut byutu vīnkuorši kaida stella voi obelisks, varbyut ruodeitūs vysom etniskajom i konfesionalajom grupom, ka tys ir myusu pīmineklis. Tim, kas beja atejistiski nūskaņuoti, lykuos, ka tei ir kaida religiska propaganda.”
Par spīti neviennozīmīgajai rēzekniešu attieksmei pret pieminekli, tā atklāšana pulcēja tūkstošiem cilvēku un ne tikai no Rēzeknes. “Dzelzceļš pīduovuoje akceju. Ja brauc iz pīminekļa atkluošonu, tod ir 50% atlaide biļetei. Specialūs reisus organizēja iz atkluošonu,” zina stāstīt Kaspars Strods. Pieminekļa atklāšanas un iesvētīšanu aktu 25 minūšu garumā visā Latvijā pārraidīja radiofons.
“Vienoti Latvijai” atklāšanā piedalījās vairākas valsts amatpersonas un garīdzniecības pārstāvji. Tomēr vadonis Kārlis Ulmanis uz atklāšanu neieradās. Klāt nebija arī katoļu garīdzniecības augstākā pārstāvja arhibīskapa Antonija Springoviča.
Kā viens no Ulmaņa neierašanās iemesliem tiek minēts apstāklis, ka nupat bija sācies karš ar iebrukumu Polijā un vadonis bijis aizņemts ar drošības jautājumiem. 1939. gadā Latvijai bija tiešā robeža ar Poliju. Savs redzējums par Ulmaņa neierašanos ir Valentīnam Lukaševičam: “Tai sauktuos “jaunuos Latvejis” laikūs piec 1934. goda Kārlis Ulmanis varēje braukuot iz senlatvīšu svineigim pasuokumim, varbyut kaut kur pi luterānim. Bet juo politiskajā konceptā pīsadaleišona taidā katūliskā pasuokumā varbyut juo imidžam i politikai nabeja atbylstūša.” Turklāt Ulmanim nesenā pagātnē bijis pārmests par simpātiju izrādīšana katoļu Baznīcai. Pētnieks kā arhibīskapa neierašanās iemeslu min Springoviča nepatiku pret pieminekļa izskatu: ”Jis bejs ļūti styngrs cylvāks. Pīmineklī jam nav patics, ka pīmineklis ir puoruok erotiskys. Jis jū nagribēje tik plyku i tik kaisleigu. Jam ruodejuos, ka tys vyss kaisleigums nūvierš uzmaneibu nu cytys simbolikys.”
Pretenzijas pret pieminekļa veidolu bija arī meta autoram Leonīdam Tomašickim, bet par to jau nākamajā stāstā par Latgales Māru.
