Kultūršoks

Kultūršoks: «Vai Okupācijas pieminekļa gāšana vajadzīga tautas pašcieņai?»

Kultūršoks

Kultūršoks: «Vai aizsargājamu augu dēļ upurēs kultūrvietu?»

Kultūršoks: «Vai Okupācijas pieminekļa gāšana vajadzīga tautas pašcieņai?»

«Kultūršoks»: Vai «Okupācijas pieminekļa» gāšana vajadzīga tautas pašcieņai?

Labdarības organizācijai "Ziedot.lv" kopš 11. maija ir izdevies savākt vairāk nekā 250 tūkstošus eiro Uzvaras parkā esošā pieminekļa nojaukšanai. Rīgas pilsētai savu palīdzību kā ziedojumu pieminekļa likvidēšanā piedāvājuši arhitektu, būvuzņēmēju un juristu biroji, un Rīgas mērs Mārtiņš Staķis prognozē, ka līdz gada beigām Uzvaras parka laukumā zaļos zālīte. Tikmēr Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns norāda, ka, demontējot pieminekli, jāapzinās, ka vēsturiskā taisnīguma sajūtu no tā neiegūsim, tāpat kā visi Latvijas krievvalodīgie pēkšņi nekļūs par organisku un saliedētu sabiedrības daļu.

ĪSUMĀ:

Pieminekļa nojaukšanas aktīvists Uģis Polis gāja laikam pa priekšu

2017. gadā Uģis Polis sāka parakstu vākšanu par Uzvaras parkā esošā pieminekļa nojaukšanu. Tolaik viņš piedāvāja vai nu pieminekli demontēt par tautas ziedotiem līdzekļiem, vai saspridzināt ar Aizsardzības ministrijas līdzdalību. "Jau gadiem ilgi sabiedrībā ir runas, ka Uzvaras [parka] piemineklis būtu jādemontē. Tam ir savi iemesli. Pirmām kārtām lielai sabiedrības daļai Uzvaras [parka] piemineklis asociējas ar simbolu, kurš simbolizē Latvijas okupāciju, Padomju armijas zvērības," tā toreiz sabiedrību sociālajos tīklos uzrunāja Uģis Polis. Viņa iniciatīvai atsaucās vairāk nekā 10 000 cilvēku (šobrīd iniciatīvu parakstījuši jau vairāk nekā 20 000 cilvēku – red.). Parakstus iesniedza Saeimā, kur tālāki lēmumi netika pieņemti. Pagājuši pieci gadi, un aizvadītajā ceturtdienā Saeima vienas dienas laikā atcēla juridiskos šķēršļus iespējamai pieminekļa nojaukšanai. "Kultūršoka" uzrunāts Uģis Polis neslēpj, ka ir priecīgs un lepns par politiķu drosmi pieņemt lēmumu par pieminekļa demontāžu: "Ja tagad būtu tāda iespēja kaut kā vēl piedalīties [pieminekļa demontāžas jautājumā], protams, es šādu iespēju izmantotu. Arī tagad, kad tika vākti ziedojumi demontāžai, es arī noziedoju, protams. Ja būtu iespēja cilvēkiem pašiem ar savām rokām demontēt to pieminekli, es domāju, ka ļoti daudzi atsauktos, vismaz simboliski kaut vai ar kaltu."

Pieminekļa demontāža saziedots jau ceturtdaļmiljons

Labdarības organizācijas "Ziedot.lv" lēmums sākt vākt ziedojumus parāda, ka Ukrainas kara iespaidā daļa sabiedrība pieminekļa nojaukšanā ir gatava iesaistīties krietni vairāk par parakstu.

"Mēs kā labdarības organizācija pieņēmām lēmumu, ka mums ir jādod iespēja Latvijas tautai dot ne tikai savu balsi, bet arī savu finansiālo artavu, lai šis piemineklis Rīgā vairs nebūtu.

Lai arī toreiz vēl lēmums par pieminekļa nojaukšanu nebija pieņemts, mēs uzskatījām, ka šāda ziedojuma akcija būs kā laba "aizmugure" arī politiķiem, redzēt, ka šis lēmums ir jāpieņem," stāsta labdarības organizācijas vadītāja Rūta Dimanta.

Kopš 11. maija pieminekļa nojaukšanai ir saziedoti vairāk nekā 259 tūkstoši eiro.

Vairāk nekā 17 tūkstošu ziedotāju vidū visvairāk ir seniori, kuri paši piedzīvojuši okupāciju un izsūtīšanu. Otra lielākā ziedotāju grupa – trīsdesmitgadnieki,

un to Rūta Dimanta uzskata par ļoti labu zīmi: "Viņi redz, ka pasaule ir mainījusies un ir jākļūst arī politiski aktīviem šeit uz vietas, lai mums nekas tāds, kas notiek Ukrainā, nenotiktu. Es domāju, ka tā ir tāda laba brieduma pakāpe sabiedrībai, ka mēs spējam izšķirt, kuri simboli ir mūsējie un kuri nav."

Pieminekļa nojaukšanā brīvprātīgi iesaistās uzņēmēji

Savu palīdzību kā ziedojumu Rīgas pilsētai pieminekļa likvidēšanā piedāvājuši arī profesionāļi.

Rīgas mērs Mārtiņš Staķis atklāj, ka pieminekļa demontāžu brīvprātīgi pieteicies izstrādāt arhitektu birojs "Sarma un Norde": "Mēs esam jau viņu palīdzību pieņēmuši un lūguši jau sākt pie tā strādāt. Mums ir pieteikušies divi būvinženieru biroji, kuri arī saka – mēs būtu gatavi palīdzēt.

Šodien, starp citu, pieteicās arī viens ļoti respektabls advokātu birojs, kurš saka – mēs esam gatavi nākt talkā ar juridisko palīdzību. Tajā pašā laikā skaidrs, ka domei juridiski nav pat tādu iespēju pieņemt tādus dāvinājumus, tāpēc likumdošana ir tikpat svarīga."

Rīgas mērs stāsta, ka šobrīd ir izveidota darba grupa, kura sadalījusi savu darbu trijos posmos. Pirmais posms – juridiskais, lai palīdzētu Saeimai izstrādāt tādu likumu, kas ļautu pašvaldībai brīvi rīkoties. Otrs posms – saprast, kā tehniski projektu īstenot, cik tas maksās un cik tas būs laikietilpīgs. Trešais posms – projekta realizācija.

Pēc Mārtiņa Staķa teiktā, domes prioritāte – koncentrēties uz iespējami ātrāko variantu.

Pieminekļa nojaukšana nepalīdzēs pārvarēt vēsturiskā netaisnīguma sajūtu

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns atzīst, ka aktīvāko etnisko latviešu sabiedrības daļu beidzot rīkoties pamudinājušas Krievijas armijas zvērības Ukrainā. Viņaprāt, būtiska loma aktīvajai rīcībai ir arī rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Tieši to tuvums pieminekļa jautājumu iekrāsojis melnbaltu. Sabiedrības pētnieks uzskata, ka būtiskākais būtu apzināties, ko, demontējot pieminekli, iegūsim:

"Esmu dzirdējis, ka šis piemineklis ir kā vēzis, audzējs, esot pastāvīga sajūta, ka šis piemineklis tevi izvaro. Nacionāli radikālākajā galā izvēlas tādas emocionāli spēcīgas, afektīvas metaforas, bet atšķirībā no ķirurģiskas iejaukšanās, kur kaut ko var izgriezt, šeit to tā nevar.

Mantojums nav kaut kas fizisks, tas ir lielā mērā cilvēku pašsajūtas, pašidentitātes sastāvdaļa. Gan vienai, gan otrai pusei. Gan tiem, kas ir par pieminekļa palikšanu, gan tiem, kas ir par pieminekļa demontāžu. Un, izgriežot to ārā, mēs varētu tādā naivā cerībā domāt, ka visi latvieši tagad būs pēkšņi gandarīti un viņos triumfēs vēsturiskā taisnīguma sajūta. Neskatoties uz to, ka daudziem, kuriem vecāki tika izsūtīti, un tie izsūtītāji nekad nav bijuši tiesāti, es nezinu, vai viņiem var kaut kādā veidā šis piemineklis palīdzēt pārvarēt šo vēsturiskās netaisnības sajūtu. Īpaši deportētajiem un viņu pēcnācējiem."

Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu padomes priekšsēdētājs, eksprezidents Valdis Zatlers uzskata, ka šobrīd ļoti liela loma notiekošajā ir pašai sabiedrībai, jo, viņaprāt, šī ir iespēja pārvērtēt abām pusēm savas attiecības: "Cilvēkiem jāsaka idejas, kā mēs varam sadzīvot ar šīm vēsturiskajām atmiņām, kas ir dažādas un vienmēr būs dažādas. Un atmiņas izdzēst no cilvēku prātiem ir praktiski neiespējami. Te nekāds likums un pieminekļa demontāža nepalīdzēs. Mums ir vajadzīgs komforts mūsu prātos, ka esam saprasti un mūs ciena, un tas ir svarīgi gan latviešiem, gan krieviem."

Piemineklis jādemontē, lai to tālāk neizmantotu manipulācijai

Arhitekts Andris Kronbergs apgalvo, ka viņa apziņā piemineklis Uzvaras parkā neko nenozīmē. Taču tam jāpazūd, jo tas ir pret Latviju vērsts ierocis: "Ir kaut kāda daļa, kas ar šo materiālo substanci jeb šo objektu manipulē. Manipulē tādā veidā, ka kaut kādas cilvēku kopas iespaido, izmantojot šo objektu, tātad veido viņu apziņas, kaut kādas idejas, popularizē, izplata, kuras mums faktiski nav vajadzīgas un nav draudzīgas. Līdz ar to varētu pat diezgan droši teikt, ka

šis objekts tiek izmantots nevis sabiedrības vienošanai, bet drīzāk sabiedrības šķelšanai. Un, šādā aspektā skatoties, es domāju – visai atbilstošs ir tas, ko lemj mūsu demokrātiskais parlaments un lēmēji."

2017. gada iniciatīvas autors Uģis Polis uzskata, ka pieminekļa demontēšana latviešiem ļaus justies mierīgāk: "Mums nebūs jānoskatās uz šiem cilvēkiem, kas tur slavina Krieviju un atbalsta Kremļa propagandu. Es tos pasākumus uzskatu par Kremļa atbalstītiem un arī Kremļa organizētiem pasākumiem, kas ir tikai Krievijai par labu." Tomēr Mārtiņš Kaprāns uzsver, ka sabiedrība pēc pieminekļa nojaukšanas pati par sevi saliedētāka netaps:

"Domāt, ka pēkšņi visi Latvijas krievvalodīgie kļūs par organisku un saliedētu daļu, tāpēc ka šis piemineklis pazudīs, ir utopiski. Tas drīzāk saasinās un kādā daļā nostiprinās jau pastāvošās dalījuma līnijas.

Drīzāk jautājums ir tāds – ja šī ir neizbēgamība un tur vairs nekas nav maināms, šis ir politiskās elites konsenss un es kā demokrātiskā valstī dzīvojošs cilvēks, protams, to absolūti atbalstu, tad viņiem ir jābūt skaidrai stratēģijai, ko mēs darīsim, ja mums drošības riski būtiski palielināsies pēc vai līdz ar pieminekļa demontāžu."

9. maija svinētāji jāmudina kritušos turpmāk pieminēt kapos

Lai pat daļēji vai pilnībā demontēts piemineklis kā ierocis nevērstos pret pašiem, jau tagad būtu jārunā par nākamajiem soļiem.

Valdis Zatlers atzīst, ka "šobrīd mēs tikai sakām "nojaukt" un nesakām, ko mēs darām tālāk, un nojaukt tāpēc, ka mums ir ļoti negatīvs, emocionāls pārdzīvojums, visas latviešu vēsturiskās brūces ir atrautas vaļā, arī krieviem ar to jārēķinās. Bet mēs nedrīkstam pieļaut stulbas kļūdas".

Mārtiņš Kaprāns uzskata, ka politiķiem jābūt šajā situācijā ļoti tālredzīgiem: "Vai valstiski domājoša politiķa uzdevums nav arī domāt par to, kā, prasmīgi izejot cauri sprādzienbīstamajai teritorijai, veicināt izlīgumu sabiedrībā un domāt par to, kā šī sabiedrība spēs dzīvot kopā pie visiem kalniem un lejām mūsu etniskajās attiecībās pēdējo 30 gadu laikā. To tagad dzirdu vismazāk."

Pirmkārt, jādomā ko iesākt ar tiem, kam piemineklis Uzvaras parkā bija kulta vieta."Mēs karā kritušos parasti pieminam kapos, droši vien varētu aicināt sekot šim piemēram," norāda Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, neslēpjot, ka uz visiem jautājumiem atbildes vēl nav: "Īpaši, ko darīt ar demontētajām bronzas statujām. Ir vairākas versijas. Esam pat saņēmuši ierosinājumu tās pārvietot citā vietā, arī tās idejas jāsaliek kopā, un to atstāšu Pieminekļu aģentūras lemšanai. Šis ir vairāk ekspertu jautājums."

Arī Valdis Zatlers kapus uzskata par risinājumu, jo konflikts esot no tā, ka laukumā pie pieminekļa Uzvaras parkā apglabāto nav: "Tā ir tikai tāda idejiska vieta, kur vieni iet it kā pieminēt savas dzimtas vēstures lappuses un otri skatās uz to ar šausmām. Līdz ar to mēs atrisinātu šo vietas problēmu, konflikta problēmu, bet mums ir jāsaprot, ka šī vēlēšanās nolikt ziedus nekur nepazudīs. Cilvēku prātos tā būs, un visprātīgākais ir rast vietu, kur to var darīt."

Domas dalās, ko iesākt ar demontētā pieminekļa vietu

Otrs jautājums, uz kuru ir dažādas atbildes – ko darīt ar laukumu Uzvaras parkā, kuru pēc Rīgas mēra prognozēm jau līdz gada beigām klās zaļa zālīte.

Valdis Zatlers to gribētu redzēt apbūvētu: "Manuprāt, ieilgušie strīdi par koncertzāli varbūt tad arī beigtos, ja mēs nolemtu koncertzāli uzcelt šajā vietā. Tas nozīmē, ka vieta visa būtu nosegta, tas būtu kultūras objekts, kam nebūtu nekādas ideoloģiskas pieskaņas." Tikmēr arhitekts Andris Kronbergs domā, ka šai vietai būtu ilgi jāpaliek tukšai:

"Es tur nebūvētu neko šobrīd, es vienkārši ļautu tai vietai atpūsties. Uz nezināmu laiku. Varbūt paaudžu jautājums, varbūt vienkārši laiks pateiks priekšā, kas var notikt tajā vietā. Šobrīd, man liekas, ka tur nevar notikt nekas.

Pārāk tuvu tas viss ir, tai skaitā, arī tā pakāršanas lieta un viss, kas tur ir bijis. Tas ir pārāk tuvu, un pārāk smaga tā zeme ir."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt