VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" uzsver, ka šādi atradumi ir unikāli, reti un konkrēti šo izdevies “uziet” vien laimīgas sakritības pēc.
Demontāžas darbu vadītājs kādam no darbiniekiem esot lūdzis atsegt vēl aptuveni 20 centimetru, un tā negaidīti atklāta kapsula.
Griškevičs teic, ka visas būvniecībā iesaistītās puses nav tālu no brīža, kad ēkas pamatos būs jānoglabā mūsdienu vēstījums.
JRT aktieris Gundars Āboliņš – Lāčplēša ielas ēkas un teātra vēstures aizrautīgs izzinātājs – bilst, ka līdz sirds dziļumiem par atradumu būtu aizkustināts nu jau mūžībā aizgājušais aktieris Kārlis Anušēvics. Āboliņš turpina: "Viņš šīs mājas vēsturi bija izpētījis un zināja par to tik daudz, kā reti kurš. Mūsu kolektīvā neviens tik daudz nezināja un neviens tik daudz mīlestības un uzmanības tam nebija veltījis. Viņam šī kapsula būtu mūža notikums. Var jau būt, ka viņš no augšas kaut kur sūtīja to ziņu, lai pusķieģeļa kārtiņu [būvnieki] vēl nokaļ. Gan jau viņš tur, augšā, bija dabūjis zināt, ka tāda kapsula ir."
Sertificēta poligrāfijas materiālu un rokrakstu restauratore Dace Dubrovska atklāj, kādas vēsturiskās liecības kapsulā atrodamas: “Te ir Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības dokumenti, visticamāk, saistīti ar mājas būvniecību.
Daudzi materiāli ir no 1901.gada, kad tapa māja. Šeit ir gan gada pārskati, gan avīzes, “Mājas Viesa Mēnešraksts”, biedrības protokols rokrakstā. Tas datēts ar 1875. gadu, varbūt par mājas būvniecību. Tas vēl jāizpēta.
Vēl ir ielūgumi uz Ziemassvētku eglīti, balli. Ir pierakstīts, kādas dziesmas dziedās un pat ēdienkarte ir. Vēl te ir Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības likumi un biedru saraksts, piespraudīte un divas cara laika kapeikas no 20. gadsimta sākuma.” Gundars Āboliņš smejot piebilst, ka, jaunatklājot Lāčplēša ielas 25. namu, galds jāklāj pēc atrastās ēdienkartes parauga un pie galda sēstoties, jādzied attiecīgas dziesmas.
Dubrovska pastāsta, ka no kapsulas izņemto materiālu saglabātības pakāpe nav pati labākā. Materiāli ir pelējuma skarti, mitri. “Papīrs ir diezgan cietis, it sevišķi avīžpapīrs, jo avīzes parasti iespiež uz ne pārāk kvalitatīva papīra un līdz ar to tas arī visātrāk degradējas. Katrā ziņā informāciju var nolasīt,” vērtē restauratore. Viņa paskaidro, ka materiālus nepieciešams dezinficēt, attīrīt un tad var domāt par restaurāciju.
