Laikā, kad muzeji slēgti, vietne kalpo kā iespēja satikties ar saviem apmeklētājiem. Bet arī pēc muzeju atvēršanas tā nezaudēs savu aktualitāti, jo stāsti un informācija tajā aizvien tiks papildināta.
Jaunajā stāstu vietnē var iepazīt mazāk zināmus, bet ļoti interesantus, arī sirsnīgus un mīļus faktus par izcilām mūsu kutūras personībām. Tos papildina arī spilgti vizuāli piemēri – fotogrāfijas, rokrakstu fragmenti un zīmējumi.
Vietnes ideja radās laikā, kad muzeji pēkšņi – saistībā ar pandēmijas pirmo vilni – tika slēgti un vairs nevarēja klātienē satikties ar saviem apmeklētājiem. Bet ideju finansiāli īstenot palīdzēja speciālā kultūras nozares atbalstam izveidotā Kultūrkapitāla fonda mērķprogramma.
"Nenoliedzami mēs esam kļuvuši tāda ļoti vizuāla kultūra, kam patīk skatīties uz vizuālām lietām un tad caur vizuālo iegūt arī saturu. Un tad šī vietne ir tieši tam arī domāta. Tādēļ mums ir īsie, kodolīgie un vizuālie stāsti kā tādas garšīgas uzkodas un arī iespēja uzzināt informāciju – reizēm izklaidējošu, reizēm ļoti dziļu un izglītojošu," stāsta projekta vadītāja Sanita Kossoviča.
Piemēram, Rūdolfam Blaumanim veltīts stāsts "Empātiskais Blaumanis", tas atklāj viņa dziļo cilvēkmīlestību, kas atspoguļojas gan viņa darbos, gan dzīvē. Bet stāstā "Aspazijas atklātnes" var iepazīt vizuāli ļoti skaisto Aspazijas atklātņu kolekciju, kurā dominē atklātnes ar sieviešu tēliem.
"Protams, mēs zinām Aspaziju kā sieviešu tiesību cīnītāju, un tas ir ne tikai tāds ārējais veidols, ko viņa runā, ko viņa dara, bet arī reāli vēl daudz plašākā izpausmē. Piemēram, tās atklātnes, kas viņai ir, vairumā ir tieši par sievietēm un ļoti dažādām sievietēm – gan varonīgām, gan mierinātājām, gan cietējām. Tās aplūkojot, kultūrvēsturisks ceļojums gandrīz vai sanāk. Tad ir stāsts par Rūdolfu Blaumani kā empātisku cilvēku. Par to, kā viņš jūt līdzi saviem varoņiem. Kā viņš staigā un domā: vai šim varonim tiešām ir jāmirst... varbūt es viņu tomēr varu aizsargāt un paturēt dzīvu... tomēr nē, lai šis stāsts tiktu pilnībā ticami izstāstīts, viņam tomēr ir jāmirst. Un viņš par to pārdzīvo," skaidro Kossoviča.
Vietne tapusi visciešākajā sadarbībā ar Memoriālo muzeju vadītājiem, piemēram, Andreja Upīša muzeja vadītāja Ilze Puķe piedāvājusi stāstu par Andreju Upīti un viņa runci Pīku.
Kāpēc tieši to – tam ir zināma priekšvēsture. Aizvadītajā gadā "Facebook" tīmeklī muzejs līdzās citai informācijai par rakstnieku ievietoja viņa mājkalpotājas Alīdas Stepes atmiņas par Upīti un viņa kaķi – un šis posts saņēma pārsteidzoši daudz uzmanības, tādēļ tagad Ilzei Puķei bija skaidrs, ka tieši šis stāsts ir kā radīts jaunajai vietnei.
"Kas šajā stāstā ir tāds īpašs? Un atbilde ir bezgala vienkārša. Jo stāsts par veca vīra draudzību ar viņa kaķi cilvēcisko viņa šķietami monumentālo tēlu un palīdz identificēt autoru ar sevi. Jo šajā stāstā cilvēki atpazīst savas attiecības ar astainajiem mīluļiem. Un, izlasot šo stāstu, iespējams, ka daudzi no mājaslapas skatītājiem uz Andreja Upīša daiļradi palūkosies no pavisam cita skatu punkta," norāda Puķe.
Stāstu papildina fotogrāfijas, kurās runcis Pīka redzams visā savā godībā, kā arī atmiņu epizodes, piemēram, par to, kā runcis palīdzēja Upītim rakstīt un kā profesors visus gardākoos kumosiņus atdeva viņam.
Un tad, kad radās tāds jautājums – vai tad kaķi baros ar labām lietām, ar krabjiem vai teļa akniņām, tad Andrejs Upīts nostājās pozā un teica – nu, nu, tad es neēdīšu, lai tak paliek viņam," stāsta Puķe.
Ļoti sirsnīgs stāsts ir arī par Ojāru Vācieti un putniem. Dzejnieks bija aizrautīgs putnu vērotājs, viņam uz galda allaž bija grāmata "Latvijas putni", un pēc savām pastaigām viņš uz mazām lapiņām mēdza pierakstīt visus putnus, ko viņš to laikā redzējis. Šīs lapiņas vietnē var arī apskatīt un izpētīt, tāpat kā fotogrāfijas, kas raksturo dzejnieka īpašo attieksmi pret putniem.
Putnu tēli ir klātesoši arī viņa dzejā, tostarp kādā skaistā mīlas dzejolī viņa paša lasījumā, kas glabājas Latvijas Radio fonotēkā.
Kā pirmie Memoriālo muzeju jaunajā vietnē publicēti sešu izcilu personību stāsti. Drīzumā tos papildinās arī nākamie.
