Kultūras rondo

Paula Zariņa-Zēmane galerijā "Māksla XO" iepazīstina ar gleznu sēriju "Pārmaiņas"

Kultūras rondo

Jaunie un vecie “Latviešu stāsti”: pārmaiņas 17 gadu garumā un mūsdienu cilvēka stāsti

Kultūras patēriņa izmaiņas pandēmijas laikā

Iepazīt pašiem sevi. Kā pandēmija ietekmējusi kultūras patēriņu – diskusija

Aizvadītais pandēmijas gads kalpo par apliecinājumu kultūras dzīvotsparam. Reizē neatstāj pārdomas, vai kultūra ir mūsu nepieciešamība vai arī piedzīvojam to paraduma pēc. Par kultūras patēriņu, jaunu auditoriju sasniegšanu, konkurenci, infrastruktūru, kā arī satura un formas savienību diskutē kultūras procesos un pētniecībā iesaistītie – producente Maija Pavlova, kurators Kaspars Vanags un pētniece Anda Laķe.  

Uzsākot sarunu par kultūras patēriņu, visupirms Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" izskan vaicājums – vai pēdējais pusotrs gads personiskajā kultūras dzīvē ir ienesis kādas būtiskas pārmaiņas? "Provokatīvs jautājums tiem, kas pēta citu cilvēku kultūras patēriņu," ar smaidu atteic Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadītāja, profesore Anda Laķe. "Man personiski Covid-19 laiks ir tādu iekšēju spītu aktivizējis, un man tieši ļoti, ļoti pieaugusi vēlme arvien vairāk kaut ko redzēt, raudzīties, kā mūsu mākslas jomas pārstāvji tiek galā un cenšas pārvarēt kovida ietekmi. Es diezgan daudz esmu apmeklējusi visos iespējamos starpbrīžos starp lokdauniem, un arī esmu centusies digitālajā formātā kaut ko skatīties." 

Ģertrūdes ielas teātra līdzradītāja, producente Maija Pavlova pēdējā laika kultūras dzīvi vērtē kā aktīvu – uzsvars likts uz kultūras nepārtrauktību; nevalstiskā sektorā finansējums bijis tieši ražošanai. Viņa stāsta: "Tas, kas mani nodarbina, ir jautājums par auditoriju ļoti lielās līnijās. Jo pārmaiņas ir. Mēs zinām, ir vairākas teorijas par to, kā cilvēki apmeklē kultūras pasākumus: ir tādi, kas visam iet pa priekšu, iet uz visu jauno, bet lielākā daļa ir tādi, kas iet uz tradicionāliem, lieliem pasākumiem. Tas, par ko man ir lielas pārdomas, – kā šī auditorijas daļa, kura nav kā Anda, kas ļoti interesējas par kultūru, kur viņi atradīs iespēju saskarties ar citiem cilvēkiem. 

Iepazīt pašiem sevi – tas ir galvenais iemesls, man liekas, kāpēc mēs apmeklējam kultūras pasākumus.

Tas ir veids, kā mēs iepazīstam pasauli sev apkārt un iepazīstam paši sevi." 

Pavlova redz, ka nākamais solis kultūras darbiniekiem saistās ar nepieciešamību izsvērt, cik dažādas auditorijas izdodas uzrunāt un kā tas tiek panākts: "Tā ir būtiska lieta, ko šis laiks ir aktivizējis un aktualizējis, un, man liekas, tas ir ļoti labi."

Jākonkurē ar "Netflix"

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs, mākslas kritiķis un kurators Kaspars Vanags sevi sauc par "tipisko mājsēdes variantu": "Atšķirībā no Andas, ar milzīgu interesi pētu sevi, kā ir kaut kādā mērā noizolēties no ierastajām takām uz Ģertrūdes ielas teātri, piemēram, vai uz kādu no muzejiem vai izstāžu zālēm, un redzēt, kā tas revibrē manī. Tas, ko es novēroju pie sevis – 

tajā momentā, kad mēs izslēdzam to autopilotu vai kultūras patēriņa inerci, mēs saprotam, ka īstenībā tā iekšējā dziņa nemaz nav tik liela. Tas tiešām varbūt ir inerces spēks, kas mūs dzen. 

Tā ir viena lieta. Otrkārt, tajā momentā, kad mēs apzināmies attālinātā vai digitālā formāta pieejamos kultūras produktus, mēs pēkšņi saprotam, cik ārkārtīgi skaudras konkurences apstākļos Latvijas kultūras vide atrodas. Līdzīgi, ko Maija min – domājot par auditoriju, mēs arī apzināmies, ka vietējā teātra kompānija vai muzejs, vai mākslas centrs patiesībā konkurē nevis viens ar otru, nevis Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs konkurē par auditorijas daļu ar Ģertrūdes ielas teātri, bet ar "Netflix", ar "Coursera" izglītības kursiem onlainā, kas ir bez maksas, ar rindu mūsu domubiedru, kas strādā kaut kur citur, nevis Latvijā. Tā ir nopietnu pārdomu vērta atziņa."

Laķe apbrīno radošo sektoru par to, ka ir meklēti ceļi, kā saglabāt vitalitāti, dinamiku, kas kultūras dzīvei bija raksturīga pirmspandēmijas apstākļos. Notikuši un joprojām notiek jaunas formas meklējumi, piemēram, izrādes tiešsaistē, audioizrādes. Reizē svarīgi paturēt prātā, ka auditorijas pārkārtošanās prasa laiku. Profesore atzīmē: "Varbūt bija tāda vilšanās kultūras sektorā, ka nebija tik daudz to skatītāju un ka skatītāji bija tikai tad, kad par velti. Manuprāt, tie bija strauji, ātri mēģinājumi un tā izdarīt secinājums, ka jaunās formas, kas tika iedzīvinātas un varbūt uzreiz nesasniedza auditoriju, nebūs derīgas, ir pārsteidzīgi." 

Kā sasniegt auditoriju?

"Latvijā ir liela cilvēku daļa, apmēram 70 %, kas saka, ka viņiem ir ļoti svarīgi dzirdēt, redzēt, skatīties Latvijas valsts mākslinieku darbus mūzikā, mākslā, teātrī, literatūrā, kino [..]. Jautājums – vai viņi ikdienas dzīves praksē spēj savas nodarbinātības vai dzīves veida dēļ izbīdīt to laika rāmīti, kurā to piedāvājumu baudīt. Teorētiski ir ļoti daudzi, kurus tas interesē, bet praktiski – protams, ka tā nav tā daļa, kas regulāri un sistemātiski, arī līdz šim, pirms pandēmijas apmeklēja kultūras un mākslas piedāvājumu," norāda Laķe. "Es piekrītu Maijai un Kasparam – 

ir ārkārtīgi jāmeklē jauni ceļi, kā ieraudzīt auditoriju un aiziet pie tās. Ņemt vērā cilvēku dzīvesveidu – tas laikam būs izšķirošais."

Taujāta, vai pandēmijas laikā, kad vien tas ir iespējams, skatītāji laužas uz teātri, Pavlova atbild: "Ir, protams, daļa, kas laužas, un saka – man viss ir apnicis, un tāpēc es gribu kaut ko darīt. Bet ir arī liela daļa cilvēku, kas ļoti uzmanīgi attiecas pret nākšanu, jo ir visu laiku brīdinājumi, aicinājumi nepulcēties, kas ir saprotami. Tajā pašā laikā, es domāju, mums pamazām ir jāsaprot, ka tā, iespējams, ir dzīve ilgākā laikā – tas nav kaut kas, kas pāries, un, ja pāries šis, kas nāks vietā? Tās ir fundamentālas pārmaiņas." Savukārt par plašās konkurences ainu viņai piebilstams: "Jā, mēs esam globālajā pasaulē, kur mēs daudz vairāk varam piekļūt visādam citādam saturam, bet es nedomāju, ka kultūras piedāvājums Latvijā nav konkurētspējīgs."

Daudzināto auditorijas sasniegšanu Vanags uzlūko atturīgi: "Kad es dzirdu, kā mēs iesim pie auditorijām, pirmais, ko es redzu savu acu priekšā, ir divus mormoņu baznīcas puišus, kas klauvē pie durvīm, vēloties pastāstīt par Jēzu. Un kas, man liekas, ļoti bieži ir vienojošs kultūras videi, kultūras darbiniekiem ar šiem mormoņu puišiem – viņi vēlas pastāstīt tikai savu stāstu. Vairumam mākslinieku būtībā neinteresē un viņiem nav vēstījuma cilvēkiem, kas stāv Solvitas Kreses pieminētajā rindā pie "Lidl". Viņi nezina, kas tie ir par cilvēkiem, viņi nezina, ko viņi meklē tajā "Lidl", viņi nezina, kas ir tās tēmas, kas viņiem sāp un ko viņi mēģina risināt. 

Ideja par vispārīgām kultūras vērtībām, kuras derēs jebkuram caurmēra Latvijas iedzīvotājam, – tā ir ilūzija. 

[..] No vienas puses mēs runājam par cīņu par individuālo skatītāju vai jaunu auditoriju meklēšanu, no otras puses valstiski tiek izgrūstas mega naudas masu pasākumiem, kuri vienkārši, manuprāt, vairāk neatbildīs, pieņemsim, jaunās paaudzes kultūrindentiātei."

Nevaram veidot kultūru un identitāti uz parāda

Vanags tostarp novērojis, ka daudz tiek runāts par jaunajām formām, bet maz par saturu: "Manuprāt, lielākais vairums no tiem mākslas produktiem, kuri tika šajā laikā radīti ar milzu finanšu injekcijām gan nevalstiskajā, gan valstiskajā kultūrsekotrā, saturiski ir ārkārtīgi vāji. To es saku kā mākslas kritiķis, kā kultūrteorētiķis. Tās ir putas, kas atstās ļoti skumīgu liecību par mūsu izteikti stagnātisko situāciju Latvijas kultūras sektorā. [..] Šobrīd mums ir ļoti daudz fasādes tipa norises." Arī daudzskaitlīgajai kultūras infrastruktūrai, kas celta un uzturēta aptuveni diviem miljoniem valsts iedzīvotāju, līdzekļi, viņaprāt, netiek taupīti: "Lielais jautājumus – vai mēs to visu varam uzturēt?"

"Jā, mēs neesam skaitliski liela, bet mēs esam nācija. Ja mēs esam nācija, ja mums ir valsts un ja mēs gribam savu vietu saglabāt, tad jautājums – kas ir tas, kas mūs kā nāciju definēs.

Tas "Lidl" vai kādi citi globāli fenomeni," spriež Laķe, "Ja mums nav vēlme kā nācijai ar savu spēcīgu reljefu un seju būt, tad mēs varam sākt rēķināt, kas par to maksās un vai tas mums ir vajadzīgs. Es domāju, ka mums to vajag." 

Komentē Vanags: "Mums ir jāpārtrauc dzīvot ilūzijā, ka kultūra un vienīgi kultūra nodrošinās nācijas nākotni. Nē, nācijas nākotni, pirmkārt, nodrošinās mūsu spēja finansiāli uzturēt kultūras dzīvi. Mēs nevaram veidot savu kultūru un identitāti uz parāda. Tajā momentā, kad mums paprasīs atpakaļ parādu, mēs pazaudēsim savu identitāti." 

Diskusijā par kultūras infrastruktūru iesaistās arī Pavlova: "Infrastruktūra maksā naudu, bet tajā pašā laikā bez infrastruktūras daudzas lietas nevar notikt. Ja runājam par laikmetīgās mākslas muzeju, ir būtiska pieejamība, respektīvi, piekļuve mākslas vērtībām, kas veido daļu no mūsu identitātes. Tas ir svarīgi." 

Sarunas biedri vienojas vēlējumā tvert kultūru daudz plašāk. "Man liekas, ir 

 būtiski primāri paplašināt kultūras sapratnes jēdzienu uz sociālo saziņu, uz cilvēkattiecībām, uz integrācijas politiku Latvijā, 

kur mums Brektes piemērs lieliski parādīja, cik sadalītā sabiedrībām mēs dzīvojam," teic Vanags. "Kultūra nav tikai augstā mākslas citadele. Kultūra ir tas, kas mūs satur kā sabiedrību kopā tādā visplašākajā izpratnē," pievienojas Pavlova. 

Noslēdz profesore Laķe: "Mans pirmais vēlējums – lai mums būtu iespēja klātienē tikties. Un,  kamēr tās iespējas nav, lai kultūras un mākslas izpausmēm šaurākās un plašākās nozīmēs izdodas stiprināt mūs visus, lai mēs ticam tādai citai realitātei, kurā nav ierobežojumu. Jo pašreiz, man liekas, tas, kas traucē prognozes un kultūras procesu normālu, pēctecīgu attīstību veidot, ir ārējie faktori."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt