Zināmais nezināmajā

Unikāls pārklājums no pelniem kosmosa kuģiem un droniem kara laukā

Zināmais nezināmajā

Kā mūsu smadzenes uztver klusumu?

Buramvārdu pētniecība Latvijā un pasaulē

Folkloras pētnieks: Spēja pārvērsties par vilkati – visslavenākā tēma ne tikai folklorā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Čūska, kaza, ezis, varde, putns, suns, lācis – tie ir biežāk aprakstītie tēli, kuros latviešu folklorā ir pārvērsti vai paši pārvērtušies cilvēki, vai arī mītiski tēli: dažādas dievības, raganas, velni. Šādas pārvērtības zināmas vairāku tautu folklorā un mitoloģijā, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" skaidroja Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.

Latviešu pasakās un ticējumos notiek gan iemiesošanās, gan pārtapšana par vilkačiem – pusvilkiem – puscilvēkiem, par ko var atrast arī ļoti daudz ticējumu.

Pārvēršanās kā iniciācija

"Laikam jau par vilkačiem tā ir visslavenākā tēma, jo pārvēršanās par vilkaci ir ļoti populāra ne tikai folklorā, bet arī mūsdienu kultūru uztverē, kur šie mītiskie priekšstati parādās," norādīja pētnieks. "Latviešu mitoloģijā arī dievībām ir spēja pārvērsties, piemēram, pasaku motīvos, kur mēs redzam, ka mājā pie bagātajiem ienāk vecs vecītis, kuru izdzen ārā; tad pie nabagiem ienāk vecs vecītis – viņu pabaro un pret viņu izturas kā pret savējo. Beigu beigās atklājas, ka pats Dievs ir pārvērties par šo veco vecīti un šādā veidā pārbaudīja ētiskās kvalitātes cilvēkiem."

Arī citas dievības mēdz parādīties dažādās formās, piemēram, dieviete Māra var parādīties gan krupja, gan vistas, gan arī govs izskatā. Pētnieks paskaidroja, ka ir ticējumi, kuri konkrēti vēsta, kā cilvēks var pārvērsties. 

"Ticējumi mums sniedz diezgan konkrētas receptes, kā var pārvērsties par vilkačiem.

Tātad: "Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņu dienā priekš saules jāiet uz mežu jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur divi naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi."

Mitoloģijā kopumā, ja grib iegūt kādas īpašas, maģiskas spējas, jābūt šo spēju cienīgam, kā arī jāiziet noteikts rituālu kopums, lai šīs spējas varētu iegūt. "Visbiežāk jau šīs spējas iegūst, izejot iniciācijas procesu, kur viena no tādām spējām var būt šī pārvērtība. Lai gan tajā pašā laikā palikt, piemēram, par vilkati diez vai kāds uz visiem laikiem grib, tāpēc vienmēr ir atpakaļceļš."

Runājot par pārvērtībām latviešu mitoloģijā, atšķiras tas, kuros brīžos pārvērtība ir kā sods un kad – kā spēja. Kā spēja tā ir brīžos, kad jāiziet pārbaudījumu process. "Uz noteiktu laiku cilvēks no reālās pasaules nonāk mītiskajā, kur var iegūt dažādas spējas – tostarp arī spēju pārvērsties," skaidroja Barovskis.

Pārvērta māti un meitu pelnos...

"Mēs varam tapt par to, kas attiecīgajā brīdī ir nepieciešams situācijas risinājumam, vai arī saņemt sodu, ja ētiskās rakstura kategorijas nav izturētas," uzsvēra pētnieks, piebilstot, ka arī brīnumu pasakās ir sižeti, kur par nepareizu rīcību ļaunais tēls tiek pārvērsts par kaut ko – vai nu no skaista par ļoti neglītu vai nu no jauna par ļoti vecu.

Viens no piemēriem ir pasaka par mātes meitu un bārenīti, kur bārenītei ragana par labu kalpošanu uzdāvina lādi pilnu ar zeltu.

"Arī īstā meita, mantkārības dzīta, aizgājusi kalpot raganai, bet meita sunīti un kaķīti kājām spērusi, raganu pirtī uz aukstas lāvas ar nātrēm pērusi un par to mājās atvedusi lielu sarkanu lādi…  Gribēja celt lādi no karietes ārā, skatīties, kas būs iekšā, bet tikko pieķērās pie lādes, te vāks ar lielu troksni atsprāga vaļā, lielas uguns liesmas izšāvās no lādes un pārvērta māti un meitu pelnos," pētnieks atstāsta populāro sižetu.

Abinieki – cilvēki pirms piedzimšanas

Pārvēršanās notiek arī pasakās, kur bezbērnu pāriem dievs mēdz piešķirt bērnu eža, kaķa, vardes vai putna izskatā, un, kad bērns ir pieaudzis un apprecas, tad, piemēram, eža sieva vai vardes vīrs netīšām to dzīvnieka ādu sadedzina, bet pēc moku pilnām ciešanām galvenais varonis beigās var pieņemt cilvēka izskatu uz visiem laikiem.

"Šis motīvs ir ļoti plašs latviešu folklorā – šādā veidā nav tikai ezis, bet ir arī čūska vai varde – abinieki," skaidroja Ingus Barovskis.

"Ezis, čūska, varde iemieso cilvēka vēl nedzimušo formu, tās ciešu saistību ar zemi, ar mātes Zemes ķermeni, lielās pirmmātes dzemdi.

Varētu teikt, ka ezis, čūska, varde ir kā cilvēks pirms piedzimšanas."

Savukārt iniciācijas rituāla laikā šim cilvēkam – pirmcilvēkam – ir jāiztur pārbaudījums, kā rezultātā viņš no dzīvnieka – no abinieka – pārvēršas cilvēkā. ""Eža kažociņā" to kažociņu sadedzina, bet, tā kā viņš [ezis] jau izturējis visus pārbaudījumus, viņš izdzīvo. Citos variantos čūska, piemēram, pati sevi prasa sadedzināt un tad pārvēršas par skaistu princesi. Līdzīgi arī varde pārtop par skaistu princi vai princesi."

Folkloras pētnieks atzina, ka, lai kā mums gribētos lepoties, latviešu folklora nav unikāla. "Tie ir universāli sižeti, kas parādās visas Eiropas kontekstā un ne tikai Eiropā.''

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti