"Ēdiens ir mūsu identitātes daļa. Ēdiens mūs veido un padara mūs tādus, kādi esam. Ar ēdiena palīdzību mēs arī stāstām par sevi," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" ar pamatatziņām dalās Astra Spalvēna.
Nereti ēdiens tiek iesaistīts ironiskos un pat ksenofobiskos apzīmējumos, ko attiecinām uz citiem un otrādi, atzīmē pētniece: "Itāļus francūži sauc par makaronu rijējiem. Itāļi francūžus sauc par varžu ēdājiem. "Viņi kā kaut kā ēdāji" vai "mēs kā kaut kā ēdāji" ļoti labi parāda ēdiena būtisko lomu – nevis "mēs kā noteiktu dziesmu dziedātāji" vai "mēs kā noteiktu apavu valkātāji". Tādā ziņā
ēdiens veido nošķīrumu starp savējo un svešo, un ēdiens par mums stāsta. Tas arī parāda ļoti plašo spektru, kurā mēs nevaram pateikt, ka esam kaut kā viena ēdāji.
Tas ir atkarīgs no laika, konteksta, kurā par to runājam, un tā, vai mēs paši sevi apzīmējam vai kāds cits mūs redz no ārpuses."
Ēdienam kā tādam, līdzīgi kā jebkurai kūkai, ir ļoti daudz slāņu, un viens no tiem ir emocionāla piesaiste. Spalvēna min piemēru: "Trimdā ēdiens ir tas, ar kā palīdzību mēs atceramies dzimteni. Tie, kas ir ārpus Latvijas, atceras, saglabā savu identitāti, nodod saviem bērniem, stāsta – mēs esam tie, kas ēda speķa pīrādziņus vai debesmannu, vai rupjmaizi. Rupjmaize mums ir Kultūras kanonā." Te atgriežamies pie pamatatziņas, ka ēdiens, kā uzsver pētniece, ir mūsu identitātes stūrakmens.
Arī kopā ieturētas maltītes ir mūsu identitātes daļa, norāda Spalvēna. Viņa turpina: "Nezinu, vai var teikt, ka mūsu identitāti veido konkrēti produkti. Tas ir atkarīgs no konteksta un laikmeta, kurā par to runājam. Šobrīd,
mēģinot konkretizēt identitāti, ir vērts runāt par kulināro mantojumu, par to, ko esam ģimenē iemācījušies, kas varbūt ir mūsu kopienas daļa, kas mūsu reģiona kulinārais mantojums.
Tur varam ieraudzīt katra paša saistību ar grupu, jo identitāte ir arī piederība."
Laika gaitā attiecības ar ēdienu mainās. Lai izdarītu secinājums, rūpīgi un konkrēti jāatlasa salīdzināmie. Ja par morāli – viens no tematiem, ko piedāvā Spalvēna, ir ēdiena saistība ar statusa apliecināšanu: "Šobrīd viens no interesantākajiem piemēriem ir ēdamais zelts. Man ir izdevies uziet arī ūdeni ar ēdamo zeltu. Tur mēs vispār redzam absolūtu paradoksu, gandrīz sirreālu attieksmi pret kaut kā uzņemšanu sevī. Bet
ēdiens vienmēr bijis saistīts ar statusu, ar pārticības demonstrēšanu.
Tas sākās ar aristokrātiju, kurai bija svarīgi parādīt, cik viņi ir turīgi." Vispārējam labklājības līmenim augot, statusu caur ēdienu apliecina plašāks loks.
Astra Spalvēna tostarp pievērsusies ēdienu aprakstiem daiļliteratūrā. Arī tur caur ēdienu lasītājam tiek nodota ziņa par varoņa rocību, raksturu un attiecīgam laikmetam raksturīgo. Senākā latviešu literatūrā ēdiens visbiežāk aprakstīts tieši reālisma virziena darbos, un arī tad ar kādu īpašu nolūku.
"Ēdienam vienmēr piemīt nozīme, ja tas parādās mākslas darbā.
Mēs pētām, nevis kāds ir tas ēdiens, bet kāpēc autors to mums ir izdomājis parādīt, iegleznot, nofilmēt," uzsver ēdiena kultūras pētniece.
