Pašreizējās akcijās Ukrainas atbalstam ir manāmas izpausmes no Latvijas Dziesmotās revolūcijas, kad valsts neatkarības atjaunošana notika bez vardarbības. Latviešu izcelsmes amerikāņu pētnieks Guntis Šmidchens savā grāmatā "Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā" dziesmoto atmodu apraksta kā unikālu Baltijas valstu atklātu nevardarbīgās pretošanās metodi, kurai nozīme, kā pētnieks uzskata, ir visas pasaules mērogā. Šobrīd varam būt liecinieki tam, ka Latvijas nacionālās un valstiskās atmodas laikos apgūtais nav aizmirsts, un pašlaik no jauna tiek modināts kārtējo satricinājumu laikā.
Dziesminiece Ieva Akuratere ir nozīmīga Atmodas laika personība, kura kopā ar leģendāro rokgrupu "Pērkons" 1985. gadā uzstājās koncertā Ogres estrādē. Tas būtisks ar to, ka koncerta laikā gūto emociju iespaidā grupas fani, vēršoties pret pastāvošo komunistisko iekārtu, izdemolēja divus pasažieru vilciena vagonus. Šie notikumi ir atspoguļoti Jura Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam?".
Pašlaik gan Ieva Akuratere savu ikdienu aizvada, pastaigājoties gar jūras krastu kopā ar savu balto suni Dāgu. Tomēr dziedātāja atzīst, ka vēl aizvien ļoti labi atceras gan šos notikumus, gan viņa ir spējusi sevī saglabāt tā laika "bērnišķīgo jūsmu un aizrautību". Taču katrai jaunai paaudzei paliek aizvien grūtāk izskaidrot, kāpēc šis koncerts, kuru iemūžināja Juris Podnieks savā filmā, bija brīvības akts, nevis huligānisms, par ko pēc tam šos jauniešus tiesāja.
"Komunistu laikos visiem vajadzēja visu vienādi, ārkārtīgi daudz kas bija aizliegts. Pat auskari vienu brīdi bija aizliegti. Vajadzēja, rātni uzvedoties, dziedāt glītas dziesmas par mīlestību, dabu. Bet mēs visu laiku dragājām par savām cilvēcības tēmām.
Tajos laikos jau mēs visi sapratām, kas aiz šiem daudzslāņainajiem tekstiem ir, ka tur ir galvenais atbrīvoties no meliem, atbrīvoties no sevis paša sagūstīšanas, izsisties ārā no komunistu režīma.
Mēs pirmām kārtām bijām personīgās brīvības saucēji un līdz ar to globāli, politiski brīvības saucēji," stāsta Ieva Akuratere.
Dziedātāja norāda, ka Ogres koncertā atmosfēra jau no sākuma bija "uzbriedusi", jo visa lielā brīvdabas estrāde bija miliču ieskauta, kas sargāja, lai nenotiktu nekādas nekārtības: "Tieši tas jau arī izaicina. Es atceros vēl kā šodien, kad es izgāju dziedāt "Sastrēgumstundu". Tas bija mirklis, kad bija aptuveni 5000 skatītāju, un 3000 rāvās kājās un milzīgā upē plūda lejā, un ieskāva skatuvi. Un miliči nevarēja stāvēt viņiem pretī. Bet īstenībā visu to filmu, to drāmu es nevarēju skatīties 10 gadus. Bet, kad es uzdrošinājos, es raudāju veselu dienu,
man ir ārkārtīgi milzīga līdzvainīguma sajūta par tiem nabaga jauniešiem, kas tur tika upurēti."
Nākamajā dienā pēc koncerta Ogrē "Pērkons" vēl paspēja uzstāties Saulkrastos, taču tur pie estrādes bija šoreiz jau sabraukuši autobusi ar Padomju armiju, kā arī melnā volgā ar tumšiem stikliem bijis arī Padomju Aizsardzības ministrs. Šajā koncertā grupai bija aizliegts spēlēt jebkādu rokenrolu.
"Vienīgie, kas nāca apsveikt mūs no skatītājiem, bija mazas meitenītes ar zilām puķītēm. Visi jaunieši, visi potenciālie brīvdomātāji, kas gribēja iedvesmoties, bija jau savākti stacijā.
Mūsu menedžeris teica, ka visu laiku ir bijis tā – būt vai nebūt," atminas Ieva Akuratere.
Atbildot uz jautājumu, vai "Pērkons" ir apzinājies savu lielo ietekmi uz jauniešiem, Ieva Akuratere atbild, ka tas vairāk ir raksturīgs mūsdienām, bet tajos laikos viņiem nekad neesot bijusi tāda apziņas sajūta par "Pērkona" lielo ietekmi.
"Mums bija tā, ka mēs ar sajūsmu gribējām aicināt un vēlējāmies sajust jēgu tai mūzikai, ko nu kurš savā sirdī nesa. To mēs mēģinājām izpaust," skaidro Ieva Akuratere.
Māksliniece arī norāda, ka ir ļoti iepriecināta par faktu, ka 2018. gadā Amerikā ir tapusi filma "Rockumentary. Pērkons VR". Un kas ir būtiskākais – paši amerikāņi ir izvēlējušies veidot šo filmu. "Un tad vēlāk šo filmu ielika ekspozīcijā Losandželosā Aukstā kara muzejā, kas liecina par brīvības cīņām Padomju Savienības iekšienē, arī ka mēs esam iedvesmojuši šo Padomju Savienības krahu, piedalījušies. Tā ir brīnišķīga sajūta,” dalās Akuratere.
Savukārt Valmieras teātra izrādes "Mēs, roks, sekss un PSRS" pirmizrāde notiks 15. martā. Izrādes anotācijā nedaudz tiek atklāts sižets: "Trīs draugi – septiņpadsmitgadīgie Andrejs, Vizma un Uģis ( izrādē tie būs aktieri Eduards Johansons, Klinta Reinholde un Sandis Runge) klausās "Pērkona" mūziku. Viņu alkas pēc neatkarības no vecāku un iepriekšējo paaudžu uzskatiem un kontroles sakrīt ar lielajām, kolektīvajām, gaisā jūtamajām alkām pēc pārmaiņām un brīvības."
Un kā norāda izrādes "Mēs, roks, sekss un PSRS" režisors Jānis Znotiņš, tad Latvijā jaunās paaudzes nezina, kas ir Padomju Savienība:
"Tas, ko mēs izrādē gribējām pateikt, ir tas, ka mums vajadzētu novērtēt šo valsti – neatkarīgo Latviju, kurā mēs šobrīd dzīvojam un par kuru cīnījās mūsu vecāki, vecvecāki. Atmodas dalībnieki. Un šī būtiskā lieta – brīvība, par kurām mēs toreiz bijām gatavi dzīvību atdot, šobrīd mēs esam gatavi to ļoti viegli atdot projām."
