"Man ir pierādījumi gan vienam, gan otram variantam. Arī latviešu dzejnieki par to ir daudzkārt izteikušies. Domāju, ka ticība dzejas dziedējošajam spēkam mūsdienās visu laiku iet roku rokā ar neticību dzejai kā tādam valodas lietojuma veidam, kas patiesībā neko nevar mainīt," saka Vērdiņš.
Dzeja dziedē
Jau piecdesmit piecus gadus septembra sākumu Latvijā iekrāso Dzejas dienas. Savulaik sarīkotas par godu Raiņa simtajai jubilejai, tās kļuvušas par pastāvīgu vērtību, kas ik rudeni ap Raiņa dzimšanas dienu vienkop pulcē dzejniekus, atdzejotājus un dzejas mīļotājus. Šogad Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja dziedē". Vai dzeja spēj dziedēt? Pārdomās par to Latvijas Radio lūdza dalīties dažādu paaudžu dzejniekus.
"Tāpēc man nāk prātā divu latviešu dzejnieku pilnīgi pretēji dzejoļi. Velta Sniķere, piemēram, ir rakstījusi dzejoli, kas sastāv no daudzām dzejas definīcijām, tai skaitā šādām:
Dzeja ir esmē urbšanās skaidas,
Vēl nesaprastā tveršana,
Solis uz nezin kurieni,
Neskaidrības sabiezinājums līdz konkretizējas.
Dzeja ir lietu mutes dzejnieka orķestrācijā,
Pielūdzamā slavinājums.
Dzeja ir dzīvošanas rīks,
Doma, kas darās.
Dzeja ir iečāpojums brīnumainajā.
Atšķirībā no Veltas Sniķeres, kura, manuprāt, tic dzejas brīnumainajam spēkam, mans kolēģis Ronalds Briedis savulaik savā pirmajā grāmatā publicēja šādu dzejoli:
Dzejnieka lielākā bagātība – vārdi.
Uzrakstu uz lapiņas "nauda",
Iemetu cepurē
Ubagam.
Vērdiņš aicina atcerēties, ka dažkārt tieši mākslinieki tiek uzskatīti par tiem cilvēkiem, kas runā visu vārdā un līdz ar to arī ir atbildīgi par visām nebūšanām. "Ja nu mums kaut kas sabiedrībā ir jāmaina, tad vajadzētu vērsties pie māksliniekiem, lai viņi palīdz to visu noregulēt. Taču laikam jau tā nebūs. Dzejai ir sava vieta, mākslai ir sava vieta, un tā nevar vairs atbildēt par visām citām nebūšanām sabiedrībā," saka dzejnieks.
