Benefice

Pianists Mārtiņš Zilberts: katram ansamblim ir sava krāsa

Benefice

Muzikologam, vēsturniekam un pedagogam Arvīdam Bomikam - 80!

Māra Skride: Man jāmēģina no savas pārāk lielās akurātības druscītiņ atbrīvoties

Diriģente un gleznotāja Māra Skride: Man jāmēģina no savas pārāk lielās akurātības druscītiņ atbrīvoties

"Visvairāk mani saistījis cilvēks. Vienmēr. Kad cilvēks jūtas labi, viņš izskatās pilnīgi citādi. Redzu, kā mainās cilvēks, kad viņā ienāk dvēsele," saka kordiriģente, dziedātāja un māksliniece, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Māra Skride, kura 24. martā ģimenes lokā nosvinēja 80. dzimšanas dienu. Viņas personālizstāde Skultes kultūras integrācijas centrā tika atklāta marta sākumā, bet mākslinieces atmiņu stāstu fiksējusi jubilāres meita – komponiste Anna Veismane.

Vaicāta, vai pašai bērnība saistās vairāk ar dziedāšanu vai ar zīmēšanu, jubilāre atbild, ka noteikti ar dziedāšanu: “Jo mana mamma dziedāja ļoti labi, tēvs spēlēja ģitāru, bija mācījies spēlēt vijoli, un vakaros mums bieži vien bija tāda vakara dziedāšana, kad krēsloja, tie bija ļoti skaisti brīži, kad mēs ģimenē sēdējām, tēvs spēlēja ģitāru un mēs dziedājām visu pēc kārtas.

Mamma zināja ļoti daudz dziesmu – kādreiz viņa bija dziedājusi koros. Viņa pat atcerējās, ka vienā kopkorī Jelgavas Dziesmu svētkos bija redzējusi Melngaili diriģējam – viņš bijis ļoti šerps, un koristi viņam pasnieguši nātru pušķi..."

Jubilāre atceras, ka mamma turklāt arī bijusi laba šuvēja. "Visu mūsu ģimeni viņa apšuva, un šūdama vienmēr dziedāja – mammai pūrā bija tik liels dziesmu krājums! Ļoti daudz ko dzirdēju, un nevilšus arī daudz ko iegaumēju.

Bet zīmēšana lauku apstākļos bija mazāk iespējama – mazāk bija papīra, zīmuļu, speciālās krāsas pat sapņos nerādījās. Un vecākiem pat prātā nenāca, ka tas mani tā varētu interesēt.

Māra Skride

Lai gan tēvs ļoti labi zīmēja – kad viņš mācījās augstākajos mežniecības kursos Maskavā, viņš mums sūtīja vēstules ar saviem zīmējumiem. Tie bija ļoti interesanti. Kad spēlējāmies, tēvs no kāļa ripiņas izgrieza visādas figūriņas. Man arī gribējās zīmēt, un arī es izgriezu visādas figūriņas. Visu ko centos zīmēt un veidot."

Interese par zīmēšanu izteikti radās vēlākajos gados, kad ģimene dzīvojusi Jūrmalā. "Atceros, kā Asaros, Lielupes krastā, sēdēju un zīmēju. Cītīgi strādāju. Krastā viens kungs ilgi skatījās, kā rīkojos, pienāca klāt un teica – tev vajadzētu mācīties. Tas bija grafiķis Artūrs Apinis, kurš man ieteica mācīties. Vecāki gan arī teica, ka man vajadzētu zīmēt, bet klases audzinātāja mani aizveda konsultēties tieši par mūzikas lietām, jo tolaik Jūrmalā ar savu dziedāšanu biju ļoti pazīstama – dziedāju visās skolās, visur mani aicināja. Tā nu aizgāju uz Mediņskolu. Pirms tam bija arī neliela bērnu mūzikas skolas izglītība Dobelē."

Māra Skride bērnībā

Mūzika – apstākļu sakritība

Māra Skride prāto – patiesi, varētu teikt, ka mūzika ir zināma apstākļu sakritība.

"Ja man būtu bijis kāds, kurš būtu veicinājis zīmēšanas līniju... Taču Mediņskolā bija daudz interesanta – vienubrīd direktors bija ērģelnieks Nikolajs Vanadziņš. Mediņskolas laikā pastiprināti dziedāju. Ar diriģēšanu kā nu kuro reizi. Solfedžo mums pasniedza Jēkaba Mediņa meita Marija Mediņa, un mēs viņu vienmēr izprovocējām, lai viņa mums pastāsta kaut ko no savas dzimtas vēstures, reizē vēl kādu anekdoti, un priecājāmies, ka solfedžo stunda jau bija cauri. Mediņskola man saistās arī ar dažiem jaukiem skolasbiedriem.

Vienu laiku mans skolas biedrs bija Jānis Zābers. Viņš bija tik skaists dziedātājs ar brīnišķīgu balsi, lielisks lauku zēns. Kad viņš koridoros mums, meitenēm, dziedāja "Nekad, nekad tā nemīlēšu tevi, kā šajā brīdī", mēs kusām ārā," atceras Māra Skride,

kurai laimējies dziedāt arī duetā ar dziedātāju, kuru vēlāk piemeklēja smags liktenis. "Viss beidzās traģiski, un man ir ļoti žēl, ka mums bijis tāds tenors, kurš nespēja parādīt visu to, ko viņš būtu varējis. Jānis Zābers bija brīnišķīgs arī kā cilvēks, kā skolas biedrs."

"Ave Sol". Prieks un vilšanās

Māra Skride bijusi viena no dziedātājām, kura kopā ar Imantu Kokaru un citiem dziedātājiem stāvējusi klāt pie kora "Ave Sol" dzimšanas. "Tas bija Konservatorijas laikā, kad mācījos mūzikas pedagogos un dziedāju izbraukuma koncertos. Acīmredzot tas bija nācis ausīs Imantam Kokaram, kurš loloja ideju par nebijušu kori, biju viena no dziedātājiem, kuri tika uzaicināti pašā sākumā. Kopā ar Imantu un Uldi Stabulnieku sākām veidot sarakstu, kurus dziedātājus aicināt, lai sanāktu koris," atminas dziedātāja.

"Imants aizrāva ar savām idejām mūs tik traki! Ko tikai viņš savā laikā nedabūja gatavu... Ne velti viņš ir vienreizēja personība mūsu koru kultūrā, jo idejas viņu burtiski nesa uz saviem spārniem, viņš varēja dabūt gatavu visu ko. (..)

Zviedru un poļu laikmetīgā mūzika, itāļu renesanse, vecmeistari, afrikāņu spiričueli ar kustībām, atraisīšanos, kas bija ārkārtīgi interesanti. Toreiz tas viss bija svaigs, nezināms. Vēl arī pati dziedāšanas maniere, uz ko Imants Kokars vedināja - tā bija 'non vibrato' dziedāšana. Toreiz mūs visus uz saviem spārniem nesa viņa idejas - mēs lidojām līdzi viņam.

Reiz viņš mani noveda līdz sliktai dūšai, pa Rīgu braucot, kad skrējām, meklēdami materiālus jauniem tērpiem. Viņš brauca, neskatoties ne uz kādiem satiksmes noteikumiem, runādams, žestikulēdams. Mašīnu novietoja trolejbusa pieturā, izceldams veselu satraukuma vētru.

Viņš prata cilvēkus aizraut un vest sev līdzi. Mūsu pirmie gadi bija ideju gadi, tas bija ideālu laiks. Dziedāt par naudu pat prātā nevarēja ienākt.

Ar kori Ave Sol Sibīrijas koncerttūrē

Skrējām idejas labad. Imantam bija teiciens, ka attaisnojums, lai neierastos uz mēģinājumu, varētu būt tikai paša nāve, un arī par to vēl būtu jāpadomā."

Taču bija kāds notikums, kas pārvilka svītru Māras Skrides tālākajai darbībai korī. "Man un veselai rindai tas bija ļoti sāpīgi. Kamēr braucām uz Krieviju, Gruziju, Armēniju, demokrātiskajām republikām, viss bija labi.

Tiklīdz sākās braucieni jau uz tā saucamajām kapitālistiskajām valstīm, tā sāka sijāt mūsu dokumentus. Ja bija radi ārzemēs vai kaut kādi citi "noziegumi", tikām atsijāti. Pirms lielā brauciena uz Itāliju, uz Areco festivālu, tikām atsijāti vesela rinda – tas, protams, bija sāpīgi.

Imantam Kokaram bija jāizšķiras – vai nu koris brauks un paņems klāt citus dziedātājus un īsā brīdī sastrādās vajadzīgo repertuāru, vai paliks, sēdēs šeit un netiks nekur. Viņš izšķīrās par kora dzīvotspēju. Protams, mums tas bija ļoti sāpīgi. Bet tas, ka koris dzīvo vēl šobaltdien – par to man ir liels prieks."

"Arājs" un dziesma pāri visam

Pēc kora "Ave Sol" Māru Skridi gadiem ilga un cieša draudzība saistījusi ar kori "Arājs".

"Tolaik bija modē lauksaimnieku un darbinieku arodbiedrību skates, kurās piedalījās gan kori, gan deju kolektīvi, gan vokālie ansambļi. Tie bija ļoti plaša mēroga pasākumi, kuri visbiežāk notika Rīgā, VEF Kultūras pilī. Arnoldam Skridem, kurš toreiz, ja nemaldos, bija arī viens no žūrijas komisijas dalībniekiem, radās doma, ka ļoti labi parasti startē tie kolektīvi, kuros dzied vai citādi piedalās kāds no saimniecības vadītājiem – direktors, viņa vietnieks vai tamlīdzīgi...

Radās ātrā ideja – uz vienu no šiem skates noslēguma koncertiem kā tādu eksotisku ziediņu sasaukt ansambli no kolektīvu vadītājiem – no saimniecību kolhozu priekšsēdētājiem, sovhozu direktoriem. To uzticēja man.

"Arāja" vīri Nacionalajā teātrī ar Liliju Dzeni un Venti Zilbertu

Īsā brīdī sagatavojām trīs dziesmas, un pirmā bija Raimonda Paula "Trīs vīri kādreiz bija" no filmas "Vella kalpi". Nodziedājām. Izdevās ļoti labi. Un vīriem iepatikās! Kaut gan viņi bija sabraukuši no visām Latvijas malām, nolēmām, ka darbu turpināsim. Darbs sākumā ritēja manā dzīvoklī Rīgā. Vēlāk – dažnedažādās vietās – Jaunatnes teātrī, Mazajā ģildē.

Bija jau arī idejiski slavējami – lūk, kā pie mums dzied saimniecības vadītāji! Brauca televīzija no Maskavas, Ļeņingradas, Ukrainas. Mūs filmēja, dziedājām, bija jādzied daža laba dziesma krieviski. Viss notika ļoti skaisti.

Kad nāca pārmaiņu laiki, bija ļoti interesanti: citi teica – lūk, sarkanie baroni dziedāja, kas tad viņiem nekaitēja. Bet pierādījās, ka tā dziesma ir pāri visam. Pāri visām citām iespējām vīri turpināja braukt ar savu transportu, maksāja par visu un bija dažādos amatos – ne jau vairs vadošos amatos, bet viņi turpināja dziedāt, un turpina pat tagad, kad mēs jau esam krietnos gados. Tas ir vienkārši fantastiski, ko dziesma izdara ar cilvēku! Kā man teica dažs labs – sēžu traktorā visu dienu un dziedu... Lūk, šie sarkanie baroni pierādīja, ka viņiem tā dziesma bija pāri visam. Tas man liekas pats vērtīgākais mūsu tautā – ka mūs tautasdziesma nesusi visu cauri visiem laikiem."

"Arāja" laikā Skride daudzus komponistus rosinājusi rakstīt "Arājam" – viņu vidū gan Elga Igenberga, gan Vilnis Salaks un Georgs Dovgjalo, Valters Kaminskis, Arvīds Žilinskis. "Mēs bijām kaut kas starp kori un ansambli. Lielākā skaitā bijām tā iemesla dēļ, ka, braucot no Latvijas dažādiem no stūriem, ne katrs vienmēr varēja tikt, tāpēc mums vajadzēja lielāku sastāvu, lai koncerti tomēr varētu notikt. Centos neņemt ansambļiem ļoti raksturīgu repertuāru – gribējās kaut ko vairāk. Dziedājām, piemēram, Tālivalža Ķeniņa ciklu.

Mēģināju arī Rietumeiropas klasiku, ko lauku vīriem bija diezgan grūti iemudžināt, bet ar zināmu diktatorisku piegājienu viņus piespiedu. Teicu – jūs esat vadoši darbinieki, jūs nedrīkstat iet publikas priekšā ar pavirši sagatavotu repertuāru un kaut kā haltūrēt.

Ir ļoti nopietni jāizturas pret to, ko mēs darām. Protams, viņi paklausīja tikai ļoti, ļoti nosacīti. Bija reizes, kad mēģinājumā birdināju asaras, bet ārā negāju. Un viens samiernieciski teica – labāk lauvu aiz ūsām neraustīt."

Skaistās atvadas un Auseklis

Taču "Arājs" ne tuvu nebija vienīgais kolektīvs, ko vadīja Māra Skride. "Vispirms piedalījos diriģenta, sava toreizējā vīra Arnolda Skrides vadītajos koros kā soliste. Tad pamazām sāku kā kormeistare. Un beigu beigās sāku arī vadīt pati. Kad strādāju Skultē ar sieviešu ansambli, mani uzaicināja pie Skultes jauktā kora, ar kuru nostrādāju ilgus gadus. Ar Imanta Kokara starpniecību tiku uzaicināta uz Bauskas rajonu – vadīt Stelpes pienotavas sieviešu un vīru vokālo ansambli. No tā beigās izveidojās Vecumnieku vīru koris, ar kuru nostrādāju vairāk nekā 20 gadus. Reizi nedēļā braucu uz turieni – trīs stundas turp, trīs atpakaļ. Sasniedzām labus rezultātus. Jauktais koris "Doma" radās vēlāk, kad Limbažu rajonā rosījos ar Skultes kori. Tad mani uzaicināja uz Limbažiem. Skultieši toreiz bija tā kā apvainojušies, bet es jau nepametu Skulti... Ar "Domu" nostrādāju aptuveni desmit gadus. Un tad jau jutu, ka laiks ir aiziet – pirmkārt, mainījās kordziedāšanas veids, prasības: ienāca jauni, ļoti labi diriģenti, bet man sākās veselības problēmas. Tad es tā ļoti jaukā un skaistā veidā no kora atvadījos..."

Eduarda Smiļģa iestudētajā "Pūt, vējiņi!" Dailes teātrī

Diriģente atzīmē – viņai ļoti mīļš ir viss, kas mūzikā saistās ar dzejnieka Ausekļa vārdiem. "Savulaik, kad biju rajona virsdiriģente, Alojā, Ausekļa dzimtenē, vienmēr tika rīkoti plaši Ausekļa dzimšanas dienas svētki – ar mūziku, orķestriem, daudziem koriem, kur piedalījās tiešām slaveni diriģenti.

Tie bija lieli pasākumi, bet sāka atkārtoties gadu no gada. Radās ideja, ka vajag kaut ko radīt ar Ausekļa vārdu.

Tā kā pats Auseklis bija skolotājs un arī liels nemiera gars, radās doma iesaistīt jaunatni – izveidot jaunrades dziesmu konkursu jaunajiem autoriem ar nosaukumu "Kas mēs bijām, būsim, esam". Tie ir Ausekļa vārdi, kas ir mūsu moto. Un šis konkurss pulcināja jaunus, radošus cilvēkus līdz 30 gadu vecumam. Pieaicinājām nopietnu žūriju, kurā strādājis gan Romualds Kalsons, gan Uģis Prauliņš, no pašiem pirmsākumiem žūriju vadīja Selga Mence. Tad vienu brīdi pieslēdzās Rihards Dubra, un tagad, pēdējos gados, man par ļoti lielu prieku – Ēriks Ešenvalds. Viņš brīnišķīgi analizē dziesmas jaunajiem autoriem. Tā ir vesela liela mācību stunda. Pamatprincips ir tāds, ka jaunie autori iesūta skaņdarbus, tad mēs, žūrija, kurā strādāju arī es, izvēlamies tās dziesmas, kuras būtu jāvirza uz konkursa otro kārtu. Tās sadalu mūzikas skolu koriem. Mums ir brīnišķīgi mūzikas skolu koru diriģenti un diriģentes, kuras ir ar mieru šos nepārbaudītos skaņdarbus iestudēt – tas ir viņu papildu darbs. Viņi brauc uz Aloju katru gadu, nodzied šīs dziesmas, un mēs izžūrējam. Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu varam arī prēmēt godalgotos darbus. Un vienmēr ir arī kopkoris, ko visbiežāk vada Aira Birziņa.

Šogad ir Ausekļa 170. dzimšanas diena – vajag mums kaut ko ļoti īpašu. Mēģinām, domājam un ceram, ka līdz Ausekļa jubilejai mēs spēsim to paveikt."

Pirmā Tautas frontes kongresa laikā

Kad laiks atbrīvojas zīmēšanai...

Šobrīd Mārai Skridei ir cits dzīves ritms. "To man pateica priekšā veselības problēmas – ka ir laiks aiziet. To sapratu arī pati – ar zināmu sievietes priekšnojautu apmēram paredzēju, kā tas būs.

Kad mājās pēkšņi atbrīvojās brīvāks laiks, atskārtu, ka es taču varu beidzot pieķerties zīmēšanai – tam, kas man visu mūžu nācis paralēli līdzi.

Konservatorijā zīmēju uz visām piezīmju burtnīcām, visās malās zīmēju karikatūras, bet tas bija tā pastarpināti. Un tagad man ir laiks! Radās arī brīnišķīgā iespēja aizbraukt uz gleznotāju studiju Saulkrastos, ko vada Sandra un Džons Delgalvji. Tur vienkārši sēdēt un mālēt – tas ir brīnišķīgi! Šī ir iespēja, kur es varbūt pat neko tik daudz neiemācos, bet uzsūcu radošo, brīnišķīgo, labestīgo gaisotni – ka tev, lūk, viss izdosies, viss būs labi. Tur nav nekādas greizsirdības. Tas viss ir ar bezgalīgu mīlestību un prieku par to, ko tu dari.

Tagad jau gleznošana man kļuvusi gandrīz par darbu – jūtos kaut ko nepadarījusi, ja neesmu dienā paņēmusi otu rokā.

Un es to daru ar tādu aizrautību, ar tādu mīlestību – jūtu, ka tas visu mūžu manī ir krājies. To esmu uzsūkusi neskaitāmajās izstādēs, jo Rīgā dzīvodama un ar mūziku nodarbodamās, esmu skrējusi uz izstādēm, kur tik vien kaut kas ir bijis, tā interese manī gruzdējusi visu laiku. Vēl tagad acu priekšā daudzu gleznotāju darbi, kas iespiedušies atmiņā. Es pilnīgi redzu Maijas Tabakas zīmētās rokas pirkstiņus ar visām falangām, un vēl tādus daudzas citas lietas. Apbrīnoju Pauļuka darbus, kuriem pieejot tuvumā, neko nevar saprast, bet aizej tālāk, un paveras kaut kas pilnīgi negaidīts un brīnišķīgs.

Airas Birziņas portrets

Visvairāk mani saistījis cilvēks. Vienmēr. Man ir patikuši mani dziedātāji – kad izdodas kaut ko labi nodziedāt, redzu viņu spožās acis un apgarotās sejas, redzu, kā mainās cilvēks, kad viņā ienāk dvēsele.

Un tad, ja to varu noķert uz audekla! Jautājums, cik man tas izdodas, bet es ļoti gribu. Redzu skatienu, kā mainās acis, kā mainās ļoti daudz kas – kad cilvēks jūtas labi, viņš izskatās pilnīgi citādi. Viņš var izskatīties skaists, un viņš var izskatīties neglīti. Bet man gribas redzēt to dvēseli, kas viņā ir. Ļoti pateicīga esmu, kad pie mums atbrauc Aira Birziņa, kura ir tik ļoti aizņemta – ar tādu atbildību viņa visu dara. Reiz Aira sēdēja un pozēja.

Kad Orests Silabriedis par manu gleznu pateica – tu esi ielikusi viņā visu to labāko, kas viņā ir, biju bezgala laimīga... Jo tie ir divi cilvēki, ko es ļoti cienu – gan Airu Birziņu, gan Orestu.

Tāpat šad un tad piezvanu un konsultējos ar Gunāru Bindi, kurš ir tik spožs, fantastiski interesants foto mākslinieks. Ar ilgu gadu pieredzi viņš daudz ko pasaka priekšā un iedrošina. Viņš saka – tu nebaidies, triep to krāsu! Glezniecība ir krāsu māksla. Mēģinu.

Man tikai jāmēģina no tās savas pārāk lielās akurātības druscītiņ atbrīvoties, iegūt kaut kādu brīvību. Pamazām, pamazām, es ceru, pie tās nonākšu. Lai tikai man laiciņš vēl tiek dots."

Māra Skride
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti