Kultūras rondo

Kristīne Balanas un Margarita Balanas stāsta par koncertiem un radošo dzīvi

Kultūras rondo

Tapis Aspazijai un Rainim veltīts mūzikas ieraksts "Es domāju uz Tevi"

Ne visas kultūras vietas Latvijā ir pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem

Cilvēki ar kustību ierobežojumiem kultūrvietās – par skatītāju domā biežāk, par mākslinieku aizmirst

Man nevienu brīdi nebija jālūdz palīdzība – tā par divām koncertzālēm Latvijā saka Kristiāna Bērziņa, kura pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa koncertus ne tikai apmeklē, bet arī uzstājas tajos. Pieredze liecina – ne visas kultūras vietas ir pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

"Dod pieci 2021"

Sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad izcels vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem.

Ar Diānu Ponaskovu, kura pārvietojas ratiņkrēslā, Latvijas Radio tiekas Rīgā, Svētā Pētera baznīcā, kur jauniete ieradusies uz labdarības koncerta "Nāc līdzās Ziemassvētkos" mēģinājumu. Viņa ir "Nāc līdzās" daudzkārtēja laureāte, taču šoreiz runājam nevis par gaidāmo koncertu, bet par kultūras pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem. 

"Mēs ļoti labi redzam, ka ir kultūras mantojums un ēkas, kuras, labu gribot, diemžēl nevar pārveidot vai integrēt tur kādus pacēlājus, vai cita veida lietas," raidījumā "Kultūras rondo" pauž Diāna Ponaskova. "Bet tas, ko mēs, vismaz es cenšos ierosināt – tieši koncertzālēs, kas būs jaunbūves, ir jādomā ne tikai par patērētājiem, bet arī par pašiem māksliniekiem."

Fonds "Nāc līdzās" ir viens no pierādījumiem, ka mūsu starpā ir mākslinieki, nu jau tiešām profesionāli, kuri vēlas arī dot, tiešām būt uz skatuves. Arī tur ir nepieciešama pieejamība – lai no patērētāja pieaugtu par radītāju.

Lai piedzīvotu koncertu, piemēram, Lielajā ģildē, Ponaskova jau iepriekš administrācijai piesaka savu apmeklējumu: "Tā ir atsevišķa komunikācija ar organizētājiem, lai mēs abi saprotam, kurš uzņemas atbildību, kā tas notiks." Arī apmeklējot mākslas galerijas un muzejus, nereti nākas lūgt kāda cita palīdzību. Viņa min piemēru: "Teiksim, Fotogrāfijas muzejs vai Porcelāna muzejs, vai "Arsenāls" ir vietas, kurās vēl ir nepieciešama palīdzība, lai nokļūtu barjerām, pakāpieniem garām." 

Tas nav pārmetums pieminētajām iestādēm, uzsver Ponaskova, drīzāk rosinājums jaunbūvēs rūpīgi izsvērt pieejamības jautājumus: "Universālais dizains jau vairs nav nekāds jaunums, tas ir izpētāms. 

Galvenais – konsultējieties arī ar pašiem cilvēkiem ar invaliditāti, kas viņiem būtu ērtāk. Jo reizēm arhitekti un plānotāji iztēlojas pēc kādiem noteiktiem parametriem, principiem, ergonomikas, bet beigās neviens nevar to lietot, 

jo vienkārši tie leņķi vai uzbrauktuves nekā neiet kopā ar patērētāju un viesi, kas brauks." 

Taujāta, vai viņa kādreiz ir konsultējusi kādu par vides pieejamības risinājumiem, viņa atbild apstiprinoši. Interesi izrādījuši kultūras vietas veidotāji un viesnīcnieki. Ponaskovai prieks palīdzēt.

Arī Kristiāna Bērziņa no Aizputes daudzus gadus piedalījusies labdarības koncertā  "Nāc līdzās Ziemassvētkos", dzied fonda "Nāc līdzās" korī, tagad uztur kārtībā fonda mājaslapu un turpina studijas Rīgas Stradiņa universitātē, apgūstot tiesību zinātnes.

Runājot par kultūras pieejamību Aizputē, Bērziņa izceļ pirmo uzdevumu – izkļūt no dzīvokļa, kam seko nākamais izaicinājums – iekļūt Kultūras namā. Nākas lūgt citu cilvēku palīdzību. 

Ja kā māksliniecei, kura uzstājas, jānosauc, par ko visbiežāk nav padomāts vides pieejamības ziņā, Bērziņa piemin tieši piekļuvi skatuvei:

"Tur vienmēr ir vai nu kaut kādi pakāpieni, vai nu ekstrēmi slīpumi, pa kuriem pats īsti nevari uzbraukt. Vajag vienmēr kādu, kas palīdz uznest vai uzbraukt. Nesenākais, ko atceros, – mēs bijām uz koncertu Rīgas baznīcā, un tur arī bija diezgan daudzi pakāpieni, un arī bija jāprasa, lai palīdz iekļūt."

Pēdējos gados Bērziņa novērojusi, ka sabiedrība vairāk interesējas un runā par līdzcilvēku vajadzībām, taču līdz pieejamībai vēl tāls ceļš, tai skaitā kultūrvietās. Kā labos piemērus, kuriem līdzināties, viņa nosauc divas koncertzāles – Liepājas "Lielo dzintaru" un Rēzeknes "Goru": "Tur praktiski nevienu brīdī man nebija jāprasa, lai kāds palīdz pārvietoties. [..] Protams, tur, kur kultūras iestādes varbūt ir senāk celtas, droši vien īpašāk jāskatās, kā ko var pielāgot, lai nesabojātu kultūrvēsturisko mantojumu. Bet noteikti – ja meklē, tad iespējas var atrast."

Fonda "Nāc līdzās" vadītāja  Sarma Freiberga šogad dažādos veidos uzrunājusi sabiedrību, lai uzlabotu cilvēku ar dažādiem traucējumiem piekļuvi kultūrai, rīkojusi starptautisku konferenci, seminārus muzeju darbiniekiem. Lūk, kā viņa redz kopējo situāciju: "Vairāki, paldies Dievam, sāk interesēties par šo tēmu, ne tikai daži indivīdi un dažas nevalstiskās organizācijas. Ir ļoti labi, ka ir kopējā interese. Jācer, ka lietas sāks kaut kā kustēties uz priekšu, jo diemžēl viņas ir ļoti bēdīgas Latvijā."

Dažādi pētījumi apliecina, ka Latvijā kultūras iestādēs trūkst gan vides, gan satura pieejamības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Latvijā 30% muzeju nav vides pieejamības. Vasarā veikts  pētījums par kultūras namu pieejamību. "Viena lieta ir fiziskā pieejamība [..]. Manuprāt, tā pat ir vienkāršākā lieta. Sabiedrība nav informēta par šiem cilvēkiem un viņu, es teiktu, īpatnībām. Par to es ļoti pārliecinājos aptaujā, kur daļa jautājumu bija – vai jūsu kultūras namā kādos kolektīvos, pulciņos piedalās cilvēki ar īpašām vajadzībām. [Vien] dažos kultūras namos teica, ka viens vai divi ir, pieņemsim, lietišķās mākslas pulciņā," stāsta Freiberga, pieteikdama, ka šis nav pārmetums. Viņa apzinās, ka citreiz trūkst resursu, konkrētāk – darbaspēka, kas varētu individuāli darboties ar cilvēkiem, kuriem ir, piemēram, intelektuālās attīstības traucējumi. 

Lai kopienas radošajā dzīvē iesaistītu cilvēkus ar invaliditāti, bieži traucē nezināšana.

Freiberga atminas, ka seminārā muzejdarbiniekiem stāstītas visnotaļ vienkāršas lietas, bet dalībniekiem tās bija atklājums: "Viņi teica – ir tik daudz lietu, ko mēs varam izdarīt bez lielas naudas, tikai piedomājot. Viņi to nedarīja, jo pirms tam nezināja." Tas nozīmē, ka jāpievērš liela uzmanība sabiedrības izglītošanai un informēšanai, taču nevis bukletu, bet gan sarunu un semināru veidā. 

Patstāvība un neatkarība ir divas lietas, kas svarīgas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, arī Diānai Ponaskovai: “Pastāvība un neatkarība man ļoti palīdz redzēt realitāti vēl citādāk. Vienmēr, kad kāds tev palīdz, tu jau reizēm aizmirsti vai nepamani. Bet tad, kad tu esi viens pret vienu ar kaut kādu izaicinājumu, tad ir pilnīgi cita lieta. Es ļoti labi apzinos, ka daudzi nav tādi, kā es, līdz ar to mans uzdevums ir iedrošināt pamēģināt.”

Ja par "Nāc līdzās" mēģinājumu telpām – tās nav pašas piemērotākās. Atrast tādas, kas būtu pielāgotas visu jauniešu vajadzībām, ir sarežģīti, piebilst Ponaskova. Lai nokļūtu uz kora mēģinājumu otrajā stāvā, viņa ir jāuznes. Meklējot risinājumu, kā parasti nākas atdurties pret finansējuma nepietiekamību – pacēlājs maksā vidēji 15 000.

Koncertējot "Nāc līdzās Ziemassvētkos" dalībnieki iepazinuši dažādas Latvijas kultūrvietas. Kristiāna Bērziņa jau pieminēja divus labos koncertzāļu piemērus, bet tiem pretī liekami divi apbēdinoši. Freiberga dalās novērojumā, ka 

Vidzemes koncertzālē "Cēsis" ar vides pieejamību skatītājiem viss ir kartībā, bet māksliniekiem, kuriem jābūt uz skatuves – nepavisam ne. Līdzīgi arī Ventspils koncertzālē "Latvija".  

Darbošanās kultūrā, mākslā, visās radošajās aktivitātēs, pēc Sarmas Freibergas pārliecības, ir milzīga un nenovērtēta loma personības labbūtībā, garīgajā veselībā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt