Īsumā:
- Kultūras namu vadītāji izveidojuši nozares likumprojektu, kuru uz Saeimu virza ZZS, apejot KM.
- Paredzēta kultūras centru akreditācija, kas ļautu saņemt valsts finansējums. Taču līdzekļi tam nav ne aprēķināti, ne paredzēti.
- Paralēli šai iecerei jau atbalstīts tas, ka Kultūrkapitāla fondu finansēs no akcīzes un azartspēļu nodokļiem
- Rosina kultūras centru akreditācijas kritērijus veidot atšķirīgus lielajām un mazākām pašvaldībām. Ministrija bažīga par brīvprātīgo akreditāciju.
- Iepriekš pret jomas regulējumu iebilda vietvaras, bet nu tās atbalsta ieceri.
Kultūras namu vadītāju veidots likumprojekts
Likumprojektu, kas regulēs pašvaldību dibināto kopumā 579 kultūras centru, kultūras namu, tautas namu un saieta namu darbību, izstrādājusi darba grupa, kurā pulcējušies kultūras centru vadītāji no Jēkabpils, Jelgavas, Valkas, Kuldīgas, Balviem.
“Mēs esam lielākie [kultūras] procesa uzturētāji novados un pilsētās.
Domāju, ka mēs [ar likumu] atvieglotu dzīvi, mēs neejam uz birokrātiju vai kaut ko tādu, bet ir lietas, kas ar likumu reglamentējas,” saka Latvijas Kultūras centru asociācijas priekšsēdētāja Dace Jurka.
“Ja skatās uz nozares prestižu, tad nozare pati uzskata, ka savas iekšējās vides sakārtošana, kopēju nosacījumu izpilde varētu palīdzēt viņiem ilgtermiņā strādāt kvalitatīvāk. Viņi grib būt novērtēti, ka ir līdzvērtīgi profesionāļi kultūras jomā,” skaidro Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte.
Apiet ministriju
Kaut arī likumprojekta izstrādātāji sadarbojušies ar Latvijas Nacionālo kultūras centru un Kultūras ministriju, tas iesniegts nevis ministrijā izskatīšanai vai valdībā, bet gan uzreiz Saeimā, kur to pieteikusies virzīt Zaļo un zemnieku savienība.
“Mēs uzklausām iniciatīvas, mēs ļaujam kolēģiem, kas ir aktīvi Kultūras darbinieku biedrības biedri, iniciēt šīs lietas. Un vienkārši šī iniciatīva šādā veidā, acīmredzot, ir guvusi atbalstu,” skaidro asociācijas vadītāja Dace Jurka.
“Tāpēc, ka mēs esam premjera partija, vadošā partija, mums jānes atbildība par visu stāvokli valstī. Mūsu uzdevums ir rūpēties, lai valstī vesela virkne jautājumu, kas bijusi pirms tam nerisināta, sāktu risināties,” komentē Saeimas deputāts, ZZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.
Viņš arī noliedza, ka šāda rīcība nozīmē neuzticēšanos koalīcijas partneru vadītajai ministrijai:
“Tas absolūti nav neuzticības izteikšana.
Domāju, tas ir dziļi simboliski, vajadzīga lieta Dziesmu svētku priekšvakarā, valsts simtgadē, ka šiem jautājumiem pieskaramies ar pilnu nopietnību.”
Savukārt kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) tajā saskata politisku kontekstu:
“Es drīzāk ceru, ka tas ir ZZS pieteikums nākamajā periodā uz kultūras ministra posteni.
Un es ļoti ceru, ka tās nav tikai tādas demonstratīvas darbības, ka pēc tam sekos arī nopietns atbalsts cīņās par budžetu. Lai varētu ieviest kādas jaunas iniciatīvas, izšķirošais ir nevis papīrs, bet tas, vai ir reāli instrumenti.”
Diskusijas jau gadiem un atduras pret vietvarām
Diskusijas par Kultūras centru likumu bijušas jau gadiem, bet līdz šim vienmēr saskārušās ar pašvaldību pretestību. Tagad pašvaldību attieksme esot mainījusies.
“Desmit gadu laikā, kopš jautājums par kultūras centru sakārtošanu caur akreditāciju ir aktualizēts, pašvaldības un pārstāvošās organizācijas bijušas strikti pret šo procesu. Līdz ar to mēs aicinājām sazināties ar pašvaldībām, iegūt pašvaldību atbalstu, lai šis process atkal neiet uz riņķi.
Jo tas desmit gadus ir atdūries pret Pašvaldību savienības iebildumiem. Kamēr nav pašvaldību atbalsta, likumu nevar tālāk virzīt.
Šobrīd vairākas lietas sanāk kopā,” norāda ministre Dace Melbārde.
To apstiprina arī ZZS Saeimas frakcijas vadītājs: “Par šiem jautājumiem vēsturiski zināmas iebildes bijušas pašvaldībām. Tās esot zināmas pretenzijas cēlušas. Tāpēc speciāli vakar ZZS valdes sēdē bija pašvaldību vadītāji, kas šo jautājumu atbalstīja. Mēs sadzirdējām atbalstu no Ventspils, Liepājas, Gulbenes, Dobeles, Jēkabpils.”
Likumprojekts šonedēļ izskatīts koalīcijas partiju sadarbības padomes sēdē un tagad tiek virzīts izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā.
Kultūras centru akreditācija
Būtiskākais likumprojekta jaunievedums ir kultūras centru akreditācija. Tā iecerēta brīvprātīga, bet kā motivējošs faktors
iecerēts valsts finansējums sekmīgas akreditācijas gadījumā. Tam līdzekļi gan nav ne aprēķināti, ne paredzēti.
Likumprojekta iesniedzēji un virzītāji uzskata, ka tas ir risināms jautājums. “Aprēķinus jau var veikt, kad gatavo Ministru kabineta noteikumus. Tas solis ir nākamais. Protams, aprēķini ir jāveic, un pie aprēķiniem ir jāstrādā un jāturpina strādāt, jo tas jau vēl ir tikai kārtējais ceļa sākums,” saka Kultūras centru asociācijas priekšsēdētāja Dace Jurka.
“Deputātiem ir visas iespējas šo jautājumu risināt. Nedomāju, ka tur būtu milzīgs līdzekļi. Kultūras darbinieki arī saprot, ka tas ir 2021., 2022.gads. Līdz tam laikam domāju – šos jautājumus atrisināsim,” saka Brigmanis.
Iespējams, likumprojektā iestrādātais valsts finansējuma saņemšanas nosacījpaums arī bijis noteicošais iemesls, kāpēc mainījusies pašvaldību attieksme. Taču spēkā esošais Kultūras institūciju likums jau tagad dod iespēju pašvaldību kultūras iestādēm pretendēt uz Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Piemēram, pērn dažādas pašvaldību struktūras Kultūrkapitāla fonda konkursos dažādiem mērķiem saņēmušas gandrīz pusotru miljonu eiro.
“Bet, protams, vajag kādu burkānu iedot, lai mēs kaut ko sakārtotu. Acīmredzot, vajag valstij iedot šo burkānu, šo rāmi noteikt, lai kaut kas pastāvētu,” saka Saeimas deputāts Valters Dambe (Zaļo un zemnieku savienība).
Piesaka jaunu pieeju finansējumam
Tikmēr likumprojekta iniciatori nebija pamanījuši, ka Kultūras ministrija jau sagatavojusi Kultūrkapitāla fonda finansējuma modeļa maiņu, paredzot finansējumu no akcīzes un azartspēļu nodokļiem, sākot ar 2022.gadu. Jaunajā modelī kā viens no prioritārajiem virzieniem minēts atbalsts kultūras centriem. Valdība šo lēmumu pieņēma dienu pēc tam, kad koalīcijas padomes sēdē tika pausts atbalsts bez konkrēta finansējuma tapušajam Kultūras centru likumprojektam.
“Kultūras ministrija ir iestrādājusi Kultūrkapitāla fonda finansēšanas modelī arī finansēšanas instrumentu, jo šim likumprojektam nav jēgas, ka nav sagatavoti atbalsta instrumenti,” norāda Melbārde.
Līdzekļi nepieciešami arī akreditācijas procesam – nosacījumu izstrādei, ekspertu komisijas darbam. “Ja skatās uz to metodi, ka veidota komisija, kritēriji, jāinspicē kultūras centri Latvijā, tad tas ir gan darbietilpīgs, gan naudietilpīgs process. Pagaidām mums šādu resursu nav,” atzīst Pujāte.
Akreditācija prasīs papildu darbu arī no kultūras centriem.
Mērsraga tautas nama vadītāja Ieva Obolēviča uzskata, ka iegūtais finansējums būtu šo pūļu vērts: “Jā, tas ir tā vērts, ja mēs saņemam finansējumu un varam paplašināties ar inventāru, ar tērpiem dejotājiem un dziedātājiem. Tad uzskatu, jebkurš darbs ir tā vērts. Tas, ka tas prasīs laiku un ieguldījumu, jā, protams.”
Grib atšķirīgus akreditācijas kritērijus
Mērsragā uzskata, ka likumprojekta vājā vieta ir vēl neskaidrie akreditācijas kritēriji, jo kultūras pasākumu dažādība un pašdarbības kolektīvu skaits, kas viegli sasniedzams lielajās pašvaldībās, var izrādīties neiespējams mazajās. Tāpēc kritērijiem būtu jābūt diferencētiem atkarībā no pašvaldību lieluma un to iedzīvotāju skaita.
Mērsraga novadā darbojas gan Mērsraga Tautas nams, gan Upesgrīvas Saieta nams. Tas ir vienīgais novads, kas šogad nepiedalās Dziesmu un deju svētkos. No pusotra tūkstoša iedzīvotājiem pašdarbībā aktīvi iesaistās apmēram simts cilvēku. Ilgstoši darbojas amatierteātra kopa un senioru deju kolektīvs, nupat izveidots skolēnu deju kolektīvs, rudenī dibinās kori.
“Šie kolektīvi neveidojas tik raiti arī darba laika dēļ. Jo, kas mums ir, zivjrūpniecība, kurā strādā maiņās no plkst. 6, otra maiņa nāk līdz vēlam vakaram. Vai arī tie ir veikali, kuros ir maiņu darbs, un cilvēki nevar vairs plkst.22 atnākt uz mēģinājumu, lai cik ļoti gribētu,” skaidro tautas nama direktore Ieva Oboleviča.
Pirms dažiem mēnešiem darbu sākušajai novada Tautas nama vadītājai ir lieli plāni, taču sagatavotā likumprojekta neskaidrības viņu dara bažīgu: “Jāņem vērā, ka Mērsrags tāpat kā daudzas citas pašvaldības, kas ir iedzīvotāju skaita ziņā mazākas, nevar izpildīt to pašu, ko lielās pašvaldības. Ja akreditāciju var izturēt, ja ir trīs veidu kori (vīru koris, jauktais, sieviešu koris), ja ir trīs paaudžu deju kolektīvi – tas, ko nav iespējams izdarīt mazās pašvaldībās. Tad tā radīs plaisu starp mazajiem, jo mazie vēl grūtāk tiks klāt.
Mazajiem tad jāsper ļoti liels solis, lai tiktu līdzi, bet tad arī daudzi atkritīs, jo nespēs to veikt.”
Savukārt kultūras ministre saskata bīstamību tieši iecerētajā brīvprātībā veikt vai neveikt akreditāciju: “Ja kultūras centru asociācija uzskata, ka ir nepieciešams, mēs varam atbalstīt.
Es gan nekad neesmu slēpusi savu personīgo viedokli – akreditācija ir vienīgais līdzeklis, kā veicināt kultūras centru kvalitāti. Pie tam Kultūras centru asociācija nāk ar priekšlikumu par brīvprātīgu akreditāciju, tad, manuprāt, akreditācija šo mērķi nesasniegs. Tas var panākt tieši pretēju efektu – var vēl vairāk vieni centri kļūt stiprāki un citi centri vēl vairāk novājināties.”
