Atspere

Toms Rudzinskis: Ir vērtīgi meklēt savas saknes un cilvēkus, ar kuriem gribi būt kopā

Atspere

Džeza vēsturnieks Indriķis Veitners: Gunārs Rozenbergs mums bija un ir milzīgs elks

Aktieris un režisors Edmunds Freibergs: Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un interesanti

Aktieris un režisors Freibergs: Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un interesanti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 6 mēnešiem.

"Uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim," prāto aktieris un režisors Edmunds Freibergs, kurš 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonijā kopā ar kolēģi Ainu Matīsu tiks sumināts par mūža ieguldījumu. 

Labas attiecības ar mikrofonu

Gunda Vaivode: Manuprāt, vairāk nekā sešdesmit gadus tu esi darbojies pie radio mikrofona. Kas bija tas, kas tevi pamanīja un atveda uz Latvijas Radio?

Edmunds Freibergs: Tā bija toreizējā radio režisore Herta Lapsa, kura pēc tam gan  mainīja uzvārdu un bija Herta Naudiņa. Viņa ieradās mūsu skolā, kur mums bija dramatiskais pulciņš.

Tobrīd mēģinājām kādu ludziņu, un tieši tajā dienā liela daļa no bērniem bija saslimuši, tāpēc attēloju visas lomas arī slimo bērnu vietā: skraidīju pa skatuvi no viena gala uz otru, runāju augstākā un zemākā balsī, tādā un šitādā. (smejas) Un Hertai Naudiņai tas patika – viņa teica: "Bērniņ, nāc uz radio, tu varēsi piedalīties radioraidījumos!"

Sākumā uzdevumi bija ļoti vienkārši: "Pionieru radio avīzē" bija jālasa visādi tekstiņi, piemēram, "Cīravas pamatskolas pionieri piedalījušies metāllūžņu vākšanā un savākuši divas tonnas metāllūžņu!"

Bet mana karjera gāja uz augšu! (smejas) Vienreiz parādījās tāds kā feļetons, ko vajadzēja lasīt, tad arī "Pionieru radio avīzē" parādījās humora lappusīte – ilgus gadus tiešām arī tos lasīju. Uz pirmā feļetona ieskaņošanu gan bija maziņš konkursiņš, kur vairākiem bērniem vajadzēja lasīt, bet rezultātā mani uzskatīja par piemērotāko izpildītāju šim humora sacerējumam, un tā mana karjera attīstījās.

Pēc tam jau piedalījos raidlugās – slavenajā Gorkija "Pepē", kur dziedāja Loreti, "Čuks un Geks" un vēl, un vēl. Balss lūzums man bija diezgan nemanāms, ar to nebija lielu problēmu. Tā ka sākumā bija soprānīgā balss, bet arī pēc balss lūzuma turpināju savu karjeru radioteātrī...

Un turpini līdz šai dienai!

Jā, jā! Un tagad jau

pēdējos divus trīs gadus, pateicoties Mārai Eglītei, kura mani uzaicināja, esmu pārkvalificējies par režisoru.

Lai gan turpinu arī ierakstīt dažādus raidījumus kā aktieris. Man šis darbs ir ļoti mīļš un tuvs – man ir tāda sajūta, ka mums ar mikrofonu ir labas attiecības. 

Edmunds Freibergs un Radioteātra vadītāja Māra Eglīte
Edmunds Freibergs un Radioteātra vadītāja Māra Eglīte

Emīls, Valmiera un kopības apziņa  

Tā tas patiešām ir. Bet es pati tevi atceros no 1979. gada, kad biji Emīls izrādē "Emīls un Berlīnes zēni" un skraidīji pa skatuvi. 

Tad jau biju liels onkulis. (smejas) Un nebija nemaz tik viegli! Jau sāka mazliet sirmot mati, un ļoti baidījos, vai kāds no bērniem neteiks – kāpēc tas lielais onkulis izliekas par bērnu. Bet ko tādu nedzirdēju. Tā vietā no bērniem saņēmu ļoti daudz skaistu vēstuļu. 

Edmunds Freibergs un Egons Maisaks Latvijas Nacionālā teātra izrādē "Emīls un Berlīnes zēni&quo...
Edmunds Freibergs un Egons Maisaks Latvijas Nacionālā teātra izrādē "Emīls un Berlīnes zēni"

Bet līdz tam bija tavs Valmieras periods. Saki, vai tu sevi identificē ar kādu teātri? Un cik vispār ir svarīga kopības apziņa – kad kāds kurss kopā aug, veidojas, un kur pēc tam tas paliek? Vai arī katrs talants ir īpašs un nonāk tur, kur tam jānonāk? 

Ir ļoti dažādi. Piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd ienāk vesels kurss un viņi ir teātra nākotne – viņi visi kopā ir spēks. Kad mēs beidzām, mūs sadalīja pa teātriem – bija tā saucamais pieprasījums jeb sadale. Man gan bija piedāvājums gan no Jaunatnes teātra, gan Liepājas teātra, bet izšķīros par Valmieru, jo tur aizgāja mani kursa biedri – Dzintra Klētniece, Līga Rubene un vēl citi; man tas likās drošāk. Bet tur bija ļoti labi!

Esmu tik pateicīgs valmieriešiem... Jo tādas iespējas – uzreiz nospēlēt galveno lomu Gogoļa "Precībās", nospēlēt Hamletu. Otrajā sezonā – to var izdarīt tikai dulli cilvēki! – uzticēja man režiju. Līdz ar to dabūju ļoti labu atspērienu.

Bet kas attiecas uz piederību – uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim.

Edmunds Freibergs un Ieva Aniņa
Edmunds Freibergs un Ieva Aniņa

"Negribi pamēģināt pedagoģiju?"

Domāju, ka Kultūras akadēmija noteikti uzskata tevi par piederīgu viņiem, un arī Mūzikas akadēmija – tu esi apbrīnojami veiksmīgi un labi strādājis par pedagogu. Saki, kas tevi pedagoga darbā aizrauj?

Šķiet, ka

sāku pagājušā gadsimta 1977. vai 1978. gadā – biju tikai dažus gadus vecāks par saviem studentiem, jo mani pirmie studenti ir Aigars Vilims, Indra Burkovska, Inese Ramute...

Biju jauns un mani interesēja viss, ko dzīve piedāvā, un būtībā šo darbu man piedāvāja Imants Adermanis, toreizējais Teātra katedras vadītājs Konservatorijā. Viņam esmu pateicīgs par to. Viņš teica – klausies, tu negribi pamēģināt padarboties pedagoģijā? Ja nepatiks vai nesanāks, tu jau vari atteikties!

Studentiem jau patīk jauni pedagogi!

Jā, bet pēc gadiem bija otrādi. Man bija ļoti patīkami būt jaunu cilvēku vidē, jo tā iedod citu enerģiju. Tikai jautājums – cik tu spēj kā pedagogs noturēt kontaktu ar saviem studentiem, cik viņi tevi pieņem un kurā brīdī viņi tevi sāk vērtēt tā: nujā, viņš jau ir labs onkulis, bet nu labi, labi... Man gan tik traki nebija.

Uztaisīju pēdējo diplomdarbu, Vampilova "Vecāko dēlu". Man liekas, ka labi sapratāmies ar audzēkņiem, bet tad izlēmu, ka tomēr labāk teikšu "stop!" un tālāk vairs neturpināšu. Bet tie bija ļoti ilgi gadi – gan Konservatorijā, gan arī Kultūras akadēmijā.

Edmunds Freibergs un jaunie aktieri Latvijas Nacionālā teātra izrādes "Sudraba slidas" mēģ...
Edmunds Freibergs un jaunie aktieri Latvijas Nacionālā teātra izrādes "Sudraba slidas" mēģinājumā (2011)

Profesionālās zināšanas – tas ir viens. Bet kā ir ar kompleksajām zināšanām jaunajiem aktieriem, jo visādi zili brīnumi dzirdēti par kolokvijiem…

Tā ir ļoti dīvaina lieta. No vienas puses, šodien jauniešiem pieejama tāda informācija, par kādu mēs, savulaik būdami studenti, varējām tikai sapņot. Internets, informācija nāk un nāk, burtiski gāžas pār tevi. Līdz ar to varbūt tieši tāpēc zināšanas brīžam ir pārāk virspusējas. Reizēm tiešām nosāp sirds, kad vienam jaunam aktierim vai studentam jautā, kurš latviešu rakstnieks un dramaturgs mira Somijas sanatorijā, un viņš atbildi nezina. [Te domāts Rūdolfs Blaumanis – red.] Liekas – nu, kā to var nezināt, tas ir tik šausmīgi! Un ir vēl kādi gadījumi. Bet tas ir tieši no tā, ka informācijas ir ārkārtīgi daudz. Ja tās ir mazāk, cilvēks tajās pamatīgāk iekožas.

Savos pusaudža gados izlasīju ļoti daudz par latviešu teātra vēsturi, savos piecpadsmit gados ļoti labi zināju, kas ir Biruta Skujeniece, kas ir pirmais Jaunais Rīgas latviešu teātris – toreiz ar Mierlauka iestudēto Raiņa lugu "Uguns un nakts". Bet man šķiet, ka nevajag vispārināt – ka visa jaunatne neko nezina. Ir ļoti dažādi – kas nu kuru interesē.

Domāju, ka tā nelaime ir tieši informācijas pārbagātībā. [Daudzas lietas] paslīd garām. 

Edmunds Freibergs un maestro Raimonds Pauls radošā darba mirklī Latvijas Radio studijā
Edmunds Freibergs un maestro Raimonds Pauls radošā darba mirklī Latvijas Radio studijā

Tu tver visu Latvijas teātru lauku, un man gribas vaicāt – kas tev šobrīd šķiet interesants Latvijas teātrī? Varbūt ir kādas tendences, kuras tu gribētu izcelt, vai ir kāds spožs veikums?

Pandēmijas dēļ pēdējās sezonas teātrus tā ļoti pamatīgi neesmu apmeklējis un man ir grūti spriest – teātra raža ir milzīga, pirmizrādes nāk un nāk, līdz ar to nav tik viegli atbildēt ar konkrētiem piemēriem.

Bet pārdomu līmenī man vienkārši šķiet tā: kas ir tā pozitīvā lieta – ka nāk jaunas aktieru paaudzes un tās tiek ļoti labi vērtētas. Trīsreiz jānospļaujas un jāpieklapē pie koka, lai nenotiktu tā, ka ātri sakāpj galvā: ka ļoti ātri, pēc pirmajām lomām, saslavē un saka – ak, kas tie par aktieriem, tik brīnišķīgi, brīnišķīgi! Un tad vienā brīdī interese par viņiem var sākt zust, jo parādās atkal jaunas sejas. Tas ir bīstami.

Bet process, cik jaušu, ir ļoti pozitīvs: jaunas asinis ir gan Valmierā, gan Jaunajā Rīgas teātrī.

Vai ir kāds, ko tu gribētu tā īpaši izcelt?

Jaunajā Rīgas teātrī skatījos "Kalpa zēna vasaru". Es to uzskatītu par tādu kā ieskaiti skatuves runā. (..) Pensionārs būdams, vakarus pavadu pie televizora (smejas). Ļoti cienu režisoru Armandu Zvirbuli, kurš uzņēmis gan "Sarkano mežu", gan "Krimināllietu iesācējam", kur ļoti labi startējis jaunais aktieris Ritvars Toms Logins. Var just, ka cilvēks visu dara ar apjēgu.

Svarīga laba dramaturģija  

Par dramaturģiju runājot: vienu laiku bija ļoti populāra tendence, ka izrādes materiālu veidoja paši aktieri. Jaunajā Rīgas teātrī tas bija ļoti aktuāli. Bet ir tāda sajūta, ka šis posms ieilgst un reizēm gribas patiešām lielu, rakstītu lugu.

Jā, jā... Te mūsu domas pilnīgi sakrīt... Es arī par to esmu domājis un

mani arī tas dara bažīgu, ka parādās tādi sacerējumi, ludziņas, tādas viendienītes par aktuālu tēmu.  Lai gan brīžam tiek reklamēts, ka "šī luga vēl pēc piecdesmit gadiem būs akuāla", man ir aizdomas, ka diezin vai. Teātris un aktieri attīstās tikai uz labas dramaturģijas pamata. Jo laba, bagātīga loma – Šekspīrā, Čehovā, Ibsenā – dod milzīgas izaugsmes iespējas, jo tev ir līdz tai jātiek, tev sevi jāattīsta, lai tu pasniegtos līdz tam Čehovam.

Bet brīžam notiek tāds process, ka mēs to Čehovu gribam noraut pie sevis. Redzēju, piemēram, vienu izrādi, kur pēc Čehova galvenais varonis izdara pašnāvību, bet iestudējumā pārrakstīts, ka viņu nošauj. Es domāju – vai tiešām jūs domājat, ka esat gudrāki un lielāki mākslinieki par Čehovu? Viņš kaut ko ar to bija domājis, veidodams šo sižetu par pašnāvību. Būtībā jau nav slikti, jo mēs savulaik izbaudījām to otru pusi – ka bijām iežogoti savā radošajā darbā: mums vajadzēja rēķināties ar daudzām lietām – vai izrādi pieņems vai nepieņems. Radošais lidojums ir laba lieta, bet domāju, ka aktieri ir laimīgi, ja pie dēļa ierauga, ka saņēmuši lomu kārtīgā klasiskā darbā – teiksim, "Romeo un Džuljetā".

 

Ja dramaturģijas kontekstā atceramies tieši latviešu autorus, mums ir bijuši izcili latviešu lugu autori – Harijs Gulbis, Gunārs Priede. Kurus no mūsdienu autoriem tu liktu viņiem līdzās?

Vai, dieniņ, šausmīgi negribas būt "oldskūlīgam" un marasmatiskam vecim, kas paziņo, ka šodien nu nekā nav. (smejas) Tā sakot, kad mēs augām, viss bija daudz labāk – zāle bija zaļāka un vēršiem galvas lielākas... (..)

Jā, jaunie dramaturgi ir ļoti ražīgi, bet tas brīžam rada arī aizdomas: zinu, kā tapa lugas Harijam Gulbim – ļoti mokoši, pārrakstot, atsakoties, atgriežoties, un Gunāram Priedem tāpat. Ja palasa viņa dienasgrāmatas, kā viņš apraksta savu radošo procesu... Viņiem gluži neripoja laukā tās lugas viena pēc otras.

Bet var jau būt visādi – radošas personības ir dažādas.

Mēģinot operu, jābūt ļoti gatavam

Kad pirms šīs intervijas sazvanījāmies, teici, ka no klasiskās mūzikas neko nesaproti. Tā, protams, ir tāda koķetēšana, jo esi taču iestudējis arī operas – gan "Masku balli", gan Zigmara Liepiņa operas un arī mūziklus. Saki, cik lielā mērā režijas principi ir atšķirīgi "izrādē parastajā" un muzikālajā izrādē vai operā?

Absolūtā ābeces patiesība ir tāda, ka tev ir precīzi jārēķinās un mūziku. Ja teātrī vari atnākt uz mēģinājumu un improvizēt, tad mēģinot operu, tev ir jābūt ļoti gatavam – sevišķi Siguldas opermūzikas svētkos, kad mēģinājumu laiks ir īss. Bet atšķirība pirmām kārtām ir tāda, ka tev jāsaprot, ka mūzika nosaka visu. Un jādomā arī par to, ka aktierim vai dziedātājam, pirmkārt, ir jādzied.

Neatzīstu, ka dziedātājus spīdzina – iekar striķos vai liek plikam gulēt zemē.

Kaut ir arī tādi, kas var to izdarīt. 

Protams, ka var. Ja tas ir attaisnoti. Bet brīžiem šķiet, ka tas ir aizdomīgi speciāli. Bet viss tomēr ir atkarībā no konkrētās operas. Piemēram, vasarā taisīju "Bohēmu" – tajā ir ļoti daudz fiziskas darbības, tā iekodēta jau pirmajā cēlienā, sākot ar precīzām taktīm – kurā brīdī tiek aizdedzināta krāsns, kurā brīdī kaut kas tik paņemts vai nolikts. Tur ir ļoti precīzi jāizstrādā visa fiziskā partitūra. Ir operas, kurās ir lielie dueti – neliksi taču tur dancot vai briesmīgi fiziski ņemties. Jāļauj dziedātājiem dziedāt, atrodot kādu niansi, kā viņiem var palīdzēt. Operas ir ļoti atšķirīgas. Bet man tas šķiet aizraujoši. "Bohēma" bija jau sestā opera, ko iestudēju Siguldas Opermūzikas svētkos, un man šis process vienmēr šķiet satraucošs: tas ir tāds īpašs, savā ziņā riskants, jo saistīts ar īsu mēģinājumu laiku, bet tajā pašā laikā ļoti radošs – tu saskaries ar operdziedātājiem citā vidē, tas ir ļoti, ļoti interesanti! Bieži vien tie ir ārzemju solisti. (..) Satiecies ar šiem cilvēkiem, apmainies ar enerģijām.

Izrādes "Vadons" mēģinājums (2009). No kreisās: Ināra Slucka, Edmunds Freibergs, Zigmars L...
Izrādes "Vadons" mēģinājums (2009). No kreisās: Ināra Slucka, Edmunds Freibergs, Zigmars Liepiņš

Elīnas Garančas pirmais režisors

Starp citu, tu taču esi Elīnas Garančas pirmais režisors! Viņa atļāva šādu formulējumu.

Elīna, būdama sešus septiņus gadus veca, piedalījās manā pirmajā "Prinča un ubaga zēna" iestudējumā. Man bija ideja izrādi sākt ar maza bērna balstiņu, kura dzied: "Vakarā, kad saule aiziet / Un kad jūs jau visi guļat / Iznāk zilās jūras malā / Brīnum maza princesīte."

Kad Elīnai bija kāzas, uz kurām biju ielūgts arī es, uzdāvināju viņai disku – uztaisīju tādu "hepeningu": viņai, kura jau tobrīd bija slavena operdziedātāja visā pasaulē, teicu, ka tikko izdots jauns disks, uz ko Elīna iepleta acis – par ko gan es runāju? Sacīj, ka šajā diskā ir tikai viena dziesma, kas ilgst kādas 20 sekundes... Paklausījāmies, un Elīna bija priecīga.

Bet citādi – esmu Elīnu tikai apbrīnojis, es tiešām esmu viņu apbrīnojis – pēc tam, kad biju noskatījies viņas "Karmenu" translācijā no Metropoles operas Ņujorkā, biju kā spārnos: kas viņa ir par aktrisi! Tas, kā viņa veido tēlu... Pēc tam skatījos vēl ierakstus ar Elīnas operlomām, un katrreiz to apbrīnoju. Jo parasti jau operdziedātājas mazlietiņ savā tēla peld, emocijas brīžam ir uzpumpētas, bet Elīnai ir TĀDA konkrētība, tāds dziļums, tāda sapratne. Apbrīnojami!

Ceru, ka īstenosies mans sapnis – janvārī aizbraukt uz Vīni un redzēt viņas Amnerisu, jo saprotu, ka Elīnas karjerai tas ir vainagojums – nodziedāt Amnerisu. 

Zane Daudziņa un Edmunds Freibergs kopā ar studentiem Latvijas Radio studijā
Zane Daudziņa un Edmunds Freibergs kopā ar studentiem Latvijas Radio studijā

Kliegšana nekad neko labu nedod, sevišķi mākslā

Tu māki teikt skaistus komplimentus. Bet kas ir tas skarbākais, ko tu vari vienam māksliniekam pateikt?

Nu gan labs jautājums... Zini, to es pateicu vienam topošam māksliniekam, kuru kursā uzskatīju par talantīgu un kurš bija ļoti aizrāvies ar alkoholu… Vakarā bija atbildīgs eksāmens aktiermeistarībā, bet viņš no rīta parādījās tādā aizdomīgā formā. Un tad es pateicu: tu iedomājies, ka tu kaut kas esi?! Un pateicu vienu vārdu, ko tagad nevaru teikt ēterā. (smejas) "Tu esi .." Un tad viņš palika tāāāds... Bet zini, tas palīdzēja! Bet tobrīd biju ārpus sevis. Viņš joprojām strādā, viņš ir talantīgs un foršs – es priecājos par viņa darbiem.

Mani izvest no pacietības nav tik vienkārši – iekšēji var, bet saprotu, ka kliegšana nekad neko labu nedod, sevišķi jau mākslā – lai radītu kaut ko. Nu, tu sabļauj uz aktieri, viņš ir nelaimīgs, saspringst vēl vairāk nekā pirms tam, un izdarīt nevar neko. Tā ka mēģinu nebūt ļoti agresīvs.

Nu, kādreiz varbūt kāds izprovocē. Un kādreiz arī varbūt vajag… 

Pieminēji Vīni – tev ir kāds sapņu ceļojuma galamērķis? 

Paldies Dievam, man bijusi iespēja ļoti daudz ceļot – bijusi gan Austrālija, gan Amerika, gan Eiropa. Uz Āfriku gan negribētu braukt. Gribētos būt Itālijā – tas ir dīvaini, jo esmu bijis Francijā, Spānijā, Eiropas dienvidos, bet Itālijā nav nācies būt nekad. 

Kā tu nezinātājam skaidrotu, kas ir Latvija?

Savulaik biju stažēties Parīzē – nokļuvu  teātra trupā, kurā, kad pateicu, ka esmu no Latvijas, kolēģi iepleta acis un saskatījās, jo īsti nevarēja saprast, kur tas ir. Nelietoju nekādus poētismus vai ko tādu – es  

teicu: Latvija ir maza, bet man ļoti mīļa zemīte pie Baltijas jūras. Viņi vismaz saprata, ka pie Baltijas jūras – aizgāja mājās un sāka pētīt karti. (smejas)  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti