Vai zini?

Vai zini, kas ir mālšpiks, fits un gardemans?

Vai zini?

Vai zini, ka Henrika Ibsena lugas "Brands" manuskripts ceļā uz izdošanu gandrīz pazuda?

Vai zini, ka Rūdolfa Blaumaņa noveles "Baltais" varoņa prototips ir Janis Rozentāls?

Vai zini, ka Rūdolfa Blaumaņa noveles «Baltais» varoņa prototips ir Janis Rozentāls?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

19. un 20. gadsimta mijā aptuveni 15 gadu garumā ciešas koleģiālas saiknes rakstnieku Rūdolfu Blaumani tuvināja ar gleznotāju Jani Rozentālu, kuram Blaumaņa vērtējumā piemita ļoti nozīmīgas īpašības, kas mākslinieku atšķīra no daļas tālaika autoru: uzskats, ka māksla nav iespējama bez rūpīga, neatlaidīga darba un ka neatņemama radīšanas sastāvdaļa ir mākslinieka amata prasme un izcila tehnika. Rozentāla personība atklāja saiknes dažādu kultūras jomu starpā, viņa veikums lieliski reprezentēja šī laikposma mākslas stilistisko daudzveidību.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Jaņa Rozentāla profesionālajā pilnveidē izšķirošs bija studiju periods Pēterburgas Mākslas akadēmijā no 1888. līdz 1894. gadam, kad viņš kļuva arī par latviešu mākslinieku grupas "Rūķis" dalībnieku. Šīs grupas vēlme bija radīt nacionālu un vienlaikus modernu mākslu, kuru realizē individuāli savdabīgi mākslinieki. Tas spilgti izpaudās viņu līdzdalībā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē Rīgā 1896. gadā, kuras centrālā figūra mākslas jomā bija Janis Rozentāls; tā kļuva par pirmo nacionālā reālisma skati Latvijā.

Glezniecības un rakstniecības mijiedarbes spilgts apliecinājums bija Rūdolfa Blaumaņa novele "Baltais", kuras pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" 1896. gada septembrī sasaucās ar tobrīd vēl aplūkojamo izstādi, kas bija atvērta no 15. augusta līdz 30. septembrim. Šīs noveles vēstītājs ir mākslinieks Jānis Kalnroze, kura prototips ir Janis Rozentāls, un literārajā darbā izmantoti arī atsevišķi mākslinieka daiļrades fakti. Sižeta aizmetnis ir saistīts ar mākslinieka atgriešanos dzimtajā pusē pēc sekmīga studiju noslēguma.

Dažas paralēles saskatāmas arī novelē tēlotā gleznotāja un literārā darba autora pieredzē. Augsti novērtētajā Kalnrozes diplomdarbā "Baznīcas priekšā" atpazīstama norāde uz 1894. gadā tapušo Rozentāla gleznu "No baznīcas".

Jaņa Rozentāla glezna "No baznīcas" (1894)
Jaņa Rozentāla glezna "No baznīcas" (1894)

Taču jau noveles sākumā, tēlojot laimīgā gleznotāja atgriešanos mājās, viņa vecāku raksturojumā izcelta arī saikne ar Blaumaņa ģimeni: "(..) gaidīju un nevarēju sagaidīt acumirkļa, kad brāļam mājās avīzes varēšu izklāt priekšā, lai tas arī manu slavu lasa, un mātei, mīļajai neticīgai mātei apgalvot, ka no manis reiz iznāks krietns mākslenieks, un kad tēvam varēšu noskaitīt uz galda trīssimts rubļus un turklāt izskaidrot, ka tā ir maksa par vienu vienīgu bildi."

Atgriežoties dzimtenē, Kalnroze redzēto izvērtē ar patiesu interesi un arī zināmu distanci. Atbraukušo mākslinieku novelē sagaida lauku puisis Jānis, un gleznotājs pievērš uzmanību viņa izskatam: sejai, rokām un apģērbam; turklāt raugās profesionāli vērtējoši:

"Tiešām, šis cilvēks bija ārkārtīgi skaists. Slaikais, taisnais deguns, lūpas, žods, piere, cik no tās varēju redzēt, viss bija klasiski daiļš un pilnīgs. Vaigi bij tumši nodeguši, bet tomēr zem nodeguma bij manāms veselīgs sārtums, kas ģīmim piešķīra samtam līdzīgu, sevišķi tīkamu krāsu.

Ap ausīm vijās gaišas matu sprodziņas, uz pakausi izplūzdamas lielās, kuplās sprogās. Virslūpa bij plika, tāpat žods rūpīgi nodzīts."

Literatūrvēsturnieks Kārlis Kārkliņš šo aprakstu novērtējis kā Blaumaņa prozas stila paraugu, kas pielīdzināms portretam glezniecībā.

Raksturīgu literārā darba problemātikas segmentu skar arī mākslinieka pārdomas par Narcisa, Antinoja un Apolona tēliem kā vienlaikus līdzīgiem un gluži atšķirīgiem no vienkāršā lauku puiša. Visi minētie piemēri atspoguļo klasiskās mākslas ideālus, kuri Rozentālam bija acu priekšā studiju procesā un par kuriem 19. gadsimta beigās interesējās arī latviešu sabiedrība.

Viens no minētajiem tēliem, Belvederes Apolons, reproducēts "Mājas Viesa Mēnešrakstā" 1896. gada jūlijā, divus mēnešus pirms Blaumaņa noveles "Baltais" publikācijas; nākamajā žurnāla numurā sniegts arī šī mākslas darba iztirzājums. Sekojot noveles sižetam, atklājas līdzības un pretstati starp antīko ideālu un konkrēto laikmetu. Mākslinieka un lauku puiša "sarunai raisoties, aiz klasiskās ārienes iezīmējas arvien sarežģītāks psiholoģiskais portrets".

Ar gleznotāja Kalnrozes starpniecību novelē tiek risināta diskusija par mākslas darba tapšanas gaitu. Blaumanim un Rozentālam bija līdzīga mākslas izpratne, un tas labi vispārināts Rozentāla izteikumā: "Stils un daiļums ir jāizlobj no dabas pašas, cieši pie viņas turoties, to studējot, un, lai mums arī būtu maz panākumu [..], tad tomēr tāds darbs būs simtreiz interesantāks, tādēļ [..] ka viņš mums dod jaunas idejas, atver jaunas puses no dabas un rādās kā jauns cilvēka gara dokuments."

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti