Kultūrdeva

Marģers Majors dodas uz Anatomijas muzeju

Kultūrdeva

Aktieris Ģirts Krūmiņš starp pagātni un nākotni

Muzeju jaunā paradigma. Lolita Tomsone un Kaspars Vanags

Vai muzeji ir vieta, kur «dara sāpīgi»? Saruna ar muzeju vadītājiem Lolitu Tomsoni un Kasparu Vanagu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 1 mēneša.

"Man liekas, ka veids, kā radīt dziļāku interesi par vēsturiskiem vai muzejiskiem priekšmetiem, ir ļaut izmantot krājumu tādā veidā, lai muzeja lietotājs var saprast, kā veidojas vēstījums vai stāsts, ka viņš pats tā veido savu argumentāciju, kādus faktus viņš izvēlas. Mums ļoti bieži izstādē vienkārši ir gatavs artefakts patēriņam, un bieži, protams, ir arī ļoti neveiksmīgi mēģinājumi nodot vēstījumu vai stāstu. Šī iesaiste ekspozīciju veidošanā, lai apgūtu kritiskās domāšanas prasmes, iespējams, arī ir jauns virziens muzejos," pārdomās dalās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs Kaspars Vanags. Par laikmetīgu muzeju darbību LTV raidījumā "Kultūrdeva" sarunājas Kaspars Vanags un Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

Henrieta Verhoustinska: Lolita, tevis vadītais muzejs ir vienas vai, pareizāk sakot, divu personību muzejs, tas ir veltīts ebreju glābējam Otrā pasaules kara laikā Žanim Lipkem un viņa sievai Johannai. Tomēr pie jums regulāri notiek gan izstādes, gan izrādes, kas nav saistītas ar holokausta tēmu. Vai tas nozīmē, ka muzejs ir paplašinājis savu darbību kā lokālais kultūras centrs?

Lolita Tomsone: Nē, tas ir jau sen, kopš muzeja dibināšanas. Pirmkārt, skaidrs, ka tas ir Lipkes memoriāls, bet gan ekspozīcijā, gan tajā, ko mēs darām kā muzejs, tas ir par Latvijas ebreju glābējiem, tā ir mūsu tēma. Viņi glāba ebrejus apstākļos, kad ebreji tiek dēmonizēti un nogalināti..

...un par glābšanu var sodīt ar nāvi...

Lolita Tomsone: Jā. Un kurā brīdī nonāk līdz tam, ka tas kaimiņš nav kaimiņš, ka dzīvībai vairs nav vērtības… Tāpēc mēs [muzejs] runājam arī par citām, ne tikai upuru grupām, kas ir gan psihiatrisko slimnīcu pacienti, mums ir bijušas lekcijas un lasījumi par romu kultūru Latvijā, par viņu atmiņām, par genocīdu un holokausta laikā piedzīvoto. Un tas savukārt paplašina to, kāda tad ir mūsu sabiedrība šobrīd, pret ko ir aizspriedumi, kuras būtu tās grupas, kur tu būtu gatavs iet un (skaidrs, ka par nogalināšanu mēs nerunājam) izolēt, nedot viņiem balsi, teikt, ka šiem gan nevajag just līdzi. Tāpēc sarunas par piemiņu, par vēsturi, par to, ko tas nozīmē, tas savā ziņā ir saistīts ar tādu lielāku muzeja tēmu. Protams, teātris, bērniem ir "Puika ar suni", "Latvijas skolas somas" izrāde, kad mums nāk skolas, pieaugušajiem – "Persiešu valodas stundas" bija. Domāju, tas palīdz arī atvest uz muzeju cilvēkus, kuri baidās no muzeja, viņiem liekas, ka tur būs tikai holokausts. Bet saki viņiem: cilvēki izglābās, viņi izgāja gaismā, brīvībā. Jā, salauzti, zaudējuši ģimenes, bet dzīve kaut kādā veidā turpinājās. Skaidrs, ka ir bail, tev liekas, ka tur būs tumšs un tev darīs sāpīgi. Iespējams, ka mazliet darīs sāpīgi, tas gan.

Arī medicīnas vēstures muzejs…

Kaspars Vanags: Dara sāpīgi.

...iet prom no veselības aprūpes tēmas. Vakar beidzot apmeklēju slaveno snīkeru izstādi "Snīkeri: eko x ego". Starp divām skolēnu grupām trāpīju, kuras gaidīja rindā, kamēr iepriekšējiem beigsies ekskursija un meistarklases. Ar ko izskaidrojami šīs izstādes panākumi? Tā tiek apspriesta, aizeju, un tur tiešām ir par sporta apaviem!

Kaspars Vanags: Man liekas, ka Medicīnas vēstures muzejam ir fantastiska priekšrocība, mēs nedaudz ejam atpakaļ uz šī universālā muzeja koncepciju, ar ko arī visa muzeju vēsture ir sākusies. Ar kunstkamerām un to pasaules teātri, ka tu mēģini pasaules modeli ielikt iekšā tajā kunstkamerā. Līdzīgi, man liekas, ir ar Medicīnas vēstures muzeju, jo, proti, veselības komponente būtībā ir pilnīgi jebkurā mūsu dzīves jomā. Teju jebkurš lēmums, kuru mēs pieņemam, kaut kādā mērā tam būs konsekvences attiecībā uz mūsu, citu vai planētas veselību. Līdz ar to mums ir iespēja runāt par ļoti daudzām un dažādām tēmām un parādīt, kā viņas ir savstarpēji saistītas. Mūsdienās, šajā laikmetā, kad mēs ļoti šauri specializējamies, pieņemsim, kad ejam pie ārstiem, tev jāiet pie diviem ārstiem – vienam tu parādi to pirkstu, otram tu parādi ausi, tu nevari ar vienu to pašu īsti abus izrunāt. Respektīvi, šī šaurā specializācija mums prasa vai izvirza nepieciešamību pēc institūcijām, kuras mēģina no dažādiem rakursiem parādīt, ka kaut kādā mērā, vismaz attiecībā uz veselību, viss ir viens.

Holistiskā veselības aprūpe.

Kaspars Vanags: Jā, tieši tā. Un mēs runājam par to "viens vesels" konceptu, ka mēs nevaram izdalīt daļu, kura ir vesela un otra nē, tas viss ir ārkārtīgi saistīts. Līdz ar ko mēs varam runāt par teju jebkuru tēmu.

Snīkeru tēma bija ļoti atbilstoša…

Lolita Tomsone: Un asiņainās Uļjanas Semjonovas botas!

Izrādās, pretinieces ir kāpušas viņai uz pirkstgaliem, tāpēc, ka tas vienkārši bija vienīgais veids, kā Uļu apturēt. Par vēsturiskās ekspozīcijas sabalansēšanu ar laikmetīgumu. Tavā muzejā mēs to ļoti labi redzam, ir šīs vēsturiskās ekspozīcijas, vakar snīkeru ekspozīcijā gāju garām puisēnam, kam rauj mandeles un sasietas kājiņas – šie inscenējumi, tie dzīvo līdzās.

Kaspars Vanags: Domāju, jāvēro katrs gadījums atsevišķi katrā ekspozīcijā. Medicīnas vēsture ir medaļa ar divām pusēm – tā ir vēsture par ārstiem, zinātniekiem, medmāsām, veselības aprūpē iesaistītajiem un pacientiem, arī tiem, kas nav pacienti, bet kuriem ir ķermenis ar visām no tā izrietošajām sekām. Šo balansu un cieņu pret abām pusēm ir jāievēro. Arī tas bērniņš, kuram sasien kājās un rauj ārā mandeles – vai tas ir tas, kā mēs vēlētos portretēt pacientu, pat ja tas ir pagātnē.

Bet tas ir vēsturisks fakts.

Kaspars Vanags: Jā, bet vai mēs skaidrojam? Tā ir tā lieta.

Līdzīgi kā, pieņemsim, Anatomijas muzejā, kur redzam fragmentu no galvaskausu mērījamās ierīces, kas bija eigēnikas instruments, par kuru šai muzejā nav pateikts ne pušplēsts vārds – kur noved eigēnika.

Un šīs vēstures interpretācijas, priekšmeti, kas ir krājumā, viņus nepietiek tikai parādīt, vai arī, ja viņi jau ir parādīti, viņi ir jāpārinterpretē vēlreiz, jāskata cauri no mūsdienu perspektīvas. Un jebkuram, līdzīgi kā ir veselības komponente, tā arī jebkura politiskā komponente ir jāpamana vēsturē.

Lolita Tomsone: Anatomijas muzejs ir izdevis grāmatu par tetovējumiem, tur arī ir kodolīgs Ilzes Sirmās, kas strādā Anatomijas muzejā, ievads ētiskai problēmai. Tiem cietumniekiem vai vienkārši cilvēkiem, kam ir bijuši tetovējumi, tas ādas gabals ir izgriezts un nogādāts muzejā, ne ir zināms šo cilvēku stāsts, ne viņu liktenis. Skaidrs, ka viņi nav devuši tam atļauju, jo tāda bija sabiedrība tajā brīdī – ja tu neesi aristokrāts vai cilvēks ar ietekmi, tev nav tiesību lemt ne par savu ķermeni, ne ādu. Es domāju, viņi, Anatomijas muzejā, apzinās to problēmu, vismaz ar tetovējumiem.

Lipkes muzejā, kurš ir nedaudz vecāks par desmit gadiem, jauns muzejs, arī ir vēsturisko eksponātu un dokumentu kolekcija. Muzejs ir iekārots ļoti moderni, tur ir Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūra, attēli akā, ļoti efektīgi arhitektoniski iekārtots, bet ko darīt ar šiem vēsturiskajiem eksponātiem, ko ļoti bieži identificē ar garlaicību muzejos?

Lolita Tomsone: Jā, ir cilvēki, kurus aizkustina tā vēstule, tā fotogrāfija, izglābto bildes uzreiz pēc kara, pirmā tikšanās reize, tās liecības viņiem ir svarīgas. Otra lieta, pie kā mēs strādājam jau vairākus gadus, sākumā sadarbībā ar "Riga IFF" kino festivālu, un tad tas attīstījās, ir virtuālā realitāte. Tas ir bunkura stāsts, ko cilvēki var apmeklēt, viņi nāk uz muzeju, skolas arī, mums gan ir divas tās "Oculus" brilles, ir rinda vai skatās to video uz sienas, paralēli, kamēr kāds izspēlē. Tur ir Žaņa Lipkes dēls, viņš aiztiek tos priekšmetus un par viņiem stāsta, viņš viņus kaut kādā ziņā arī atklāj un atklāj, kāda bija bunkura dzīve. Nākamais ir par vācu ebrejietēm, kuras Lipkes ģimene izglāba, ir arī viņu stāsts un viņu lietas. Kas bija interesanti, ka Latvijas Universitāte "MemoTours" projektā veidoja aptauju, vienkārši atsauces, mums bija ļoti daudz jauniešu, ar kuriem eksperimentēja, viņi teica, ka pilnīgi savādāka ir tā ekspozīcija pēc virtuālās realitātes, jo sākumā viņi redz visu stāstu un animētās lietas, un pēkšņi viņi atpazīst – tas ir tas! Viņi teica, ka tad viņiem ir kaut kāda emocionāla piesaiste.

Kaspars Vanags: Es gribētu pakomentēt. Man liekas, tur ir ārkārtīgs risks tieši tajā teikumā, ko teici: "tur bija tie skolēni, ar kuriem eksperimentē". Nevis "kopā ar skolēniem veicām eksperimentu". Respektīvi, ka ar auditoriju tiek eksperimentēts. Man liekas, ka veids, kā radīt dziļāku interesi par vēsturiskiem vai muzejiskiem priekšmetiem, ir ļaut izmantot krājumu tādā veidā, lai muzeja lietotājs var saprast, kā veidojas vēstījums vai stāsts, ka viņš pats tā veido savu argumentāciju, kādus faktus viņš izvēlas. Mums ļoti bieži izstādē vienkārši ir gatavs artefakts patēriņam,un bieži, protams, ir arī ļoti neveiksmīgi mēģinājumi nodot vēstījumu vai stāstu. Šī iesaiste ekspozīciju veidošanā, lai apgūtu kritiskās domāšanas prasmes, iespējams, arī ir jauns virziens muzejos. Nevis, ka ir mēs un viņi, bet mēs kopā, mūsu krājums. Pieņemsim, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs krājuma ziņā ir krietni lielāks nekā Nacionālais Mākslas muzejs, bet tāpat kā jebkurš muzejs ekspozīcijās var parādīt varbūt desmit procentus no tā, kas ir.

Kā mēs atveram vaļā savus krājumus, padarām viņus pieejamus, kur cilvēki paši varētu taisīt nelielas izstādes, vienalga, vai tas būtu digitālajā telpā, vai tas būtu muzejā, atvēlot kādu vietu arī viņiem. Tās, man liekas, ir tās tendences, kas šobrīd parādās arvien vairāk.

Gribēju jums vaicāt par pēdējā laikā aktualizētu lietu. Zinām Sandera Raudsepa izstādes eksponāta izņemšanu Rotko muzejā, tādēļ, ka tur uz krusta bija attēlots dzimumloceklis. Gadījums ar pašvaldības uzstiepto Avena porcelāna kolekcijas izstādi Ogres muzejā – muzejs no šīs izstādes atteicās, kam sekoja sankcijas viņu virzienā. Un pirms divarpus gadiem ISSP galerijā Annemarijas Gulbes izstāde, kur garāmgājēji lūdza aizsegt, viņuprāt, pornogrāfiskos darbus. Cenzūra muzejos – kā tikt no tās pasargātam? Jums arī ir pasūtītāji, Lipkes muzeja gadījumā tā ir Kultūras ministrija, kurai ir deleģējums Lipkes muzejam. Tavā gadījumā, Kaspar, tā ir Veselības ministrija. Kā būt neatkarīgiem šādas pakļautības apstākļos?

Lolita Tomsone: Mēs neesam paļauti Kultūras ministrijai, mēs esam privāts muzejs. Protams, mūsu krājums ir daļa no Nacionālā krājuma, un tādā ziņā esam atbildīgi Kultūras ministrijas priekšā, bet lēmumi ir neatkarīgi, muzejs pats viņus pieņem. Tas atbrīvo, tu vari veidot to politiku, protams, saskaņā ar muzeju likumu. Bet es domāju par tiem piemēriem, kurus tu minēji, par Daugavpili – viena ironiska un diezgan smieklīga lieta, kad bija tā četrpadsmit cilvēku diskusija Daugavpilī par Raudsepa darbiem...

Kuru es vadīju.

Lolita Tomsone: Kuru tu vadīji. Pirmkārt, visi ir šokā, komentē un saprata, ka pilnībā izstādi var aplūkot tikai to vienu dienu un pēc šīs diskusijas vai tās laikā izstāde tiek slēgta. Otrkārt, naiviem rīdziniekiem likās: mēs te visi pacepāmies, kultūras ministrs Puntuļa (Nacionālā apvienība) kungs nosodīja cenzūru mākslā un it kā kādā maģiskā brīdī visi tie darbi – trinkš – un ir atgriezušies. Bet tā nebija, un es domāju, tieši tāpēc labi, ka bija diskusija – ka nē, tā tādas lietas nenotiek.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Bet cenzūra?

Lolita Tomsone: Pirmkārt, nevajadzētu cenzēt. Tajā muzejā bija visi iespējamie brīdinājumi, ja kādu tiešām [aizskar] tas kapa krusts, kur tas dzimumloceklis ir miris vai nestāv, vai ir sabrukusi mūsu sabiedrība, mūslaiku pasaulei varbūt vairs nav Jēzus vidū, bet kaut kādas kaislības, to taču mākslas darbi var interpretēt visvisādi. Tika izvēlēta viena vienīga interpretācija (zaimošana), satraukto cilvēku vēstules, un viss – izņemts ārā. Pirmkārt, šādai situācijai nebija jābūt, tāpēc ka, domāju, muzejs taču pats pieņem lēmumus.

Nepieņem, pašvaldībai tomēr ir ārkārtīgi liela ietekme uz viņas pakļautībā esošu iestādi.

Lolita Tomsone: Bet tas, ka nedod iespēju ne muzejam, ne kuratoriem, ne māksliniekam, pat ne paskaidrot, neveido komunikāciju... Muzejā, kur tobrīd, kad tie darbi bija izņemti, vienīgais darbs, kas kādu varēja aizvainot – ka uz krusta bija kraukšķītis un ar to tur bija palikuši visi tie brīdinājumi, ka šī izstāde var tevi satraukt. Cilvēki paši speciāli maksā naudu un tur iet, lai šausminātos par to? Likās, cik ļoti gan patiesībā neaizsargāts ir kurators, gan mākslinieks šādā situācijā.

Vajadzēja veidot komunikāciju, diskusiju, kāpēc tas jūs aizskar, nevis izgrābt visu ārā un tad domāt, ka es jūs īstenībā pasargāju no briesmīgākām lietām.

Bet tavā muzejā tu neesi saskārusies ar cenzūru?

Lolita Tomsone: Nē.

Kā tas ir tavā muzejā, Kaspar? Ir Veselības ministrija un varbūt vēlme, lai vairāk stāsta par ārstniecību?

Kaspars Vanags: Nē. Man ir ārkārtīgi interesanti, esmu nokļuvis šajā muzejā laikā, kad veselības aprūpes sistēma vispār pati sevi izvērtē, atceramies kovida laikā milzīgās diskusijas ārstu biedrībā.

Šie divi gadi, kopš tu esi vadītājs, bija pandēmijas gadi…

Kaspars Vanags: Nu jau trešais iet, jā. Man liekas, tieši tāpat kā sabiedrība, tā arī veselības politika nepārtraukti meklē atbildes, līdz ar ko nav šīs varas pozīcijas, no kuras varētu kaut ko uzlikt vai aizliegt. Visi, man liekas, saprot, ka mums šobrīd ir jārunā. Tā ir viena lieta, bet otra lieta, es nedaudz teju kā valsts amatpersona runāju, bet, man liekas, valsts muzeji, viņiem visiem ir gan nolikumi, gan viņiem ir viņu funkcijas un uzdevumi, kurus pildot viņi saņem nodokļu maksātāju naudu, līdz ar ko ir jāveic pašiem muzeja iekšienē ārkārtīgs darbs, vienošanās par to, par ko mēs runāsim, kā mēs runāsim, kāds būs mūsu balss tonis, kuras jūtas mēs vēlamies aizskart, lai provocētu pozitīvi, un kas ir neētiski. Cik daudz muzeji izdara šo iekšējo mājasdarbu? Cik daudz un cik bieži kaut kādas provokācijas ir vai nu hohmas pēc, vai nepadomājot…

Izklausās drusciņ pēc pašcenzūras.

Kaspars Vanags: Nē, ir šī radošā brīvība. Bet vai šī radošā brīvība ir sazobē ar apzinātību? Vai mēs darām lietas tāpēc, ka esam viņas izvēlējušies darīt, un kāds ir šis izvēles process? Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo arī šajās diskusijās mēs dzirdam ļoti bieži tādas standartfrāzes no abām pusēm. Brīvības definēšana, jebkurš vecāks ģimenē ir runājis: cik mēs dosim bērnam brīvību vai kā bērni atklāj robežas, tas ir milzīgs process, darbs, ikdienas darbs. Tas nav tā, ka – hop! – rekur ir skandāls, tagad mēs viņu atrisināsim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti