Janvāris
2023. gadu sagaidījām ar apņemšanos dzīvot labāk un veselīgāk, vairāk priecāties un aktīvāk kustēties, ne tikai aizejot līdz grāmatnīcai vai izstāžu zālei. Varbūt tāpēc janvāra hits bija Medicīnas vēstures muzeja izstāde par un ap sporta apaviem "Snīkeri: eko x ego", kas neierastā veidā runāja par veselīgu dzīvesveidu, patēriņu, ekoloģiju un ilgtspēju. Izstādes autori to nosauca par eksperimentu ārpus ierastā spēles laukuma, un tā arī bija. Ekspozīciju muzejs veidoja kā izglītojošu izklaidi un dialogu ar skatītāju, piesakot sevi kā platformu laikmetīgu tēmu izziņai. Janvārī vien snīkeru izstādi apmeklēja vairāk nekā 5 tūkstoši cilvēku.
Visas Jaunā gada apņemšanās nobāl vienas priekšā – uzbūvēt Rīgā akustisko koncertzāli! Gandrīz 40 gadus esam centušies un mēģinājuši, sprieduši un strīdējušies, bet šogad viss atsākās ar jaunu sparu. Izstrīdējāmies par labāko vietu, un beidzot (vai – jau atkal) tika izsludināts arhitektūras metu konkurss, lai mēs kaut nelielu solīti virzītos tuvāk lielajam sapnim – īstai koncertzālei Rīgā. 1300 skatītāju vietu lielajā zālē un 350 mazajā, piemērota akustika simfoniskajam orķestrim un cilvēcīgi apstākļi gan publikai, gan mūziķiem – to taču vēlas visi, un pie tam – jau tik ilgi! Labākais variants Kongresu nama pārbūvei tiek meklēts divās kārtās, un rezultāti, gribas cerēt, neliek vilties!
Apņemšanās būt labākiem, sākt ko jaunu vai tikt vaļā no nelabiem ieradumiem tiešā veidā sasaucas ar Henrika Ibsena varoņa – patiesas dzīves sludinātāja Branda idejām. Viestura Kairiša iestudējums Dailes teātrī raisīja spraigas diskusijas vēl pirms pirmizrādes. Viens no iemesliem – stereotipu laušana, jo Brandu tēlo sieviete, aktrise Ieva Segliņa. Viņa Branda tēlu izdzīvoja dziļi un patiesi, kas apliecināja aktrises pašatdevi un profesionālismu. To novērtēja arī izrādes apmeklētāji. "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas balsojumā par gada aktrisi atzina tieši Ievu Segliņu.
Februāris
Februārī sniegs var būt vai nebūt, bet gari, tumši vakari ir garantēti. Tātad īstais kino laiks. Februāra sākumā notika režisores Ināras Kolmanes filmas "Mātes piens" pirmizrāde. Vienaldzīgo nebija, jo Noras Ikstenas grāmata ir ja ne grāmatu plauktos, tad aizlienēta un jau izlasīta. "Mātes piens" noturēja uzmanību dažāda lieluma ekrānos un platformās gada garumā. Interese par padomju laiku problemātiku estētiku un dzīvesveidu ir ne tikai šī laika izdzīvotājiem un pārdzīvotājiem, bet rod atspoguļojumu vairākās jaunākas paaudzes režisoru filmās.
Februārī jārunā arī par teātri. Saka jau, ka nav mazu vai lielu lomu, tomēr ikvienam aktierim ir būtiski sevi parādīt un pierādīt. Arī Dailes teātra aktrisei Dārtai Danevičai beidzot ir sava monoizrāde. Diānas Kaijakas režisētā " Zēni nav meitenes" stāsta par jaunu un vitālu sievieti, kas cenšas pagriezt dzīves notikumus sev vēlamā virzienā. Šis stāsts kļuva par ļoti personīgu aktrises vēstījumu, ko novērtēja arī skatītāji. Izrāde saņēma "Spēlmaņu nakts" skatītāju balvu, bet Daneviča – gada aktrises titulu!
Sniegiem bagātā februāra vakarā par Latvijas Televīzijas dziesmu konkursa "Supernova" uzvarētājiem ar dziesmu "Aijā" pārliecinoši kļuva puišu grupa "Sudden Lights". Skatītāju balsojumā tā saņēma vairāk nekā 66 tūkstošus balsu, atstājot iepakaļ tādus mūziķus kā Patrisha, "24. avēnija" un Marku Rivu. Līdz ar to "Sudden Lights" saņēma ceļazīmi uz šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursu Liverpūlē, kas notika maijā. Diemžēl Latvijas pārstāvji neiekļuva konkursa finālā.
Kino nozarē mēdz teikt, ka kino gads sākas februārī, jo tieši tad sākas Berlīnes kinofestivāls, kas piedāvā filmas un kino notikumus, kas var ietekmēt radošos likteņus. 73. Starptautiskā kinofestivāla Eiropas kino tirgū pirmo reizi izrādīja uzmanību tieši trīs Baltijas valstīm. Programmas "Baltijas valstis fokusā" un tirgus atklāšanas ballīti ievibrēja "Melo M" koncerts. Kinofestivāla programmā tika izrādīta Vitālija Manska un Jevhena Titorenko filma skaudrā filma" Austrumu fronte" par Krievijas uzsākto asinsslaktiņu Ukrainā. Filma lika pieiet tik tuvu kara ikdienai, lika justies kā vienam no viņiem.
Marts
Martā Latvijā sākas pavasaris, vismaz mūsu prātos. Uz dzīvokļu palodzēm un siltumnīcās sākam sēt, stādīt un čubināt pirmos vārgi zaļos stādus. Bet Bali salā martā sākas lietus sezona. Turp, lai aizmirstos pēc neatgriezeniskām izmaiņām profesionālajā un personīgajā dzīvē, devās aktieris Ģirts Krūmiņš. Piedzīvotās emocijas pēc atgriešanās Latvijā apkopotas monoizrādē "Vientuļās planētas sala". Šī izrāde nav izpelnījusies kritiķu balvas, bet Krūmiņš ar šo personīgo stāstu ir apbraukājis teju visu Latviju, kur, ironizējot par sevi un pasauli, sasmīdinājis līdz aizkustinājumam daudzus.
Svaigas vēsmas varēja manīt arī literatūras lauciņā – jaunus asnus dzina pirmais komikss, kas veidots latgaliski. Grāmata "Sunāns breiveibā" ir Lauras Melnes pirmais veikums literatūrā. Tas stāsta par suni, kuram no Rīgas ir jāpārceļas uz Latgali un jāpierod pie lauku vides.
Savukārt Režisors Staņislavs Tokalovs filmā "Viss būs labi" atklāja savas krievvalodīgās ģimenes, kura visu mūžu dzīvo Purvciemā, nespēju iekļauties Latvijas realitātē. Dokumentālā filma izsauca sabiedrības viļņošanos. Vieni juta līdzi gandrīz simtgadīgajai vecmāmiņai, kura vairs īsti nezina, kādā valstī dzīvo, citi lamāja Staņislava mamma Irinu. Viņa bija tik atklāta un emocionāla kameras priekšā, ka faktiski kļuva par šis dokumentālās filmas zvaigzni. Kur mūsu vaina, kur viņu vaina, ka dzīvojam katrs savā burbulī – ar šādu jautājumu daudzi skatītāji atstāja kinoteātri.
Par viļņošanos vasarā gaidāmo Dziesmu un deju svētku sakarā var nosaukt arī līdz šim svētku kustībā nepieredzētu gadījumu – un to izraisīja Rīgas Projektu koris! Koru skatē žūrija tam deva 47,67 punktus no 50 iespējamiem, taču augstāko pakāpi korim tā arī nepiešķīra un liedza iespēju piedalīties koru karos. Par iemeslu minot kora darbības veidu, kas neatbilst Dziesmu svētku tradīcijai un pārāk novēlotu pieteikšanos dalībai svētkos. Kamēr vieni pauda pārliecību, ka korim ir tiesības piedalīties koru karos, tikmēr citi draudēja ar amatpersonu demisijas pieprasīšanu. Nerodot kompromisu, koris atkāpās, lai saglabātu galveno – savu identitāti.
Aprīlis
Aprīlis ir tīrības laiks, kad gribas uzpost māju, nospodrināt loga rūtis un sakārtot grāmatplauktu, lai atrastu vietu jaunai grāmatai. Rakstnieka Laura Gundara "Dzimtas asinis" atšķiras no ierastām grāmatām. Tā drīzāk ir kā profesionāli pierakstīts kinoscenārijs, kuru katrs lasītājs var uzspodrināt pats, veidojot sev pielāgotu filmu. Tomēr jebkurā gadījumā stāstā tiek saglabātas pārdomas par to, kā izlausties no stereotipiem un dzimtas uzspiestiem rāmjiem.
Jaunas vēsmas ienāca arī teātros. Izrāde, kurā ļaujoties iztēlei var sajust smaržas un garšas – tā kritiķi izteicās par Indras Rogas režisēto "Paolo un Frančeska", kas aprīlī piedzīvoja pirmizrādi Valmieras teātrī. Stāstu par mīlestību, krāpšanu un nodevību izspēlēja jaunie Kultūras akadēmijas absolventi. It kā traģiskais mīlasstāsts ir neparasti stilīgi pasniegts, neiežēlinot skatītāju, bet piedāvājot racionālu "draiskās neuzticības" vērtējumu.
Sirdī jauni un gatavi ļauties piedzīvojumam – pirms 150 gadiem uz pirmajiem dziedāšanas svētkiem Rīgā sabrauca 1016 dalībnieki, taču vēsturiskās liecības par viņiem saglabājušās pavisam niecīgas. Kas viņi bija? Ko domāja, pirmo reizi mūžā ieraudzījuši Rīgu? Kāda bija viņu dzīvošana četru dienu garumā? Un kā viņus sauca? Par to aizdomājās aktieris Vilis Daudziņš, tāpēc joka pēc ar pirkstu viedtālrunī sāka zīmēt visādus ģīmjus, un aprīlī dienasgaismu ieraudzīja grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" – jokojoties un spēlējoties ar tēliem, vienlaikus domājot par tik cildenu tēmu kā Dziesmu svētki.
Maijs
Maijā pēc D vitamīna un veselīga iedeguma izslāpušie steidza ķert pirmos patiesi siltos saules starus. Ievas jau bija noziedējušas, bet bērzu birzis žilbināja ar savu košo zaļumu. Un vienā no birzīm – Mežaparka Sidraba birzī uzplauka pirmā mūsu Dziesmu svētku tradīcijai veltītā pastāvīgā ekspozīcija. Te Laika upē saplūst saklausāmas, saredzamas sejas, balsis, stāsti un artefakti. Te ikviens var kļūt par pasaulē lielākā kora dziedātāju.
Baudot maija sauli un ziedoni, visgrūtāk ir iedomāties Sibīrijas sniegus un ziemu. Pēc Sandras Kalnietes romāna "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" motīviem Čehova teātrī Lauras Grozas režijā šogad maijā tapa iestudējums. Interesanti, ka izrādē runā gan latviešu, gan krievu valodā. Vizuālā ceļojumā uz Sibīriju skatītājus pavada "Mareunrols" minimālistiskā scenogrāfija un tērpi, kas izpelnījās arī "Spēlmaņu nakts" balvu. Bet triju paaudžu sieviešu piedzīvotais krievu okupācijas laikā Latvijā un pēc tam izsūtījumā, ļoti tieši ietekmē jebkuru skatītāju pašreizējo pasaules notikumu fonā.
Kamēr citi sauļojās un gatavojās atvaļinājumam, Latgales vēstniecība "Gors" svinēja pirmo desmitgadi! Desmit gadi – tas liekas tik daudz... Nez vai daudzi ticēja idejai, ka akustiska koncertzāle Latgalē, Rēzeknē, varētu būt veiksmes stāsts, bet Diāna Zirniņa ar savu izturīgo komandu pierāda – ir! Iveta Apkalna un ērģeļmūzikas festivāls, teātra izrādes un izstādes, notikumi bērniem un visu iespējamo žanru koncerti – tas viss "Gorā" pulsē jau desmit gadus, un ne velti ar komplimentiem skopie mūziķi tieši "Goru" sauc par šobrīd labāko Latvijas koncertzāli! Maijā uz Gora skatuves bija īpašs jubilejas notikums ar uzticamāko draugu piedalīšanos, bet skatītāju prātos un sirdīs – īsts un patiess prieks par šīs kultūras pērles pastāvēšanu!
Maijs ir arī Purvīša balvas mēnesis. Šogad balvu ieguva māksliniece Ance Eikena. Atzinību izpelnījās viņas ļoti personīgā un atklātā izstāde "Dievs Tēvs Debesīs". Izstāde veidota kā instalācija, kurā integrētas fotogrāfijas no Eikenas bērnības, glezniecības darbi un priekšmeti, kas stāsta par mākslinieces attiecībām ar tēvu alkoholiķi. Balvas pasniegšanas ceremonija atkal uzjundīja veco jautājumu – vai patiešām mums pietiek ar Purvīša balvu? Latvijā joprojām nav nacionāla mēroga balvas vizuālajā mākslā. Savukārt Purvīša balva mākslas procesus izvērtē tikai reizi divos gados un pilnu priekšstatu par mūsdienu Latvijas mākslā notiekošo nesniedz.
Vai ir iespējama čekista saruna ar Jāzepu Vītolu? Vai tiešām pastāv tāds deju kolektīvs, kurā ne tikai dejo, bet arī veic upurēšanas rituālu? Un kas tā par Frolovas metodi? Un visbeidzot – kāds tam visam sakars ar Dziesmu svētkiem? Vistiešākais, ja atbildes ieraugām kino ekrānā antoloģijas seriālā "Kolektīvs"! Seši režisori, sešās īsfilmās, iesaistot gan profesionāļus, gan amatierus un pat ekspolitiķus, apvienojās paradoksālās komēdijas žanrā, lai izstāstītu savu stāstu par Dziesmu svētkiem – jauneklīgi, laikmetīgi un ar pamatīgu humora devu apliecinot, ka Dziesmu svētku tradīcija, iespējams, būs nemirstīga.
"Kurp ejam?" Ar šādu devīzi vasarā notika Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle, kurai bija dots latīniskais nosaukums "Quo vadis?". Divas vērienīgas izstādes mākslas muzejā "Rīgas birža" un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pulcēja gandrīz astoņdesmit dalībniekus no trīsdesmit pasaules valstīm, atklājot, cik plaša var būt radošā izdoma un cik tekstils un šķiedras māksla var būt daudzveidīga. Gan krustdūrienā ar ziediem izšūtas benzīnkannas, gan metāliski krāsoti audumi, kas atgādina dzelzs sienu, gan instalācijas no pudeļu plastmasas korķīšiem vai izadītas dienasgrāmatas piezīmes… Mākslinieki bija darbojušies ļoti nopietni, dažbrīd līdzīgi kā žurnālisti pievēršoties kādas tēmas padziļinātai izpētei, domājot arī par sociālpolitiskiem jautājumiem, par ekoloģiju, klimata pārmaiņām, kara tēmu un bēgļiem, Covid-19 ietekmi uz cilvēkiem.
Jūnijs
Jūnijā klasiskās mūzikas koncertzāles noslēdza ziemas sezonu, bet džezs aktīvi uzņēma apgriezienus un arī piesaistīja starptautiskus vārdus. "Džezs ir kā laba maltīte, un tiem, kas to novērtē, džezs vienmēr būs blakus." Šos vārdus intervijā sacīja leģendārais saksofonists, komponists un bigbendu vadītājs Bobs Mincers. Viņš ieradās Latvijā, lai sniegtu meistarklases un uzstātos kopā ar mūsu Latvijas Radio bigbendu. VEF Kultūras pils zāle bija enerģijas uzlādēta, skatītāji baudīja, un arī mūziķi baudīja saspēli ar šo pieredzējušo mūziķi, kuru zinām no "Grammy" apbalvotās grupas "Yellowjackets". Daudzus gadus Mincers veltījis arī bigbendu vadīšanai un komponēšanai, un saņemt viņa pieredzi noteikti bija ļoti vērtīgi mūsu mūziķiem. Prieks, ka Latvijas koncertvide attīstās un džezs – vietējais un pasaules līmeņa – tajā ieņem aizvien lielāku vietu.
Jūlijs
Karstākais kultūras laiks visā gadā, protams, bija Dziesmu un deju svētki, kas šogad aizvadīti tradīcijas simtpiecdesmitās jubilejas zīmē. Svētki atmiņā palikuši ar daudziem spilgtiem mirkļiem, no tiem īpaši neaizmirstama bija Koru karu sensācija – vīru koris "Dziedonis" dedzīgi izpildīja Andra Sējāna pasaules pirmatskaņojumu "Ka mate! Ka Ora!". Tradicionālās maoru dejas ar izkliegtu pavadījumu laikā pa gaisu lidoja žaketes! Koris ieguva otro vietu, taču svinēja to kā pirmo!
Pasaules muzejos un izstāžu zālēs pēdējā desmitgadē vairāk nekā jebkad agrāk tiek pievērsta uzmanība tieši sievietēm māksliniecēm. To spilgti, dziļi, emocionāli šogad apliecināja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izstādē "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023". Izstādes nosaukums ietver aizliegumu paust emocijas un līdz ar to arī liedz iespēju runāt un paust savu viedokli. Bet tieši šajā izstādē sievietes uzdrošinās runāt par sevi. Izstādē bija eksponēti turpat 50 Latvijas mākslinieču glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, instalāciju un video darbi, kas radīti no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat 2023. gadam.
Pašā jūlija vidū notika viens no galvenajiem Latvijas festivālu dzīves notikumiem "Positivus". Tajā šogad uz skatuves kāpa vairāk nekā 30 hiphopa, indī, elektroniskās un akustiskās mūzikas mākslinieku. Starp tiem Sam Smitg, Metro Boomin, Tomijs Kešs, kā arī citi ārvalstu un pašmāju mūziķi. Šogad festivāls notika jau 15. reizi un otro gadu tika aizvadīts Rīgā, Lucavsalā. Savukārt 22. jūlijā Liepājas stadionā Daugava grupa "Prāta vētra" noslēdza divu gadu koncerttūri "Gads bez kalendāra". Koncerts pulcināja aptuveni 25 tūkstošus liepājnieku un pilsētas viesu. Grupa izpildīja gan savus populārākos hitus, gan dziesmas no jaunākā minialbuma. Tāpat tas bija neaizmirstams šovs ar 20 metru augstu skatuvi, uguņošanu un citiem pārsteigumiem.
Augusts
Augusta vakaros pēc karstas dienas īpaši patīkami baudīt patīkami siltos vakarus, doties nakts peldē un vērties debesīs, lai ieraudzītu krītošas zvaigznes. Ja vien, protams, tam ikdienā atliek laiks. Šajā gadā kultūras interneta žurnālam "Satori" gan bija šī iespēja baudīt silto laiku, turklāt svinot. Lai gan žurnāla 20 jubileja ir tikai decembrī, tā svinības vienas dienas garumā tika veidotas tieši augustā. Ar koncertiem, darbnīcām, literatūras lasījumiem un sarunām. Tajā skaitā – arī par izgāšanās gadījumiem. Tomēr cerams, ka pašam "Satori" priekšā tikai jaunas virsotnes, veicinot cilvēku spriestspēju par kultūras notikumiem un to veidotājiem un kultūrpolitiskām un sociālām problēmām.
Septembris
Pēc vasaras pauzes cilvēki bija noilgojušies pēc filmām uz lielā ekrāna. Septembra beigās pirmizrādi piedzīvoja Ilzes Kungas-Melgailes filma "Mana brīvība", ko vēl pirms pirmizrādes Nacionālā kino centra komisija no Latvijas izvirzīja cīņai par "Oskara" balvas nomināciju labākās starptautiskās filmas kategorijā.
Kā īstā kinofilmā var sajusties arī mūziķi – vienu dienu spēlē kādā no prestižākajām Eiropas koncertzālēm, nākamajā – krāmē preces lielveikalā. Diemžēl tas nav kādas klišejiskas Holivudas filmas scenārijs, bet Latvijas mūziķu ikdiena. Par kultūras nozares zemo atalgojumu šogad tika runāts īpaši skaļi, mūziķu priekšnieki apvienojās Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijā un uzsāka īstu cīņu, lai viņu balsis, veidojot budžetu, sadzirdētu jaunā valdība un Saeima. Gāja grūti, bet ar rainisku "vēl cīņa nav galā un nebeigsies" motīvu mūziķi nepadevās, un tā nu nākamā gada budžetā tomēr ir atvēlēti vairāki miljoni kultūras nozares algu palielināšanai.
Oktobris
Oktobra vakaros varētu neko nedarīt un paskatīties kādu seriālu, varbūt par detektīviem un noziegumu izmeklēšanu… Bet vispār varētu arī lasīt kādu grāmatu par detektīviem, tostarp autoru grupas "Tekstūra" krājumu "Dzejas detektīvi". Lai gan šis darbs drukātā versijā būs pieejams nākamā gada sākumā, oktobrī varējām jau gūt pirmo ieskatu. Tas ir 14 autoru veikums, kurā saplūst dzeja, proza un tiek izmeklēti noziegumi. Noziegumi pret lasītājiem, autoriem un literatūras procesu kopumā. Tostarp par valodas panīkšanu un bibliotēku slēgšanu.
Ja grāmatas var lasīt arī mājās, tad mūzikas notikumus gan jādodas piedzīvot klātienē un arī prom no galvaspilsētas. Par opermūzikas centru ārpus Rīgas palēnām top Cēsis – vasarā jau ne pirmo reizi tur skanēja Vāgners, bet oktobrī pirmizrādi piedzīvoja Krista Auznieka monoopera "Apzināšanās". Meditatīvo mūziku un stāstu izdziedāja Evija Vēbere, ar viņu kopā bija "Trio Art-i-shock", bet visu īpašā mākslas notikumā pārvērta Katrīnas Neiburgas radītais zāles vizuālais ietērps. Mūzikas kritiķi uzteica Auznieka spēju apliecināt, ka opera mūsdienās ir ļoti atvērts žanrs, un komponists, līdzīgi kā iepriekš tapušajā darbā "Tagadne", meklē aizvien jaunus risinājumus un formas, lai savu vēsti nodotu klausītājiem.
Savukārt Siguldā tā vietā, lai nedēļas nogali pavadītu mājās, dīvānos pie televizora, jaunajiem literatūrās mīļotājiem bija iespēja pulcēties uz pirmo literatūras festivālu bērniem un jauniešiem. Tur trīs dienu garumā viņiem bija iespēja tikties un piedalīties darbnīcās ar grāmatu autoriem, ilustratoriem no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Norvēģijas, tāpat varēja apmeklēt arī ilustrāciju izstādes, teātra izrādes, multimediju pastaigu un vēl, un vēl, tādējādi radot interesi par literatūru arī potenciālo jauno lasītāju vidū.
Novembris
Novembrī uz populārās mūzikas skatuves triumfēja mākslinieki, kuru daiļradē tekstam ir liela nozīme. Grandiozs bija grupas "Astro'n'out" koncerts "Arēnā Rīga" mēneša sākumā. Pulcējot tūkstošiem grupas fanu, reizē tā bija arī jaunākā albuma "777" prezentācija. Grupas solistei Mārai Upmanei-Holšteinei rudenī iznāca arī grāmata "Piezīmes uz šaubu malām", kas ir autobiogrāfisks vēstījums par mūziķes karjeru. Savukārt 11. novembrī koncertzālē "Palladium" izskanēja repera anša koncerts – pilnībā izpārdots un reizē arī divu jaunu vinila plašu prezentācijas pasākums. Atalgojot fanu uzticību, ansis ir izsludinājis papildkoncertu, kas tiek plānots nākamā gada februārī.
Šis rudens kļuva par kino debiju laiku. Ne tikai Ilze Kunga-Melgaile ar savu filmu "Mana brīvība" ir plašai publikai jauns vārds, bet arī režisors Ronalds Mežmačs, kurš debitēja ar filmu "Elpot zem ūdens" ar Kasparu Dumburu galvenajā lomā. Savukārt jaunā režisore Elizabete Gricmane debitēja ar attiecību drāmu "Vietām gaidāms stiprs lietus".
"Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai" – tā pirms vairāk nekā simt gadiem savā dienasgrāmatā rakstīja Jāzeps Grosvalds, un tāds nosaukums dots vērienīgai izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Daudzpusīga un izcila personība, kura neticami īsā savam mūžam atvēlētajā laikā spēja paveikt un piedzīvot neticami daudz – Jāzeps Grosvalds nodzīvoja tikai 28 gadu, no pasauli izzināt un apceļot kāra jaunekļa kļūstot par karavīru. Pirmais pasaules karš izmainīja arī viņa dzīvi, un šobrīd, kad kaimiņos norit karš, Grosvalda gleznotie bēgļi vai strēlnieki ierakumos, ievainotie karavīri iegūst jaunu nozīmi. Iespējams, Grosvalda māksla ir kļuvusi aktuālāka nekā jebkad agrāk. Savukārt grāmata "Persijas ainas", ko mākslinieks pats sarakstījis, atklāj Tālo Austrumu pasauli, kur Grosvalds ceļoja kā karavīrs, vienlaikus pagūstot skicēt un gleznot.
Decembris
Ja viss ies pēc plāna, tad 2128. gadā mēs varētu svinēt simtgadi Rīgas Filharmonijai. Šī gada janvārī izsludinātais arhitektūras metu konkurss vēl pirms Ziemassvētkiem noslēdzās, un par uzvarētāju kļuva Latvijas arhitektu komandas projekts "Baltic Shine" jeb "Baltijas mirdzums". Gana daudz saglabājot Kongresu nama vēsturisko veidolu, arhitekti ar gaišumu un plūdenām stikla līnijām iecerējuši veidot ēkas daļu kanālmalā, bet pats svarīgākais, protams, lai koncertzālē būtu augstvērtīga akustika, kur mūzika nevis skan, bet dzīvo un elpo.
Valmieras teātris savu simtgadi nevarēja sagaidīt mājās, jo teātra ēkā vēl turpinās remonts. Jau pavisam drīz doties atpakaļ uz Lāčplēša ielu ir gatavs Jaunā Rīgas teātra kolektīvs. Ne bez piedzīvojumiem, tomēr gada veiksminieki ir Latvijas Leļļu teātris, kas nupat ar skaistu pirmizrādi "Riekstkodis un Žurku ķēniņš" atgriezās savā izremontētajā ēkā. Svētku sajūtu bērniem un viņu vecākiem aktieri turpinās dāvāt līdz pat 31. decembrim. Arī 2024. gada sākumam jau ir pieteiktas vairākas pirmizrādes, arvien jaunas skatītāju paaudzes varētu teikt – "mēs augām kopā ar teātri".
