Vai zini?

Vai zini, kādus suvenīrus jūrnieki veda uz dzimteni?

Vai zini?

Vai zini, ka Aspazija mīlēja mājas koncertus un arī pati spēlēja klavieres?

Vai zini, ka Emilis Melngailis Rūdolfam Blaumanim uzrakstīja vairāk nekā simt vēstuļu?

Vai zini, ka Emilis Melngailis uzrakstījis Rūdolfam Blaumanim vairāk nekā simt vēstuļu?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 1 mēneša.

19. gadsimta 90. gados strauji uzplauka Rūdolfa Blaumaņa un par viņu 12 gadus jaunākā Emiļa Melngaiļa draudzība. Šīs attiecības piedzīvoja dramatiskus kāpumus un kritumus, un to attīstība liecina par rakstnieka un topošā komponista raksturu nesaderību.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Pilnvērtīgi restaurēt šīs attiecības ir pagrūti, jo, lai gan ir saglabājušās simt divas Melngaiļa vēstules Blaumanim, no Blaumaņa sūtītā ir pieejami tikai divi nepilnīgi noraksti, ko savulaik publicējis Andrievs Niedra. Viens no galvenajiem atsvešināšanās cēloņiem acīmredzot bija par Blaumani krietni jaunākā Melngaiļa nedibinātā, toties nekautrīgi paustā pārākuma apziņa.

Blaumanis ar Emili Melngaili iepazinās 19. gadsimta 90. gadu sākumā, kad topošais komponists mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, viņu dažādi atbalstīja, sagādāja iespēju skatīties operu iestudējumus Rīgas Pilsētas (vācu) teātrī, kādā brīdī pat piedāvāja pajumti.

Daudz vēlāk sarakstītās atmiņās Melngailis par šo laiku uzsvēris: "Pie Blaumaņa dzīvojot, bij jāietur kārtība. Slinkošanai bij beigas."

Tomēr diezgan nepārprotami jau tolaik atklājās Melngaiļa ambīcijas. Sekojot kritiķa Jaņa Jansona referātam "Domas par jaunlaiku literatūru", kurā satīriski apcerēta 19. gadsimta 90. gadu latviešu literatūra, Melngailis 1895. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" publicēja rakstu par jaunākajām parādībām mūzikā. Kā norāda muzikologs Arnolds Klotiņš, šajā apcerē "visa sava laika latviešu mūzika pārsteidzīgi nokritizēta par plaģiātismu un diletantismu".

Tieši šajā laikā tobrīd vien ģimnāziju beigušais divdesmit četrus gadus vecais Melngailis ir vēlējies sarakstīt operu, un tās libretu vajadzēja sarakstīt Blaumanim, kuram topošais komponists to uzstājīgi atgādināja: "Ja Tu man nesagādāsi operas libretu, tad es Tev [..] uzteikšu draudzību. [..]

Un lai teksts būtu skaists, lai tajā būtu kaislība, sāpes, prieks, fanfaras, viss, viss. Mums vajag cilvēkus pārsteigt, apstulbināt." Kad iecere neīstenojās, Melngailis atbildību novēla uz Blaumani, kurš libretu gan uzrakstīja: "Es nekad neesmu dzirdējis, ka no kāda, kurš pat nepazīst pilna orķestra instrumentus [..] tiktu prasīts, lai viņš uzraksta operu."

90. gadu otrajā pusē Melngailis studēja Drēzdenes un Pēterburgas Konservatorijā, kuru beidza kā eksterns 1901. gadā. Studijas ievērojami veicināja komponista pašapziņu un pārākuma sajūtu; skaidri tā izteikta kādā no Blaumanim rakstītajām vēstulēm: "Mēs esam divi latviešu mākslinieki, kas viens otram daudz palīdzējuši. Tu man ar matēriju, es savkārt – ietekmēju Tavu daiļradi un raksturu."

Šīs domas konkretizācijas piemērs ir komponista vēstule Drēzdenes studiju periodā: "Tātad vai nu Tu man atsūti šos 50 rubļus, vai es īsi un ātri izbeidzu ar Tevi attiecības. Tu gan būtu varējis pats nonākt pie šīs ģeniālās idejas un aiztaupīt man ubagošanu."

Melngaiļa pašapziņa nebija mazinājusies, kad pēc studiju beigām viņš iestājās darbā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" redakcijā, kur atkal satikās ar Blaumani. Rakstnieks centās uzturēt abu attiecības, iesaistījās Melngaiļa vadītajā korī; tomēr ar darbu redakcijā saistītās intrigas viņu starpā radīja neatgriezenisku atsalumu.

Atmiņās Emilis Melngailis savu ģimnāzijas laika iespaidu raksturojumā minējis, ka Rūdolfu Blaumani ieraudzījis "sirsnīgi smaidošu, valodīgu, saulainu, bērdamu atjautas, improvizēdamu visādas jocīgas rīmes, tomēr visu laiku vērīgi zīmēdamu sejas un attiecības."

Un vēl viena zīmīga liecība, ko komponists sniedzis ar laika distanci, pretstatot Blaumaņa personību daudziem agrākiem iespaidiem: "Tādam mierīgam, iekšēji apvaldītam cilvēkam kā Blaumanim [..] manās acīs vajadzēja izcelties par varoni. " Pie šīs atskārtas Emilis Melngailis bija nonācis tikai piecpadsmit gadu pēc Rūdolfa Blaumaņa nāves; par harmoniskām viņu attiecības nosaukt nevar.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti