Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konvencijā ir noteikts, ka cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības pavadīt līdzvērtīgu brīvo laiku – apmeklēt tūrisma objektus, izstādes, muzejus. Kultūras objektu pieejamības jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija", kas aizsākts 2021. gadā. Tā laikā ar Kultūras ministrijai piesaistīto Eiropas fondu finansējumu reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, torņi, parki, muzeji u.c, skaidroja Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule.
Pieejamība vēsturiskiem objektiem Latvijā atsevišķos gadījumos ir uzlabojusies, salīdzinot ar novērojumiem pirms vairākiem gadiem, tomēr kopējā situācija joprojām nav iepriecinoša, iezīmēja Iveta Neimane, kura projekta "Atrastā Latvija" ietvaros dodas apsekot jaunizbūvētos projektus. "Būvnormatīvi, protams, ir labi, bet tos ne vienmēr ir viegli ievērot senatnīgās ēkās, jo tie ir vairāk mērķēti uz jaunu būvju vai pilnīgas pārbūvju veikšanas gadījumiem. [..] Bieži vien rekonstruētajās tūrisma ēkās tie [būvnormatīvi] vienkārši nav ievēroti," skaidroja Neimane.
"Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas.
Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt.
Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtēja Iveta Neimane.
Iveta Neimane norādīja, ka sliktākā situācijā nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, izstāžu veidotāji nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai to, ka ar ratiņkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudināja domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti – redzes, dzirdes traucējumiem.
Iveta Neimane uzsvēra, ka senatnīgās ēkas vajadzētu darīt pieejamākas cilvēkiem ar kustību traucējumiem arī tādā gadījumā, ja būvnormatīvus nevar ievērot pilnībā.
"Mēs nevaram sasniegt tos rādītājus, kas ir būvnormatīvos, un tāpēc mēs nedarām neko. Tas, man liekas, ir bīstami," skaidroja Neimane.
"Ir daudz nianšu, no kurām būtu iespēja izbēgt, ja mēs konsultētos ar kādu, nemēģinātu būt paši gudrākie, bet gan parunātu un praktiski paskatītos, kā cilvēks izmanto mūsu telpas," aicināja Neimane. Tāpat eksperte uzsvēra, ka būtisks ir arī telpu dizains – sienu krāsojums, uzrakstu spilgtums, norādes un citi elementi, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem var vidi padarīt vieglāk uztveramu un pieejamu.
Kā joprojām lielu problēmu eksperte minēja arī tūrisma infrastruktūras un autobusu neesamību, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslā, – veidot ekskursiju grupas un pārvietoties praktiski nav iespējams.
