Kultūras rondo

Olga Dreģe dzimšanas dienā skatītājiem dāvina dzejas vakaru "No tīra gaisa"

Kultūras rondo

Godināti “Boņuks 2022” laureāti; balvu saņem arī LR Latgales studijas raidieraksts

Mākslīgā intelekta radītie mākslas darbi: kam pieder autortiesības?

Vai radošums ir sakrāls, un kam pieder mākslas darbs? Saruna par mākslīgo intelektu un cilvēkiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Nav ne jausmas, bet tas mani ļoti interesē, – tā varētu raksturot sajūtas ap mākslīgo intelektu (MI), kas arvien vairāk ienāk mūsu dzīvē. Kā tas var mums palīdzēt, kā dalīt autorību, kopradot darbus ar MI, un kas notiek mūsu "melnajā kastē"? Šajā jomā ir vēl daudz neatbildētu jautājumu, bet Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sarunājas četri profesionāļi, kuri var to analizēt: juriste intelektuālā īpašuma tiesību jautājumos Ingrīda Kariņa-Bērziņa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, profesionālās doktora studiju programmas direktors Andris Teikmanis, fotogrāfs, grafikas dizainers, mājaslapu veidotājs un aplikāciju izstrādātājs Sandijs Ruļuks un jauno mediju mākslinieks Jurģis Peters.

ĪSUMĀ:

Mēs un mākslīgais intelekts

Ingvilda Strautmane: Kādas ir jūsu kā mākslinieku, speciālistu, attiecības ar mākslīgo intelektu?

Jurģis Peters: Ar mākslīgo intelektu savā radošajā praksē strādāju jau kādus divus gadus, brīžiem vairāk, brīžiem mazāk. Pēdējais laiks ir bijis īpaši aktīvs. Tikko ir atklāts Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kur ir mans un mākslīgā intelekta radītais darbs, kas ir astoņu video sērija "Dievišķie attēli", un tūlīt būs jauns projekts, kuram veidoju virtuālo realitāti, izmantojot mākslīgo intelektu, un tieši MI ir izmantots, ne vien lai radītu attēlus, bet veselu vidi. Tā ir viena no lietām, ko es arvien aktīvāk mēģinu darīt un ko arī turpmāk gribu vairāk darīt, varētu teikt, ka tas ir kļuvis par tādu ikdienišķu darba rīku. Domāju, ka tam ir milzīgs potenciāls.

Jums pamatā ir mākslinieka izglītība?

Jurģis Peters: Man mākslinieka izglītība ir nesen, pirms tam ir tehniskā izglītība. Anglijā esmu studējis gan kiberdrošību, gan dažādas datoru lietas, tā kā ir arī šis tehniskais aspekts, kas patiesībā droši vien ļauj vairāk ar šiem algoritmiem strādāt un pilnveidot viņus savām vajadzībām.

Ingrīda Kariņa-Bērziņa: Manā laukā, juridiskajā profesijā, tas šobrīd ir diezgan aktuāls jautājums. Pirmkārt, kā mēs savā praksē izmantojam mākslīgo intelektu, teiksim, veidojot līgumus un darot tādus rutīnu darbus, ko dators var izdarīt efektīvāk, ātrāk, lētāk. Otrs, protams, ir no satura viedokļa. Ir tāds brīnišķīgs rīks, noteikti daudzi zinās, "ChatGPT". Es mazliet paspēlējos ar "ChatGPT", uzdevu jautājumu: kas ir mākslīgais intelekts? Un "ChatGPT" skaidrā latviešu valodā man pasaka: tā ir datorzinātnes nozare, kas izmanto algoritmus un mašīnmācīšanos, lai datoram dotu spēju izprast, domāt, mācīties un rīkoties līdzīgi kā cilvēkam. No juridiskā viedokļa tas ir tas interesantais, jo mums ir mūsu regulējums – kam pieder darbs, kam ir tiesības uz darbu, tas viss pamatojas, ka mums ir fiziska persona un ko mēs darām; kad arī mākslīgais intelekts pa vidu – nav līdz galam atrisināts.

Jurģis Peters, Sandijs Ruļuks, Ingrīda Kariņa-Bērziņa, Andris Teikmanis.
Jurģis Peters, Sandijs Ruļuks, Ingrīda Kariņa-Bērziņa, Andris Teikmanis.

Domāju, šie būs jautājumi, par kuriem mēs varēsim turpināt. Andri, vispirms jūsu personiskās attiecības un pēc tam tās attiecības, kas notiek studiju vidē.

Andris Teikmanis: Personiskās attiecībās ar šiem dažāda veida ģeneratīvajiem modeļiem, varētu teikt, ir jau vairākus gadus, esmu spēlējies, bet tīri tādā hobija līmenī. Kad 30. novembrī parādījās "ChatGPT", vēl nekas, bet 4. decembrī nejauši uzrakstīju jautājumu latviski un viņš atbildēja latviešu valodā. Viņš sāka rakstīt latviešu valodā, kas, man par lielu pārsteigumu, bija labāka, nekā 70% cilvēku, kas raksta latviešu valodā, no gramatikas viedokļa raugoties. Tad sapratu, ka mēs esam nonākuši līdz revolucionārajam brīdim. Ja līdz šim esam runājuši par ceturtās paaudzes tehnoloģisko revolūciju, ceturtās paaudzes industriju, kas likās tālu, tad šobrīd esam nonākuši situācijā, ko sauc par ceturtās paaudzes kultūru. Mums līdz šim likās, ka mūsu valoda ir tā, kas mūs pasargā šajā ceturtās paaudzes situācijā, bet – nē. Arī mūsu valodas telpa ir atklāta, un, kā pirms pāris nedēļām viens no "OpenAI" programmētajiem minēja "Twitter", viņi tā arī līdz galma īsti nesaprot, kāpēc "ChatGPT" ir tik labs arī citās valodās, jo pārsvarā tas ir trenēts, izmantojot angļu valodas materiālu. Ir viena lieta, kas mani atstāj vēl tādā drošības situācijā – pārbaudīju ar vienu no jomām, kurā es darbojos, tā ir Latvijas mākslas vēsture, tur "ChatGPT" producēja lielākoties viltus stāstus. Lielisks piemērs bija, kad uzdevu jautājumu par zinātņu metožu rašanos, un viņš nodemonstrēja, varētu teikt, izcilu humora izjūtu, minot, ka pamatā ir grieķu filosofs Cipars un romiešu karavadonis Pīlēns, kuri ir izveidojuši zinātniski pētniecisko metodi. Tā ka ir ļoti daudz šo kļūdaino apgalvojumu.

Attiecībā uz mākslu, esam nonākuši pie pavisam sarežģīta brīža, pateikt kurā brīdī sākas un beidzas cilvēka radošums…

Mēs esam to pieņēmuši kā tādu pašu par sevi saprotamu jautājumu. Ģeneratīvie modeļi mums liks pārskatīt diezgan daudz ko no tā, ko mēs esam darījuši. Ģeneratīvā māksla ir jēdziens, kas ir kopš 1965. gada, Ābrahams Mols (Abraham Moles), pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem uzrakstīja virkni brīnišķīgu teorētisko darbu par ģeneratīvo mākslu, bet tas kaut kā palika līdz tam brīdim, kad pēkšņi tie modeļi sāka strādāt tik labi, ka mēs viņus sākam uztvert kā personības, kā ko tādu, ar ko varam mijiedarboties, ko varam paši uztrenēt, sagatavot, panākt rezultātus, kādus vēlamies. Vēl dažus gadus atpakaļ viņi atradās tajā brīnišķīgajā šausmu ielejā, ka ar ģeneratīvā modeļa darbu rezultātiem varēja tikai baidīt cilvēkus, neko vairāk. Un piepeši jūs esat pie situācijas, ka jūs varat radīt reālistiskas fotogrāfijas, izmantojot šos modeļus, konkurēt ar fotogrāfiem, varat darīt jebko, radīt animācijas filmas, varat labāk vai sliktāk, šobrīd pagaidām sliktāk, taisīt trīsdimensionālus objektus, taisīt 360 grādu attēlus un to visu izdarīt ātri un kvalitatīvi.

Čatbots – tērzēšanas robots, lasīju tādu formulējumu latviešu valodā, un mani kolēģi raidījuma "Zināmais nezināmajā" veselu raidījumu veltīja tekstiem un čatbotam. Andris Teikmanis ieskicēja jau tādu ļoti plašu lauku, man tagad jautājums, Sandij, jums – kā jūs sadarbojaties vai dodat komandas mākslīgajam intelektam, kā tas notiek?

Sandijs Ruļuks: Es pārsvarā esmu attēla pusē, teksta puse ir gājusi secen, mani tas īsti nav interesējis. Bet tas, ko es dzirdu visās jomās, kā jau minējāt par pasargāšanu – kā tagad kontrolēt. Tas mani nebeidz pārsteigt, ka ir gandrīz vai no zila gaisa nokritusi brīnišķīga tehnoloģija un lielākais, par ko mēs raizējamies, ka viņa mums atņems, un es domāju – kas tad tieši ir, ko atņemt? Vai kāds grib rakstīt tos līgumus ar roku katru dienu, atkārtot tos pašus punktus? Īstenībā ir tik daudz, ko varētu uzlabot. Arī attēlu ziņā šobrīd daudz tiek runāts par to, ka ir vai nu cilvēka, vai datora radīts attēls. Ko darīt, ja ir datora radīta ideja un cilvēka realizācija? Ir mākslinieki, kas ar rokām glezno intelekta līdzveidotus darbus, un man nav ne jausmas, kas par autorību. Jautājums ir arī, kam tad tas ir svarīgi? Ja mēs domājam no autortiesību, naudas aspekta, kur kāds tehnoloģijās ierobežo visus pārējos ar to, ka viņam kaut kas pieder, tad tas modelis sāk brukt. Vai arī, kad runājam par izglītību, kur ir vispār tā ideja – kontroldarbs? Tevi kontrolēs, vai tu esi pareizi iemācījies. Un īpaši, ja domā par radošo sfēru, kur pastāv ideja, ka var pareizi iemācīties, man liekas, tas lielā mērā iet pretēji radošumam, tādēļ man ir ne vienmēr populārs viedoklis – man liekas, ka virknei lietu nemaz nebija jābūt.

Tās esejas, kuras katru gadu visi raksta vienādas par to pašu autoru, kuru funkcija ir vienkārši tevi spīdzināt, lai tu uzraksti, cerot, ka caur burtiem tev to iesitīs iekšā galvā un visu dzīvi tev noderēs šis kaut kas.

Man šķiet, tas vienkārši ir tāds ļoti rūpniecisks modelis. Man ir aizdomas, ka patiešām ir labāki veidi, kā mācīties un mācīt, un tas varētu būt caur interesi, tiešām tā radīšana. Radošumā, man liekas, interesanti, ka radīšana tiek stimulēta, pat izmantojot tādu rīku kā mākslīgais intelekts.

No kreisās: Ingvilda Strautmane, Sandijs Ruļuks, Jurģis Peters
No kreisās: Ingvilda Strautmane, Sandijs Ruļuks, Jurģis Peters

Jūsu paša izglītība ir kāda?

Sandijs Ruļuks: Man ir miksēta – ir programmēšana, uzņēmējdarbība, un Mākslas akadēmiju esmu pabeidzis, tādēļ man visas trīs puses ļoti labi patīk. Gan tehniskā daļa, gan mākslas daļa, gan arī tas, kas to visu griež, arī uzņēmējdarbība un finansiālā daļa, par ko šobrīd nerunāju, ka, pieņemsim, katrs meklējums "ChatGPT" īstenībā ir daudz dārgāks nekā meklējums tajā pašā "Google", viņš lielākus finansiālus resursus patērē, jaudas, elektrību, visu kaut ko. Un arī, kopš es esmu sācis strādāt vairāk ar mākslīgo intelektu, mans rēķins ir pieckāršojies, tā ka kāds par to maksā. Bet cilvēkiem ir sajūta – paskaties, rekur, viss tagad par brīvu tiks izdarīts. Diemžēl vai par laimi, tas vēl nav monetizēts, bet drīz mēs varbūt maksāsim ar vairāk reklāmām.

Kam pieder mākslas darbs?

Vai jautājums par autortiesībam un mākslīgo intelektu ir aktualizējams? Kam pieder mākslas darbs?

Ingrīda Kariņa-Bērziņa: Latvijas autortiesību likumā vēl joprojām darba autors ir persona. Fiziska persona vai personu grupa. Toties Anglijā jau pirms vairākiem gadiem autortiesību regulējumā tika ieviesta norma, kurā var būt arī persona, kura izmanto rīku, un rīks ir atsevišķi atrunāts. Respektīvi, var būt rīks kā starpnieks. Nezinu, vai Latvijā ir bijuši kādi strīdi.  Vai jūsu redzes lokā ir kādas problēmas?

Andris Teikmanis: Strīdi nav bijuši. Bet man liekas, ka, raugoties no tā mūsu autortiesību regulējuma, sanāk, ka tajā brīdī, kad es pabeidzu ar modeli un iegūstu to savu darbu, tomēr autorība simtprocentīgi ir mana. Vismaz tajā mūsu regulējumā es nevaru iedomāties, ka tas varētu notikt citādāk.

To varētu salīdzināt ar jebkuru citu rīku, ja es lietoju licenzētu "Adobe" programmu vai kaut ko tādu, arī neviens nevar pateikt, ka programmas izstrādātajam pieder autorība uz to.

Piekrītu, ka jautājumus nav līdz galam noregulēts un tas būtu ļoti interesanti.

Sandij un Jurģi, darbi, ko jūs radāt, sadarbojoties ar mākslīgo intelektu, lietojot šīs programmas – jūs tomēr esat autori?

Sandijs Ruļuks: Es esmu atradis veidu, kā ar to strādāt, manuprāt, negraujot savas morāles normas, – es iedodu savu attēlu kā pirmsākumu, tad ļauju mākslīgajam intelektam interpretēt viņu, spēlējoties ar to, cik tuvu viņš pietuvinās tai saknei vai būtībai, vizuāli vai idejiski. Esmu redzējis, ka daudzi rada vienkārši no nulles jaunus darbus, un tas man nav līdz galam saprotams, īpaši tās problemātikas dēļ, ka stili bieži vien ir zagti.

Tātad dodat savu autordarbu, fotogrāfiju vai attēlu, un tad mākslīgais intelekts var turpināt?

Sandijs Ruļuks: Jā. Man patīk tieši interakcijas starp mums abiem diviem. Bet domājot arī par to "Stable Diffusion", kas ir viens no lielākajiem modeļiem, ja es pareizi saprotu, viņa lietošanas instrukcijā ir aprakstīts, ka tu nekad nevari būt autors šim darbam. Bet, kas mani pārsteidz, runājot ar kolēģiem, kas pie Latvijas Bankas monētu konkursiem darbojas, liekas patiešām, kur tad tā robeža ir? Ja es esmu ieguvis daļu attēla vai idejas, un tad esmu visu pārzīmējis un iesniedzis bankas monētu konkursā, kā to vērtēt, vai tas ir labāk vai sliktāk? Nav ne jausmas, bet tas mani ļoti interesē.

Jurģi, jūs tomēr esat autors?

Jurģis Peters: Jā, es tā vismaz gribētu ticēt, ka es esmu autors. Patiesībā man ļoti patīk Sandija piegājiens, ka tiek ņemts sevis radīts darbs un tālāk izmantojot MI radītas jaunas variācijas, kaut kas jauns. Tas man šķiet ļoti godīgi. Savā praksē esmu arī tā darbojies, bet bišķiņ agrāk, atceros difūzijas modeļi bija iznākuši un kļuvuši populāri. "StyleGAN" algoritms bija ļoti populārs. Ideja bija tāda, ka tu savāc attēlus, iedod algoritmam, uztrenē algoritmu, un pēc tam viņš ir spējīgs radīt jaunas variācijas no šiem attēliem. Ar to es arī dažus darbus veidoju, tur gan man bija tā sajūta – man tie attēli jāatlasa, pareizi jāsaliek, tiešam tāds kārtīgs darbs ir. Arī tas, ko Sandijs minēja, ar difūzijas modeļiem ir ļoti viegli, vienkārši uzrakstīt vienu frāzi vai teikumu, un tev ir attēls gatavs.

Tomēr jūs uzrakstāt vienu teikumu.

Jurģis Peters: Lai gan es uzrakstu teikumu, tur, man šķiet, ir sajūta – tas ir bijis bišķīt par vieglu, lai tas tiešām tiktu uzskatīts par manu mākslas darbu.

Šeit tomēr tas darba aspekts ir ļoti būtisks. Man šķiet, ka tomēr ir tā atšķirība, kā tieši tu izmanto MI, lai radītu darbu.

Kas notiek mākslas tirgū, vai ar MI ģenerēti mākslas darbi tiek pārdoti? Tie kādam ir nepieciešami, kāds pērk?

Jurģis Peters: Ir. Es vienu savu MI radīto mākslas darbu pārdevu, šī gada sākumā nopirka Parīzes galerija. Tā ka tas notiek. Pagājušajā gada rudenī bija glezniecības konkurss kurā uzvarēja "Midjourney" radīts mākslas darbs, tas arī tajā brīdī sacēla diezgan lielu skandālu. Tie darbi ir gana estētiski, gana labi, lai cilvēki gribētu viņus pirkt, nav nekāda iemesla, lai viņi būtu otršķirīga māksla. Viņš var būt tāds pats kā jebkura digitālā fotogrāfija vai digitāli radīts artefakts – var viņu izdrukāt, ierāmēt, pielikt pie sienas, tādā ziņā, man šķiet, nav atšķirības.

Domājošā sistēma

Vai esat jutuši – MI saprot, piemēram, humoru, ironiju, vai tomēr ne?

Andris Teikmanis: Tam pašam "OpenAI" ir čatbota versija, kas ir sarkastiskais čatrobots. Kad "ChatGPT" uzrakstīja latviski par zinātniekiem Ciparu un Pīlēnu, uztaisīja sarakstu ar desmit nekad neeksistējošām grāmatām par Latvijas mākslas vēsturi, man liekas sava veida humors tajā visā ir klātesošs. Te mēs nonākam arī pie, man liekas, būtiskākā jautājuma. Esam pieņēmuši, ka tāda lieta kā humors, līdzīgi kā radošums, ir kaut kas, kas piemīt ekskluzīvi cilvēciskai būtnei, tāpēc mēs vienmēr esam tā kā nedaudz pārsteigti, kad tas modelis var kaut ko tādu izdarīt. Man liekas, ka šobrīd revolūcija paver ceļu arī tam, lai mēs vēlreiz pārdomātu, kas mēs esam. Mums jāsaprot, kas tad ir šī radošuma sakralitāte, kāpēc mēs gribam to aizstāvēt, kāpēc tas atšķiras no tā, ko dara šis modelis? Man liekas, ka tie ir brīnišķīgi jautājumi un mēs jau tuvākajā laikā no tā tikai iegūsim kā sabiedrība, kā civilizācija. Kad mēģināsim vēl saprast to, kas mēs esam, kāpēc mēs radām, kāpēc mēs par vienu lietu sakām, ka tā ir māksla, par citu, ka tas ir attēls.

Kas piešķir sakralitāti tam objektam, ko nosaucam par mākslu?

Ar programmu "DALL·E 2" radīts attēls: "Cilvēki muzejā aplūko gleznu, kurā redzams mā...
Ar programmu "DALL·E 2" radīts attēls: "Cilvēki muzejā aplūko gleznu, kurā redzams mākslīgais intelekts"

Ingrīd, kā jums šķiet, piemēram, grāmatai, kurai mākslīgais intelekts ir bijis līdzautors, ir jānorāda, ka šī grāmata ir radīta ar MI palīdzību?

Ingrīda Kariņa-Bērziņa: Protams, liktos, ka jā. Bet esmu daudz domājusi par to, pašlaik teorētiskajā ietvarā ietilpst arī mākslīgā intelekta izmantošana. No juridiskā viedokļa tas, par ko šobrīd ir milzīgas diskusijas ir – Eiropas Savienībā tiek izstrādāta regula MI sistēmu regulēšanai, un ir milzīgi strīdi par to, tāpēc ka mākslīgais intelekts šobrīd ir tādā pašregulācijā. Doma ir tāda – mēs runājam par mākslu, radošumu, bet, piemēram, veselības aprūpe, darba attiecībās, tur, kur MI pieņem lēmumus, kas skar cilvēkus, tad mēs tomēr gribam kaut kā to lietu kontrolēt. Tas, ko radītāji negrib, ir ka viņu sistēmas tiek pabāztas zem definīcijas, kas tiek regulēta. Paredzēts, ka katrā Eiropas Savienības valstī būs kāda institūcija, komisija, kas pārraudzīs. Tur ir milzīgi daudz jautājumu, teiksim – Jurģis ir izveidojis attēlu, viņš to attēlu nodod MI rokās, bet kaut kas, varbūt kāds cilvēks vai MI ir to programmu pilnveidojis, kas tad pieņem lēmumus par to, ko mēs saliekam? Tas nav radies pats no sevis. Droši vien Sandijs vairāk zina par programmēšanas pusi, kāpēc tā sistēma tā uzvedas?

Sandijs Ruļuks: Man šķiet, ar to sistēmu joprojām tas ir tā sauktais "black box", ka īsti nav skaidrs, kas tur iekšā notiek, kā tie lēmumi tiek pieņemti. Tas, kā tu kaut ko vari saprast par sistēmu: dot ļoti daudz inputu sistēmai, skatīties autputus un tad minēt, kāpēc tā.

Jo tā jau nav īsti tāda parasta programmēšana, tur, man šķiet, ir tas MI brīnišķīgums, tā vai citādāk, tā ir mākslīgi domājoša sistēma.

Tātad "melnā kaste" tāpat kā mūsu galva?

Sandijs Ruļuks: Jā, domāju, tā ir laba analoģija.

Andris Teikmanis: Vislabākā analoģija droši vien būtu ar alķīmiju kaut kādā ziņā. Esmu dzirdējis no tās jomas, ka pirmais pārsteigums bija, ka rezultāts bijis labāks nekā gaidīts. Pēc tam, kad, gadiem veidojot modeļus, rezultāts bija tā kā bija, piepeši nonākot pie labāka rezultāta, pašiem to modeļu veidotājiem rodas sajūta kvazi-sakralitātes sajūta. Bija arī tā pretrunīgā situācija ar "Google" programmētāju, kurš paziņoja, ka mākslīgais intelekts ir dzīvs un tam piemīt dvēsele, un tas ir jāaizsargā, – kuru atlaida no darba par šo paziņojumu. Nav tādu vienotu sistēmu vai veidu, tagad Eiropas Universitāšu asociācija pieņēma paziņojumu par to, kā atbildīgi lietot augstskolās šo rīku. Jau šogad, ejot pa studentu skatēm, redzu, kurš students ir uzgleznojis savu darbu, bet skici ir taisījis, izmantojot kādu no MI.

No kreisās: Ingrīda Kariņa-Bērziņa, Andris Teikmanis
No kreisās: Ingrīda Kariņa-Bērziņa, Andris Teikmanis

Demokrātiskais radošums

Tagad bērniem, kas aug, ir mākslīgā intelekta ģenerētas grāmatas, ilustrācijas. Kā jūs iedomājaties, kāda būs viņu izglītība, kas notiks viņu "melnajās kastēs", ja viņi pieņems, ka visu var ģenerēt MI?

Andris Teikmanis: Gribētu iespraukties, ceru, ka pavisam drīz tas ies vēl soli tālāk un katrs varēs uzģenerēt savu grāmatu, kā viņš vēlēsies. Jau šobrīd ir dažas datorspēles, kas faktiski ir ģeneratīvā teksta spēles, kur jūs paši ģenerējat unikālu sižetu, notikumus. Bet tad vecāki ar bērniem varēs kopā uzģenerēt grāmatu un tādas ilustrācijas, kādas viņi vēlas.

Tas ir tas, kāpēc es skatos uz to visu ar tādu ārkārtīgu pozitivitāti – tas mainīs sabiedrību, kaut kādā mērā demokratizējot radošuma procesu.

Mēs kādreiz esam sapņojuši par to, lai visi sabiedrības locekļi būtu radoši, un savā ziņā tas paver šo ceļu plašākam radošumam.

Bet varbūt vairs nevajadzēs Mākslas akadēmiju?

Andris Teikmanis: Mākslas akadēmiju vajadzēs, bet akadēmijai vajadzēs arī tikt galā ar šiem izaicinājumiem. Skatoties uz jaunās paaudzes cilvēkiem, kas šobrīd apgūst šīs informāciju tehnoloģijas, varētu teikt, no bērna kājas, redzu, cik augstu viņi novērtē prasmi strādāt ar rokām. Tieši cilvēki, kuri ikdienā strādā ar dažādām informācijas tehnoloģijām, brīvajā laikā ķeras pie koktēlniecības, lai atgūtu šo taktilo sajūtu, ka jūs pats strādājat ar materiālu. Tāpēc, es domāju, augsta līmeņa unikālā māksla kā glezniecība, keramika, tēlniecība, tās nepazudīs. Mainīsies citas vizuālās kultūras realizācijas formas.

Sandijs Ruļuks: Gribēju piebilst par to, ka katrs varēs radīt sev grāmatu. Man šķiet, ka tāda iespēja visiem ir bijusi vienmēr – visi var ņemt zīmuli un zīmēt, neviens to neliedz.

Tā problēma ir, ka pēc tam smadzenes, ieraugot, kas ir sanācis rokai, saka, ka tas neizskatās labi, ka zirgs nav zirgs, un tur, man liekas, ir tā problēma, ka mēs sākam mācīt, ka ir tikai viens pareizais zirga veids.

Jautājums, kas notiks ar mūsu smadzenēm…

Ingrīda Kariņa-Bērziņa: Daudz runā par to, ka tagad rutīndarbu pārņems mākslīgais intelekts un paliks tikai speciālisti. Respektīvi, tev nevajadzēs vairs algot juristus, kas rakstīs līgumu un citus sīkus darbiņus, tu nospied podziņas, samaksā divdesmit eiro un viss ir gatavs. Tas, ko es nesaprotu – jūs jautājat, kas notiks ar smadzenēm – kā tad tu kļūsi par to speciālistu, ja tu neesi izgājis cauri rutīnas darbam? Redzējis tos daudzos kāzusus, uztrenējies, lai tu tiešām varētu pieņemt tos sarežģītos lēmumus, nolasīt situāciju...

Morāle un drošība

Labā un ļaunā attiecības. Mums droši vien negribētos, ka mākslīgais intelekts kļūst ļauns.

Andris Teikmanis: Ņemot vērā, cik strauji ir attīstījies MI pēdējos gados, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka militārā industrija pie tā ārkārtīgi intensīvi strādā. No tāda tehnoloģiju apskatnieka viedokļa viens no argumentiem par karadarbību šobrīd, ka tas ir pēdējais brīdis izmantot iepriekšējās paaudzes tehnoloģijas un ieročus, kas citādāk būtu norakstāmi, lai varētu taisīt nākamo tehnoloģisko lēcienu. Pat šāda veida viedokļi ir dzirdēti. Bet militāro tehnoloģiju un MI sakausējums var radīt ārkārtīgi lielus izaicinājumus morāles un virknē citu jautājumu.

Sandijs Ruļuks: Dzirdu, ka ļaunums tiek uzreiz tā ļoti ekstrēmi uztverts, bet viņš var izpausties arī kā veids, kā varam aizsargāt savus bērnus internetā, kā nosargāt savus finanšu līdzekļus, lai viņi tur nepazūd maģiski. Kā mēs zinām, tas visdrīzāk ir pēdējais, ko cilvēki grib ieviest – jaunās Eiropas regulas, kurām jākodē desmit nedēļas, lai viņu ieviestu, un tad gan būs labi. Visi grib taisīt jaunās funkcijas un iet uz priekšu. Tādēļ domāju, ka būs vēl ļoti daudz nepatīkamu un pārsteidzošu momentu, kur kāds no mums pazaudēs to, ko negribētos. Bet tas arī notiek bez visa mākslīgā intelekta.

Jurģis Peters: Atgriežoties pie tā iepriekšminētā par ļaunumu un militāro tehniku. Ja nemaldos, pirms diviem gadiem, bija pirmais reģistrētais gadījums, kad MI pilotēts drons nogalināja dzīvos mērķus. Tur bija milzīga diskusija, jo skaidrs, ka MI izvērtēja, kam uzbrukt, kam neuzbrukt. Tad ir tas jautājums: tas ir labi vai slikti, kam ir atbildība? Fakts kā tāds – tas jau notiek, militārās tehnoloģijas ir gājušas tik tālu, ka tas tiek izmantots.

Mēs jau esam tur.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti