"Te sākas tāds kriminālais stāsts. Mēs to sākam ar 1977. gadu, kad muzejā vēršas tāda Milda Orleāna, kas atnes vairākus priekšmetus, kuri piederējuši Pēterim Sniķeram. Tiem ir maz sakara ar medicīnas vēsturi. Tur ir tortes lāpstiņa, Sniķera pulkstenis, viņa brilles un neliela glezniņa "Karnevāls"," izstādes kurators Kaspars Vanags ekskursijas dalībniekus ieved telpā, kas veltīta Pēterim Sniķeram – pirmās Latvijas brīvvalsts armijas ārstam un ģenerālim, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekānam, vienlaikus arī veiksmīgam uzņēmējam un aizrautīgam mākslas kolekcionāram. Kur palika viņa kolekcija un kā piemiņas lietas nonākušas pie pensionāres Mildas Orleānas, vēsta šī izstādes sadaļa. Apmeklētāji uzzina, ka šī kundze 1944. gada nogalē, kad Pēteris Sniķers mirst, kļūst par viņa Mežaparka mājas pārvaldnieci, bet ēkai ar Medicīnas vēstures muzeja dibinātāja, profesora Paula Stradiņa gādību tiek izkārtots muzeja statuss. Kā tas izdevās? Tikai viena nianse. Milda Orleāna, kura pēckara nabadzībā tur govi, katru rītu LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam nes litru svaiga piena.
Izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs" nav par kapiem, kā to varētu domāt. Nosaukums, kam piemīt arī lielisks mārketinga potenciāls, vēstot, ka muzejs ir viens no fundamentiem profesora Paula Stradiņa tēlam. Taču Latvijas medicīnas celmlauža brilles rozīgos rāmjos, ar ko sākas ekspozīcija, kalpo kā atgādinājums: ir naivi domāt, ka īsi pēc atkārtotas Latvijas okupācijas kāds varētu veidot objektīvas medicīnas vēstures muzeju, uzsver kurators Kaspars Vanags. Skapjos esot daudz skeletu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šī izstāde ir daļa no muzeja iekšējās lustrācijas un pārdefinēšanās.
"Ja parunāsim ar mūsdienu padsmitgadniekiem, viņiem diez vai rūp, kā tika lāpīti zobi 19. gadsimta beigās. Kas viņiem rūp – vai viņi mantojumā saņems šo planētu, lai te varētu dzīvot,"
uzsver Kaspars Vanags.
Pēc ekskursijas ideju apmaiņā iesaistās arī muzeja apmeklētāji.
"Nu, ko tad jūs ar galvaskausiem darīsiet, kremēsiet?" vaicā apmeklētāja.
Muzeja direktors un izstādes kurators atbild: "Labs jautājums, nav atbildes pagaidām. Rudenī mums būs seminārs, kurā tieši runāsim, ko darīt ar mirstīgajām atliekām – katrā ziņā, ne eksponēt."
Tikmēr līdz pat izstādes beigām idejas muzeja attīstības virzieniem sniegs sarunu cikls. Jau šo piektdien pussešos par tendencēm "briļļaino pasaulē" stāstīs praktizējošs optometrists Miks Puķītis, kurš stažējies gan Komplutensas Universitātē Spānijā, gan ASV armijas medicīnas aprūpes programmā. Viņš, pirms piekrist sarunai muzejā, aizbraucis apskatīt, kas ir krājumā. Instrumentu klāsts un ražotāju ģeogrāfija pārsteigusi – pārstāvēti nozares galvenie "spēlētāji" – gan Amerika, gan Vācija, gan Krievija.
"Tā kolekcija ir no visādiem aspektiem interesanta, bet to es labprāt lekcijai paturētu. Ir tādi virzieni, ko es pat nezināju, ka tie jau tik sen tika attīstīti. Redzes vingrinājumi, piemēram. Ar Latvijas laika zināmu mākslinieku līdzdalību tādas speciālas kartiņas tika taisītas," stāsta Puķītis.
8. maijā medicīnas vēstures interesentus muzejā gaidīs Gustava Strengas lekcija "Cilvēka ķermenis un mirušo piemiņa pirmsmodernajās kultūrās Eiropā". 9. maijā uz diskusiju par krājuma veidošanu tā dēvētās "izņemšanas" vai atsavināšanas ceļā aicināti muzeju speciālisti, savukārt 29. maijā par to, kāda nozīme ir priekšmetiem, ko mantojam vai izvēlamies paturēt pēc mūsu tuvinieku un pat svešu cilvēku nāves, referēs antropoloģe Anna Žabicka. Drīzumā plānots arī neirozinātnes ekspertes Agneses Ušackas priekšlasījums.
