«Mani kaitina bara domāšana.» Saruna ar aktrisi Lidiju Pupuri

Mēs esam ļoti krāsaini

Arnis Krauze: 11. novembra vakarā ļaudis nu jau ierasti Rīgā dodas uz 11. novembra krastmalu pie daudzu svecīšu sienas, un katrs aizdedzina savu – kāds par mūsu senčiem, jaunajiem zēniem, kas stājās pretī brīvās Latvijas pirmajiem ienaidniekiem, kāds par saviem senčiem, kas par Latviju cīnījušies vēlākos gados dažādās frontēs, vai arī savu brīvas Latvijas sapni saglabāja, aizmiegot Sibīrijā. Kāds vienkārši atnāk uz krastmalu, lai sasildītos pie šī mūsu tautas stipruma apliecinājuma. Lidija, kuri ir tie ļaudis, tie mazie un lielie Lāčplēši, par kuriem jūs piedomājat īpaši šajā dienā, 11. novembrī?

Lidija Pupure: Protams, no manas dzimtas pēdējais ir Konstantīns, bet man ir jādomā par manu dzimtu, par maniem tēva brāļiem. Mans tētis gan tā aktīvi šajā viņu interešu lokā neiekļāvās, jo viņam bija bērnībā bijusi tāda actiņas trauma, un līdz ar to viņš netika armijā, bet viņš tā lepojās vai palīdzēja, vai balstīja vēlākajās dienās savus brāļus, kuri arī bija lieli patrioti. Onkulis Jānis – pat armijas cilvēks mūsu brīvajā Latvijā. Protams, visi tie likteņi, kas sagaidīja daudzus no šiem cilvēkiem… Vispār man ir jādomā ne tikai par savējiem. Man liekas, ka šis spēks mūsos ir ļoti, ļoti liels, stabils, un tai pašā laikā, domājot par šodienu, mēs varbūt,

iegūstot savu neatkarību, citādā veidā esam arī paši līdzvainīgi pie tās zaudēšanas vairāk vai mazāk, vai nu caur ekonomiku, vai caur politiku… Nu diemžēl tāds ir mūsu liktenis, šeit dzīvojot šādās krustcelēs, ja tā var teikt. 

Domājot par šodienu un par 11. novembri, svarīgi, ka krastmalā visas dienas garumā nāk arī jaunā paaudze, es tur redzu bērnudārzu grupiņas, es tur redzu pusaudžus no skolām. Nāk ģimenes ar bērniem. Bet ir ļaudis, kas saka, tiem jaunajiem jau nekas neinteresē – viņiem neinteresē mūsu vēsture, viņi sēž tikai savos telefonos un planšetēs. Citi, gluži pretēji, saka, kādas muļķības, es zinu daudzus jaunus cilvēkus, kuri iesaistās jaunsargos un interesējas par vēsturi. Kādu jūs redzat mūsu jauno paaudzi un viņu patriotismu?

Mūsu tautā vienmēr ir bijuši gan tādi, gan tādi. Šodien tas ir varbūt pat raksturīgāk, vairāk šī dalīšanās, kam tas interesē un kam tas neinteresē, kurš ir aktīvs, kurš interesējas par mūsu vēsturi un kurš ne. Kaut kāda tāda dalīšanās. Padomju okupācijas laikā, es domāju, ka mēs bijām savā viedoklī, domās iekšēji vienotāki. Arī šajā jautājumā. Taču tas, ka mums ir jauki, gudri jaunieši, par to es nešaubos. Vispār, interesējoties par savu tautu un mūsu vēsturi, es varu apbrīnot un vienmēr uzdot sev jautājumus – kur mēs esam šo spēku, šo individuālo spēku guvuši? Ziniet, pie kā es esmu arī tā savās domās un pārdomās nonākusi? Ko mēs varbūt īsti pareizi nenovērtējam, un man vienmēr ir jādomā, kur mēs klūpam? Kāpēc mums neizdodas, kur ir tā problēma? Tur, kur mēs esam, tur pierādījumu ārkārtīgi daudz, pie kam šie individuālie pierādījumi, šīs personības, un man liekas, ka mūsu tautā un mūsu tādā ģenētikā ir tik milzīgs vieds spēks. Bet man personiski arī bieži vien jādomā – ja mūsu ģenētika nebūtu tik sajaukta, vai mēs tādi būtu?

Mēs esam arī ļoti atšķirīgi, tas nozīmē ļoti krāsaini. Tā taču arī ir vērtība! Tad es saku tā, reizēm dusmojoties, kurš tad te ir īsts latvietis? Nav taču neviena! Nu padomājiet, kādas tautības mums nav pāri gājušas un ir atstājušas šo sajaukumu.

Ja visi pūš vienā stabulē, es iemetu dzirksteli

Lidija, raidījuma gaitā pieķersimies arī jūsu radu rakstiem, un tos papētot, var redzēt arī poliskus uzvārdus.

Tieši tā, un man jāteic, es to ļoti jūtu, es jūtu tieši to. Vispār man ir mazliet tāda tendence: ja visi pūš vienā stabulē, man vienmēr vajag tur iemest kaut kādu dzirksteli. Tad tur izceļas tāds liels nemiers, tad, protams, apmēram tā – atnāca Lidija un visu dziesmu sabojāja. Bet kas manī tajā kaitina, mani kaitina bara domāšana. Man vienmēr gribas iemest ideju – bet paskaties uz to problēmu no cita rakursa, no cita leņķa, un tad tu kļūsi plašāk domājošs, tad tu nenostāsies balts, melns. Arī, ja manī ir jau tīri ģenētiski tik daudz sakņu, asiņu, informācijas, tas taču nozīmē, ka es visas šīs kultūras jūtu, saprotu, un tad es nevaru iestāties pret to. Piemēram,

es par daudz ko esmu sašutusi, ko mēs šodien darām. Nu kaut vai padomājiet paši – kāds sakars vienam monstram ar valodu? Kāpēc mēs jaucam tik dažādas lietas līdz tādam bērnišķīgam, muļķīgam absurdam. Es nevaru ienīst visu tautu kaut kādas kustības, politiskās situācijas dēļ.

Te jūs runājat par krievu valodu, ka šobrīd notiek tāda kā tās izdzēšana no visurienes?

Jā, bet piedodiet, tas taču ir kaut kas tik absurds. Priekš tam taču ir likumi. Ja kāds te ir nelojāls, ja kāds ir mūsu ienaidnieks, nu raidiet viņu laukā! Galu galā lieciet pat cietumā! Priekš tam taču ir likumi, bet ko tas vispār nozīmē... Būsim taču arī godīgi – mēs arī neesam eņģeļi savā vēsturē. To es arī no saviem senčiem esmu dzirdējusi, kuri bija lēģeros, kuri bija Sibīrijā. Tad es domāju tā, kas to izmanto – tie, kas nav cietuši, tie, kas nav tam purvam cauri gājuši, tie dižojas ar svešām spalvām?

Tie cilvēki, kas ir izgājuši, kas to ir izturējuši, viņi ir tik cildeni, viņi ir tik mierpilni. Viņi nemētājas ar ļaunumu, viņi nerunā un neraksta tādus komentārus. Mēs esam slimi. Es to saku ne dusmās, bet sāpēs.

Mēs sākām mūsu sarunu par jaunatni un patriotismu. Ikdienā jūs jaunos cilvēkus sastopat teātrī, kādu jūs redzat šo jauno paaudzi, kādus ļaudis jūs teātrī satiekat? Skatījos, ka savu 80. dzimšanas dienu jūs izvēlējāties svinēt, tiekoties ar jauniešiem, ar jaunajiem aktieriem.

Jā, tas atkal notiek kaut kā ļoti dīvaini. Šajā jubilejas reizē es ļoti negribēju… Man vispār nepatīk publiskā ārišķība, jo tur ir daudz, kā lai es to pasaku, formas pēc, pienākuma pēc kaut kādi smaidi un runas. Mani tas viss biedē, man nepatīk tas. Es ļoti negribēju, lai kaut kas tāds būtu, bet jūs varat iedomāties, un ar mani tā ir bieži noticis, tad, kad es vienā brīdī no teātra gribēju aiziet, tad arī notika tieši tas pats numurs – es pilnīgi nejauši, sēžot mājās un ceļoties no klubkrēsla, salauzu potīti. Tātad es tiku paglābta no tā. Bet muzejā Jānis teica, nē, nē, tev ir noteikti jāatnāk. Es piekritu, ka nevienam mēs nerādīsim manu salauzto kāju un spieķus, un tad es biju ar mieru.

Tur jūs sastapāt jauniešus, kādus jūs viņus redzat?

Es redzu viņus ļoti jaukus. Protams, dažādus, bet dažādiem jau viņiem ir jābūt. Kas ir  jaunība – man patīk tāds dzejolis, ka sākumā ir "es", pēc tam ir "es un autors", tad nāk posms "autors un es", un beigās ir tikai "autors". Tas ir ļoti raksturīgi. Tā mēs attīstāmies, tā mēs veidojamies. Vispirms ir šī interese, šī "es" apziņa, "es" pierādīšana, un tas viss ir arī mūsu jauniešos.

Es redzu, ka daudzos ir ambīcijas. Es redzu arī atšķirības starp manu paaudzi, jo diemžēl vēsturiskais periods, kurā mēs piedzimām un augām, un veidojāmies, bija pavisam cits. Mēs bijām daudz bailīgāki, daudz nedrošāki, ar lielākiem mazvērtības kompleksiem, biklāki.

Varbūt arī nobriedām lēnāk un vēlāk nekā šī jaunā paaudze. Izmaiņu ir ārkārtīgi daudz, bet es gaidu, es ļoti gaidu no jaunās paaudzes, ka tā aizrausies tieši ar latvisko. Tas jau nenozīmē izvairīties no pasaules..

Vai staigāt tikai prievītē. 

Nē, nekādā gadījumā, bet tomēr apzināties, kas es esmu. Ziniet, tad, kad mēs bijām ar izrādi Amerikā, tas bija Gorbačova laiks, tā es tos laikus raksturoju, mani šokēja tas, cik ļoti svarīgi ir apzināties, kas tu esi, zināt savas saknes gan zemē, gan debesīs, jo to nevar pierādīt, to nevar sataustīt, bet kā tas palīdz garīgi nedegradēties! Ja tu nezini, kur tu piederi, no kurienes tu nāc, kas tu esi, kāda ir tava identitāte, kāda ir tava vēsture, tu faktiski nezini un nesaproti sevi.

No tām tautām un nācijām, kas šajā pasaulē ir tik dažādas, saglabā sevi un savu garu tikai tie, kas neaizmirst, no kurienes viņi nāk, kas kopj savas tradīcijas, kas lasa savu literatūru un ievēro tādas atšķirības. Tie ir dzīvi organismi.

Bet tie, kas to ir aizmirsuši, to var redzēt, to var redzēt ar aci, kā es bieži saku.

Intuīcija, kas ar Latvijas karogu izved cauri padomju Rīgai

Lidija, kas jaunajai paaudzei būtu jāzina par jūsu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru, kurš pats pirmais ar Latvijas karogu izgāja cauri Rīgai?

Konstantīna biogrāfija, līdz viņš nonāca līdz šai pārliecībai, bija ļoti, es teikšu, smaga, jo mana māsiņa apprecējās ar tādu poli, krievu cilvēku, tādu jaukteni, kā jau mēs daudzi.

Jūsu māsa Astrīda.

Jā. Viņš bija jūrnieks. Mūsu laikā, kad mēs dzīvojām un augām, un veidojāmies, protams, mūsu prātā nevarēja ienākt, ka mēs nonāksim līdz brīvībai, jo tā sistēma taču bija drakoniska, vai ne? Bet tomēr visi arī apzinājās un visiem bija iespēja tāpat kā agrāk braukt un izglītoties vai nu uz Pēterburgu, vai nu uz Maskavu. Lai šīs priekšrocības iegūtu, tāpat kā šodien, tikai esam nomainījuši krievu valodu pret angļu valodu… Tā ir, visi jaunieši apgūst angļu valodu, lai varētu braukt pasaulē, lai varētu izglītoties, mācīties. Ņemot vērā to savu ģimenes situāciju, māsa savā ģimenē bija izlēmusi, ka Konstantīns mācīsies krievu skolā šeit, Latvijā. Viņš mācījās krievu vidusskolā. Viņš bija ļoti interesants bērns, ļoti iekšēji koncentrējies. Viņš domāja, viņam ārkārtīgi patika visi muzeji, viņš kā mazs bērns, mātei nezinot, visus muzejus bija izstaigājis neskaitāmas reizes un pēc tam veda mammu uz tiem muzejiem. Viņam bija viens apbrīnojams talants, kura man ārkārtīgi žēl, jo tas palika otrā plānā nekopts, bet jūs nevarat iedomāties, kad viņš bija mazs bērns, viņš no plastilīna veidoja zaldātiņus. Veselas armijas, bet tik perfekti. Viņš arī zīmēja, kā no vecām gravīrām, tik perfekti. Tā kā viena no viņa vecmāmiņām dzīvoja Kostromā, viņi gribēja tur viņu sūtīt tādā mākslas skolā, kas ir ļoti slavena. Viņš tur arī tika iekšā, neapmeklējis nevienas nodarbības, bet, tā kā viņš bija tik jauns un nebija pat pamatskolu beidzis, māsa viņu tur neatstāja. Lūk, tas beidzās ar to, ka tad, kad viņš aizbrauca uz Maskavu pēc armijas mācīties un iepazinās ar visiem, varētu teikt, disidentiem, ar visu to literatūru… Kad viņš iestājās vēstures un arhīvu institūtā, tad tur mācības notika arhīvos.

Kad viņš arhīvā atrada visus tos dokumentus par visu šo sistēmu, par visu to, kas ir nodarīts Latvijai, viņš izmisis patstāvīgi sāka mācīties latviešu valodu.

Protams, man ir žēl. Man bija un ir vēl joprojām žēl, ka viņš nevarēja izbaudīt visu mūsu literatūru, jo tik labi tajā laikā viņš to valodu nepārzināja. Tas bija tāds sprādziens viņa apziņā, bet armija un visas šīs lietas viņu interesēja jau kopš bērnu kājas. 

Kā jūs uzzinājāt, ka jūsu māsasdēls ir ar karogu izgājis cauri Rīgai?

Es arī tur biju. 

Kas ir atmiņā palicis no 1988. gada 14. jūnija? 

Milzīgs satraukums, bet tā vienotība, tā pleca sajūta, tas… Jo viņi jau bija vienojušies, ka to nedarīs, bet Konstantīns… Viņam vispār bija tāda ārkārtīgi asa intuīcija. Viņš bieži vadījās, tīri intuīcijas vadīts, un viņš tomēr to saliekamo karogu bija paņēmis līdz, un tīri intuitīvi viņš juta, ka tas ir jādara. Man atkal ir tāda īpašība, tāda empātija, ka es ārkārtīgi bieži varu pieslēgties tīri tādā emocionālo vibrāciju līmenī. Es jutu to, kāda tā enerģētika bija gaisā, kāda draudzība.

Visi bija šokēti, ka viņš to izdarīja, un momentā ap viņu izveidojās loks, kas viņu aizsargāja.

Jo čekisti jau ar tur bija blakus, vai ne?

Protams. Es esmu dzirdējusi arī tādas ļoti jaukas atmiņas, kā viņš sevi aizstāvēja, kad viņu no universitātes slēdza laukā, no mūsu universitātes, jo Maskavu viņš jau bija pametis, arī nonākot tādā uzmanības lokā kā citādi domājošs, ja tā var teikt. Vienīgais, par ko es vienmēr uztraucos, kas man tā sāpēja un biedēja, bija viņa pāremocionalitāte. 

To mēs dzirdēsim, jo fragments ar jūsu māsasdēla Konstantīna Pupura balsi ir pieejams. Viņš 2011. gada 14. jūnijā uzstājās pie Brīvības pieminekļa, 13 gadus pēc tam, kad viņš pirmoreiz tur stāvēja ar Latvijas karogu. Jūsu pieminētā emocionalitāte tajā ir jūtama, bet arī liels patriotisms dzirdams.

Jā, pirmās ierindas jau vienmēr paveic savu, un diemžēl tā tālāka attīstība ir tāda – nu, moris savu padarījis, lai iet. Tas jau neattiecas tikai uz Konstantīnu. Tā ir ar daudziem, ne visus [iespējams] nosaukt. Kur mēs kļūdāmies? Es jau pirmīt teicu… Kur mēs iekrītam? Es par to ārkārtīgi daudz domāju, man par to ir jādomā gandrīz vai katru dienu, arī šodien. To, ka ir cerība… Es ticu jaunatnei, es ticu, ka būs. Bet kāpēc mēs vienmēr tik bieži iekrītam bedrē? Arī tagad un arī, kad es atceros visu Atmodas laiku, nu nedrīkst tā uzreiz skriet atkal kaut kādā virzienā, neapdomājot, neizanalizējot, neizvērtējot, ar ko mēs esam atšķirīgi no lielvalstīm, kas mums ir jāsaglabā – tieši šis individuālais, atšķirīgais.

Es bieži saku tā: viss, kas bija tajā okupācijas laikā, visu mēs pasludinājām kā nederīgu, vārdu sakot, [visu izmetām] ārā, un es saku – mēs izlējām vannu ar visu bērnu. Nevajag jaukt, katrā mūsu vēstures periodā, kad mēs neesam bijuši paši savi saimnieki, ir bijušas lielas vērtības, un es domāju, ka mums ir jāiemācās viena lieta… Nu arī visi mūsu lielie dižgari ir mācījušies Pēterburgā, kur tik nav mācījušies! Man ir jāpateicas, ne tikai jānoliedz. Man ir jābūt godīgai, gudrai, par to es saku paldies, tam es protestēju, tam es nepiekrītu, jo ir nu šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās, teica Ziedonis. Taisnība ir vieniem, un taisnība ir otriem. [Vajag] meklēt to zelta vidusceļu arī starp Austrumiem un Rietumiem, caur šīm civilizācijām. Ir jāpaņem tas labākais gan no vieniem, gan otriem. Kā jau es iepriekš minēju, tieši ņemot vērā, ka mēs ģenētiski esam tik jaukti, mums nevajadzētu ieņemt tik negudru attieksmi. Jā, patiesību pateikt arī mums vajadzētu, uzdrīkstēties par saviem nedarbiem, par savām kļūdām, ka mēs esam kareivīgi, mēs cīnījāmies par savu neatkarību, un tomēr mēs taču arī zinām, ka mūsu cilvēki palika un palīdzēja tikt pie varas tai sistēmai. Saprotiet, cik tas ir dīvaini. Varētu vienmēr teikt tā: apdomā, ko tu dari, par katru tavu rīcību būs bumerangs. Tas, kas notiek šodien...

Es, piemēram, šodien neieņemu tādu kardinālu asu nostāju vispār. Jo, lai es to darītu… Es redzu, ka notiek kaut kas globālāks, ne es to spēju aptvert. Mums ēterā neskan dažādi viedokļi, mūsu ēterā skan tomēr viens vienvirziens. Es to ļoti labi apzinos, es lasu daudz ko, es skatos, daži to var saukt par sazvērestības teoriju, bet mūsu Rainis ir teicis: "Ikvienā klausies, ņem katra padomu, bet spriedi pats". Un spriedi nevis kādam par labu, bet globālāk, izvērstāk. Nu kas tad šodien notiek pasaulē – viena liela, liela pārvērtība. Tas ir tikai sākums, vēl būs tik daudz sāpju, tik daudz bēdu, to taču mēs redzam. Arī raugoties kaut vai uz Ukrainu, protams, sirds sāp, tas viss ir necilvēcīgi, tas viss ir briesmīgi, bet mēs taču esam tam gājuši cauri jau neskaitāmas reizes. Mums vajadzētu kaut ko no tā visa mācīties, un es arī tagad varbūt… Jā, es apbrīnoju daudzos cilvēkos šo mieru viņos, bet mani uztrauc, mani vairāk interesē, kas notiks pēc tam. Tāpat kā mēs ieguvām neatkarību, bet kas notika pēc tam? Ja kāds šodien grib izcīnīt sev neatkarību, tad es šiem cilvēkiem, šai tautai pat teiktu: tikai Dieva dēļ – lēnām, nesteidzieties, neizlejiet vannu ar bērnu.

Saglabāt mieru, pirmkārt, sevī

Cik droši jūs jūtaties, dzīvojot šobrīd brīvā Latvijā, bet redzot to, kas notiek Ukrainā, kas notiek pasaulē un cik arvien agresīvs kaimiņš dzīvo mums blakus?

Es nogaidoši vēroju un saku – jāsaglabā miers, pirmkārt, sevī.

Vispār, lai izturētu dzīvi, šis miers ir ļoti nepieciešams, lai būtu skaidra galva, lai neiekristu emocijās, kas bieži vien mani padara aklu, virspusēju, vienpusēju.

Ja es gribu kaut ko saprast un palikt stipra, es vēroju un esmu mierā. Saku to visiem, lai neklausās no rīta līdz vēlai naktij ziņas, kas satrauc, kas biedē, jo tādā veidā mēs barojam tieši to, pret ko gribam cīnīties. Kaut kas ir cilvēkam vairāk jāapzinās. Ir jāapzinās, ka tas, ko tu domā, tāds tu esi. Arī pat tādās pavisam elementārās lietās, ja es visu laiku sev teikšu, ka es nevaru, tā ir programma. Ja es teikšu, ka esmu slima, tā ir programma. Es saku – es varu. Ja nevaru, apguļos un klusēju. 

Es varbūt piekritīšu, ka ziņas nevajag klausīties no rīta līdz vakaram, bet mūsu vēsturē ir bijuši laiki, kad ļaudis patiesi gluži vai diennakti bez apstājas ir klausījušies radio. Viens no tādiem laikiem ir barikāžu laiks, kad ļaudis ar maziem radio pat staigāja pa Rīgu un klausījās ziņas, klausījās aktualitātes. 1991. gada janvārī, kad nupat saņemtas ziņas par dramatiskajiem notikumiem Viļņā, jūs radio ēterā lasījāt lietuviešu dzeju. Vai tas jums ir palicis prātā, Doma laukums, janvāris, 1991. gads?

Tie visi bija iedvesmojoši, pozitīvi, augšup ceļoši raidījumi, enerģija, un tā bija ļoti noderīga visiem. Man jāteic, es esmu izgājusi cauri un līdzi visam šim laikam, un tur ir bijuši tādi kāpumi un kritumi. Es atceros brīžus, kuros es klausos un esmu izmisusi. Viens tāds moments bija, kad klausījos pirmo Tautas frontes kongresu jau pēc mūsu neatkarības pasludināšanas. Es viena pati skatījos mājās šo notikumu, un tad es pēkšņi sāku izmisīgi raudāt. Es redzēju, cik mēs esam negatavi brīvībai, jo tik daudz cilvēku, kas visu šo okupācijas laiku bija klusējuši, absolūti pakļāvušies, jo varēja jau arī tā dzīvot, bet varēja dzīvot ar mugurkaulu arī tajos laikos, kad viņi kāpa tribīnē… Šīs naids un šīs dusmas, kuras bija glabātas… Tev tam ir jāpaceļas pāri, ja tu kaut ko gribi celt. Tu neko nevari uzcelt, ja neesi piedevis, ja neesi pacēlies pāri. Tu jau atcerēsies, tu zināsi, bet tevī nebūs vairs naida. Tu sapratīsi to, ka cilvēks lielo riteni negriež un cilvēkam šī dzīve ir skola stiprumam, lai mēs izaugtu. Tāpēc mums vēl arī šodien ir jātiek no naida, no dusmām vaļā. Tā arī ir programma, ko paši radām, un tad brīnāmies, ka mums neiet. 

Naids, dusmas, bet varbūt arī tādi ikdienas sīki strīdi un kašķi. Ja runājam par barikāžu laiku, tur mēs bijām vienoti. Mežaparks, Dziesmu svētku estrāde – tur mēs esam vienoti. 

Es atceros to lietaino dienu, kad visi gājām uz Mežaparku, kas tas bija par spēku! Kas to nav izjutis, to nevar pastāstīt. Bija absolūts klusums visu šo garo ceļu, šīs masas plūda uz turieni, bet tieši šajā klusumā ir spēks, šajā mierā, šajā iekšējā savāktībā. Tur jau ir tā enerģētika un spēks.

Spēku mēs izjūtam arī 11. novembra krastmalā, bet, ja skatāmies ikdienā – partiju strīdi, strīdamies arī paši, ir kovids vai nav, par Stambulas un citām konvencijām. Mēs strīdamies arī par tādiem sīkumiem. Kur tā vienotība pazūd?

Par to jau savulaik ļoti ir uztraukusies mana mīļotā Zenta Mauriņa. Viņa par to, es pat varu nolasīt, ko viņa saka, tā īsi: "Ap visu latviešu tautu apvīta sāpju josta, bet tā mūsu garu nav sakausējusi vienkopus. Vēl šodien latvietim trūkst veselīgas savas cieņas apziņas. Vai nu viņš cieš no mazvērtības kompleksa un izjūtas, vai no lieluma mānijas. Kopības izjūta, tāpat atbildības izjūta nīkuļo." Tas tiešām ir ārkārtīgi redzams un jūtams. Kad es domāju par šo nelaimi, par šo traģisko nelaimi – daudzpartiju. Tas taču ir absurds. Kā mēs nesaprotam, ka tas citādi domājošais un nelabvēlīgais var apvienoties, bet mēs veidojam entās partijas.

Tagad neesmu skaitījis, bet mums partiju ir ap 40..

Tas taču ir murgs! Vai tiešām mēs neko no pagātnes nevaram iemācīties? Es biežu saku, ka visi tik iestājas un prasa no mūsu pirmās brīvvalsts Ulmaņa nezin ko. Viņš lieliski apzinājās, ja viņš sāks karu, te nekas nepaliks no mums. Ko tad viņš, pirmkārt, izdarīja? Viņš likvidēja šo daudzpartiju murgu, jo tieši tās pašas problēmas… Mēs varam lasīt Brigaderi, mēs varam lasīt Skalbi, mēs izlasām tieši to pašu. Kad tu lasi viņu materiālus, šķiet, ka tu lasi par šodienu. Ja kāds to nezina un netiek pieminēti vārdi, varētu pilnīgi tā domāt. Mēs netiekam tam pāri. 

Es vienīgi gan piebildīšu, ka labāk, lai ir daudzpartiju murgs, nekā vienas partijas murgs, kuru mēs tik daudzus gadus pieredzējām. 

Jā, bet atkal man gribas teikt tā – nu, beigsim, tā ir pagātne. Saprotiet, ir arī šī viltība jāsaprot. Kāpēc to cilvēki nesaprot? Kāpēc mēs turpinām, mēs 30 gadus turpinām nepārtraukti piesaukt iepriekšējo sistēmu un vaininiekus, bet jūs saprotat, kas notiek? Cilvēka apziņā notiek tas, ka viņš neredz, kur viņu šodien aizved. Viņiem liek runāt par vakardienu, par mums mirušo, lai viņš neredzētu, kur viņš šodien tiek vests. Ir jābūt gudrākiem. Mēs, iegūstot neatkarību, aizgūtnēm sākām celt Rietumu vakardienu, un tā ir drausmīga kļūda. Tā ir vakardiena – viss tas, ko viņi mums dod. Ko mēs ieguvām? Mēs taču nedzīvojām miegā, mēs nedzīvojām mucā iespundēti, mēs dzīvojām un attīstījāmies vienā laikā. Ja šai sistēmai bija jākrīt un jāattīrās, un jāmainās, tad tas pats attiecas arī uz Rietumu pasauli. Mēs ceļam viņu vakardienu. Tā nedara neviens saimnieks.