Valmieras pagasta bibliotēka ir neliela bibliotēka, kas iekārtota dzīvoklī. Varbūt tāpēc, tajā ieejot, jaušams mājīgums un nelielā vaska sveču izstāde to tikai papildina. Šī nav pirmā reize, kad bibliotēka iepazīstina ar savu lasītāju talantiem.
"Pagasta bibliotēkām ir šī brīnišķīgā iespēja, ka mēs varam uzrunāt katru lasītāju. Un šajā sarunu ceļā mēs atrodam tās brīnišķīgās, skaistās lietas, ko katrs prot darīt, un arī sarunu ceļā mēs nonākam pie tā, ka šo arodu varam parādīt citiem. Līdz ar to visa lasītāju kopiena ir ieguvēji, varam ikdienā priecāties par otra darba veikumu, kā tas arī notiek šobrīd. Nāk ģimenes ar bērniem un vecāki vai vecmāmiņa saka: pasmaržo, paskaties, tā ir īsta bišu vaska svece. Bērns patiešām pirmo reizi tur rokās un pirmo reizi pieredz, kā smaržo īsts vasks," pastāstīja bibliotēkas vadītāja Inga Grīnbauma.
Anda Āboma-Ivulāne, iepazīstinot ar savu aizraušanos, vispirms rāda medus rāmi ar šūnām, kurš ir nolikts blakus svecēm, jo ne visi zina, kā vasks rodas.
"Mums te ir arī drusku uzskates materiāli, jo cilvēkiem nav priekšstata, kā vasks vispār rodas. Bitītei ir vaska dziedzeri, viņa tātad pati ražo vasku, un rezultātā viņa vij vasku brīnišķīgajās, unikālajās šūniņās. Tas tiek karsēts, gan saules peldē tiek karsēts vasks vasarā, vai arī karstā ūdens peldē vairākas reizes, kamēr tāds skaists, dzeltens ritulis izveidojās," skaidroja Āboma-Ivulāne.
Arī sveces gatavošanas process nebūt nav ātrs, un, kā sacīja Anda, arī pašam gatavotājam ir tam jānoskaņojas: "Katrai svecītei ir laiks, tas ir roku darbs. Lai tu kādu noteiktu skaitu, kādu noteiktu sortimentu varētu saliet, tas ir laikietilpīgi. Svecīti izlej, tad ir noteikts laiks, kad tā sacietē formā, tikai tad tu vari nākošo liet. Tas ir no oktobra līdz decembrim, janvārī arī vēl. Tas ir tāds vesels process, kā tu ej pretim saulītei. Es izleju, kā saules gaismu, un Ziemas saulgriežos tas ir tik skaisti, ka tev ir izlietas daudzas sveces, un cilvēki iegādājoties šīs sveces, viņi arī kaut kādu manu enerģiju saņem ar sveci."
Anda bišu vaska sveces gatavo jau 20 gadus. Viņa arī interesējusies, kāda ir to vēsture: "Vaska sveces savā laikā atļāvās tikai ļoti turīgi cilvēki, vasku deva arī nodevās baznīcai. Un latvietim nemaz nebija iespējams pašam vaska sveces dedzināt, viņš dedzināja no cūku, dzīvnieku taukiem. Tikai baznīcā bija šīs te vaska sveces, kuras lēja drusku savādāk, ar tādu iemērkšanas tehnoloģiju. Tā vēsture ir ļoti, ļoti sena, jo bišu vasks, es arī papētīju, jau senajā Ēģiptē tika lietots, mumificēja faraonus, pergamentu ievaskoja ar bišu vasku, kosmētikā no sendienām vasks tiek lietots, kā ārstniecības līdzeklis."
Sveces ir dažādu formu, bet Andai tuvākas ir vienkāršākas formas, šīs sveces arī vislabāk un ilgāk deg. Viņas novērojumi liecina, ka šobrīd cilvēki vairāk izvēlas sveces ar latvju rakstiem.
Vasks, no kā Anda gatavo sveces, nāk no viņas vīra bišu dravas, bioloģiskās saimniecības "Indrāni".
"Vīram ir bišu saimniecība Madonas novadā, Liezēres pagastā. Vasarā tur es arī palīdzu vīram, mums patiešām ir bioloģiskās pļavas, kur tu ej, tad tu vienkārši esi ziedu bagātībā. Tas ir bioloģiskais vasks," sacīja Āboma-Ivulāne.
Viņa atzina, ka vaska sveces ir dārgākas, toties to aromāts, kas rodas tās aizdedzot, neesot salīdzināms ar parastajām svecēm: "Šis aromāts, dedzinot vaska sveces, ir cilvēkam veselīgs, pretēji parafīna svecēm, ko daudzi pat nezina, ka tas ir naftas produkts un ka mēs tajā brīdī ieelpojam naftas izgarojumus. Bet, dedzinot vaska svecīti, iestājas, man liekas, tāds miers, jo tas ir dabīgs produkts, un cilvēki mūsdienās ir ļoti, ļoti izslāpuši pēc dabīgā. To jau arī bibliotēkas vadītāja teica, ka cilvēki ienākot bibliotēkā, ieraugot vaska sveci, pirmais gribas to paņemt rokā, pasmaržot, un tad jau sākas atmiņas un kaut kādas asociācijas. Es teikšu tā, ka
vecāka gadagājuma cilvēki ir tie, kas ļoti, ļoti novērtē, viņiem gribas paņemt rokās to vasku, pasmaržot.
Un viņiem varbūt pat dažreiz žēl dedzināt to vaska svecīti, bet es saku tā: vajag, tas ir dabīgs produkts. Es salīdzinu ar Jāņu dienu vainagu, mēs taču pēc tam viņu arī atdodam ugunij, mēs esam papriecājušies un mums ir jāziedo, lai vietā nāktu kaut kas jauns."
Februāris latviešu kalendārā jau izsenis ir bijis sveču mēnesis, pati sveču diena ir 2.februārī, kas iezīmē ziemas vidu.
"Februāris jau virmo gaisā ar to, ka nāks gaisma un sveču diena principā ir tā robežšķirtne, kad mēs jau sākam domās iet uz gaismu, kad mēs 21.martā jau sagaidīsim sauli Lielās dienas rītā," sacīja bibliotēkas vadītāja Inga Grīnbauma.
Valmieras pagasta bibliotēkā turpinās apzināt savu lasītāju vaļaspriekus un talantus, un pavisam drīz jau būs kādas lasītājas gleznu izstāde.
