ĪSUMĀ:
- Latvijā muižas un citas vēsturiskas ēkas ir pieprasītas apskatei.
- Iedzīvotāju izvēle iegādāties un attīstīt arī senākas ēkas.
- Izaicinājumi, ar kādiem saskaras muižu īpašnieki.
- Citu valstu prakse kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanā un saglabāšanā.
Sintija Ambote: Cik daudz piļu un muižu Latvijā patlaban ir? Kāds ir asociācijas vērtējums – cik daudzas no šīm vēsturiskajām ēkām ir labā stāvoklī, cik daudzas iekonservētas vai iet postā?
Roberts Grinbergs: Tādu kopēju Latvijas statistiku un, varētu teikt, pat inventarizāciju ir veicis Vitolds Mašnovskis, kurš ir izdevis arī katalogus ar Latvijas muižām. Viņš lēš, ka ir ap 2000 šie objekti, un tas skaits noteikti ir bijis mainīgs dažādos gadsimtos. 1900. gads pavisam noteikti bija tas brīdis, kad muižas bija attīstījušas un sadalījušās tādā perfektā kultūrainaviskā veidolā, jo gan Kurzemē, gan Vidzemē, Zemgalē un Latgalē stāvoklis bija nevainojams uz to brīdi, un tad nāca visi pasaules satricinājumi – Pirmais pasaules karš un arī iepriekš 1905. gada revolūcija, kad notika muižu dedzināšanas. Līdz ar to tas stāvoklis mainījās, šo ēku skaits Latvijā sāka arvien vairāk sarukt.
Pirmais pasaules karš Latvijas teritorijā ir bijis viens no postošākajiem periodiem, kurā ļoti daudzas kultūrvēstures vērtības tika zaudētas. Protams, ir bijuši daudzi gadījumi, kad pēc 1905. gada revolūcijas šīs nodedzinātās muižas un pilis tika arī atjaunotas un ir saglabātas līdz mūsdienām. Taču, jā, līdz ar to tādu precīzu skaitu noteikt ir grūti.
Mūsdienās cilvēkam tā izpratne par muižu ir dažāda, kāds to saprot tikai ar kungu māju, citam tā ir arī saglabātā saimniecības ēka.
Tas ir tāds plašs arī mūsdienās pētāms jautājums – ne tikai pētām vienu kungu māju, bet skatāmies arī apbūvē esošos stādījumu, alejas un parkus, kā arī saimniecības ēkas, dzirnavas, brūžus, kas arī ietilpst vienas muižas apbūvē.
Vai mēs apzināmies šo kultūrvēsturisko objektu potenciālu Latvijā?
Mēs noteikti novērtējam, bet mums joprojām nāk līdzi tāds padomju laika mantojums, tās sociālisma sekas, ka mēs esam tādi piesardzīgi un uz to skatāmies kā uz svešu, ne savējo. Ja skatāmies Skandināvijā vai Vācijā, tur cilvēki tiešām uz to raugās kā uz savu senču mantojumu, bet latvietim lielākoties tas ir tāds svešs un sens, un nepieņemams.
Tikai ar katru nākamo paaudzi tam slieksnim tiek pārkāpts un pieņemts arvien vairāk, un tas tiek uztverts tiešām kā augstvērtīga māksla un arhitektūra.
Kas redzams no tūrisma tendencēm – cilvēki mērķtiecīgi uzmeklē šādas vēsturiskas ēkas un apceļo tās?
Jā, tas patiešām pārsteidz, ka cilvēki bieži gadu no gada apbraukā šos objektus un skatās, kā tie arī mainās gadu laikā. Tā tendence ir pozitīva. Asociācija pirmos 20 gadus vairāk strādāja uz to, lai sabiedrībai radītu izpratni, kas vispār ir šīs muižas, ka tie arī ir tūrisma objekti, bet šobrīd tas mūsu uzstādījums ir jau vairāk izglītot un rādīt atšķirības starp mākslas un arhitektūras stiliem un attīstības posmiem.
Vai mēs kaut kā atšķiramies no citām Eiropas valstīm, ja runā par sabiedrību un vidējo tūristu, vai citās valstīs tomēr tūristi vairāk apmeklē šos objektus?
Protams, ka katrs gadījums ir individuāls, un arī pie mums Latvijā brauc un apskata šos objektus no ārzemēm, piemēram, Vācijas tūristi. Viņi novērtē vairāk to ainavisko, neskarto dabu apkārt šiem objektiem – alejas un lielos kokus. Tas ir tas, ko viņi novērtē.
Mums Latvijā vairāk ir tendence par ainavu domāt mazāk, bet vairāk rūpēties par fasādes estētiku, bet ir jādomā, kā nosargāt arī to ainavu, jo tā var vienā brīdī pazust.
Mūsdienās parādās arī idejas par vēja parkiem muižu tuvumā, un daudziem varbūt šķiet, ka labi vien ir, bet tas ietekmē arī šo kultūrvēsturisko ainavu.
Vai cilvēki Latvijā tiecas pēc īpašuma ar papildu kultūrvērtību? Proti, vai vēsturiskajām muižām, kuras ir tukšas, arvien parādās jauni īpašnieki?
Jā, daudzi no objektiem ir pašvaldību īpašumā, un daudzos no tiem ir mazas lauku skolas, kurās bērnu skaits ik gadu sarūk, un šīs skolas tiek slēgtas. Tad šīs ēkas nonāk izsolēs un tās arī iegādā jauni īpašnieki. Nesen tāds gadījums bija Saldus pusē ar Reņģes muižu, jo tur slēdza skolu un tā nonāca izsolē, un kāds jauns īpašnieks to ir iegādājies. Šī ēka atrodas tuvu Lietuvas robežai, bet šai muižai ir liels potenciāls, jo tai ir atjaunots jumts un arī pats interjers ir labi saglabāts. Arī īpašnieks ir ar ļoti pozitīvu attieksmi un tur redz attīstības iespējas, bet arī tam īpašumam ir potenciāls, to var pārdot atkal un tas var nonākt arī lietuviešu īpašumā, bet tas nav tas sliktākais stāsts, jo viņi ir ambiciozāki un dažkārt arī mērķtiecīgāk gatavi šos objektus sakārtot.
Kas ir galvenie muižu īpašnieku izaicinājumi?
Bieži tas ir maldīgs priekšstats, ka tas ir ļoti sarežģīti, jo, tiklīdz tu sāc kaut ko darīt, tad tu iepazīsti šos cilvēkus, ar kuriem tev ikdienā būs darīšana – no Mantojuma pārvaldes un Dabas aizsardzības pārvaldes – un tu saproti, ka tas ir loģiski, ka notiek šī saskaņošana. Bieži skatoties senākā vēsturē, kas darīts šajā objektā, tu gribi atrast kādu dokumentālu apstiprinājumu tam un, ja mēs šodien to nedarīsim, tad arī nākamās paaudzes pēc mums arī to nevarēs uzzināt, kuras lietas muižā ir labotas un remontētas. Tā kā šie saskaņojumi un birokrātija ir vajadzīga, bet tas nekādā veidā neaptur tos darbus.
Savukārt izaicinājums noteikti īpašniekiem ir tieši radīt to funkciju, kā piepildīt šo ēku, jo ir skaidrs, ka šīm privātajām muižām ir jākonkurē savā starpā.
Privātīpašnieks grib arī atpelnīt to ieguldījumu ēkā, kas gan biežāk ir neiespējami, jo tās restaurācijas izmaksas ir nesamērīgas.
Kāda situācija savukārt ir citās valstīs, vai tur ir kāda cita pieeja un arī valsts vai pašvaldība nāk vairāk talkā, lai stimulētu iedzīvotājus izvēlēties un apdzīvot šos vēsturiskos īpašumus?
Eiropas prakse dažās valstīs ir arī tāda, ka tiek piedāvāts iegādāties šos īpašumus teju par vienu eiro. Tas nozīmē, ka tu vari savus uzkrājumus uzreiz ieguldīt šajā ēkā, bet Latvijas gadījumā tas ir sarežģīti, jo, nonākot šiem objektiem izsolē, jau ir kāda sākumcena, kas bieži ir liela. Tad tu ņem aizņēmumu bankā, lai vispār iegādātos šo objektu, bet tev vairs neatliek naudas, lai atjaunotu to uzreiz.
Kuras ir tās priekšzīmīgās valstis?
Zviedrija noteikti ir viena no tām. Nesen arī biju Zviedrijā skatīties dažādu šo objektu atjaunošanas tendences, un tur tā pieeja ir, ka senam ir jāizskatās senam. Tas ir arī maldīgs priekšstats, ka muižu laikos, tās ēkas izskatījās perfekti, tā nebūt nebija, un tas radīja arī ainavisko šarmu.
Vai Latvijā ir pietiekams arī finansiālais atbalsts, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm?
Ir Kultūrkapitāla fonds un arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ar savu restaurācijas programmu, bet ar to pilnīgi visiem nepietiek. Šī ir iespēja to īpašumu sakārtot ar tādiem maziem solīšiem. Mantojuma pārvaldes gadījumā var pretendēt arī uz 30 tūkstošu eiro lielu līdzfinansējumu, bet man žēl, ka daudzas pašvaldības to pat neizmanto, bet, nu, sāciet ar mazām summām un desmit gados jūs to muižu būsiet sakārtojuši. Tā ir tā dažādā attieksme pašvaldībās, kurās ir šie objekti.
Kādu jūs redzat nākotni šajā jomā, vai Eiropā, tostarp Latvijā, šīs senās ēkas plauks vai to skaits saruks?
Šeit svarīgi ir tas, kā mēs veidojam sabiedrības izpratni, un mēs arī esam asociācijā sākuši jaunu projektu "Mana skola pilī vai muižā". Joprojām ir gana daudz tādu objektu, kuros vēl ir skolas, un šos skolēnus plānots iesaistīt šo vērtību apzināšanā.
Bieži skolēni mācās šajā objektā, bet nemaz nav pamanījuši, ka stūrī ir baroka laika krāsns un ka viņi staigā pa 18. gadsimta parketu.
Ar šo projektu mēs gribam ieinteresēt skolēnus, lai viņi apzina šīs kultūrvēsturiskās vērtības sev blakus, un viņi būs tie, kas nākotnē par to rūpēsies. Tāpēc es uzskatu, ka tagad jāveic mērķtiecīgs darbs, lai sabiedrību ieinteresētu, un pašu rokās tas mūsu mantojums arī ir. Tas, ko šodien darīsim, arī paliks nākamajām paaudzēm. Tā ka, es domāju, ka tendence būs tikai augšupejoša un šie objekti nākotnē būs sakārtoti vairāk.
