Rucavas tautastērpa svārki joprojām spoži tumšzili, apakšmala viz sarkana un zaļa, tikai apdares metāla diegi gandrīz 100 gadu laikā oksidējušies un nosūbējuši. Izvilkuma tehnikā izšūtā lina blūze atkal nevainojami balta, un Ilona Uskale, kas šo meistardarbu dāvinājusi muzejam, to atkal apskata ar lielu prieku: "Tu zini, ka mēs smejamies – kāpēc rucavietes valkā savu villaini zem paduses? Ja jūs paskatāties to darbu, ko viņas ir strādājušas, lai to kreklu izšūtu – tu taču negribi to nosegt! Zin`, ko vīrieši teica – tās sievietes ir dullas, viņas paņem pilnīgi labu drēbes gabalu, iztaisa caurumus un tad lāpa atkal ciet!"
Tautastērpu pagājušā gadsimta 30. gados Kaucmindes skolā darinājusi Ilonas Uskales vīra māsa. Viņai, Rūjienas fotogrāfa Kārļa Reinholda Uskaļa meitai, tērpa gabali bija vieni no nedaudzajiem, ko viņa uzskatīja par vajadzīgu ielocīt somā, bēgot prom no Latvijas 2. pasaules kara beigās. Viņas svaine Ilona atstāsta ģimenes atmiņas: "Māsa strādāja pastā, un vienu dienu ienāk – tiki, tiki, tiki – saraksta visus Uskaļus uz Sibīriju. Viņa aizskrēja mājās, nokāva dažas vistiņas, sameta spainī un muka prom uz Rīgu ar visu tautastērpu mugursomā. Skrēja Vācijā caur laukiem, briti bombardēja. Un to tautastērpu paspēja pēc nometnes dzīves novest uz Angliju. Un Anglijā viņa nodeva manai meitiņai."
Ilona Uskale no Bradfordas Anglijā Rucavas tautastērpu uz Latviju atveda ap 2015. gadu, izlemdama vecumdienas pavadīt savu un vīra vecāku dzimtenē. Šī svētku drēbju kārta ir viena no 40, kas apskatāmas izstādē "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Ilona Uskale turpina izrādīt – oderē iešūta pakulu drēbe, svārku malā iedarināta virve. Viņas svaine drēbi Latvijā bija audusi pati, bet dīpīšu nometnēs britu zonā latvietes Rucavas brunčiem pārkrāsoja zaļās armijas segas. Brīva vaļa fantāzijai! Muzeja galvenā krājumu glabātāja Guna Dancīte stāsta: "Lielvārdes ņieburbrunči – tajā pusē Lielbritānijā tieši var dabūt skotu rakstainos audumu." Redzēti arī pavisam neparasti risinājumi, atklāj Guna Dancīte: "Vainagam – plastmasas spainis. Tā forma ir perfekta!"
Rucavas, Nīcas, Bārtas – šie krāsainie tērpi emigrācijā kļuva ļoti populāri, jo tos bija salīdzinoši vieglāk pagatavot nekā citus, turklāt tie bija ļoti skatuviski, piemēroti deju kopām un koriem, kas, svešumā kopjot latviešu kultūru, uzplauka kā ziedi pēc lietus.
Tautas deju grupu "Jautrais pāris" un "Saules josta" vadītājs Juris Ruņģis, kurš arī tagad dzīvo Latvijā, atceras, ar kādiem izaicinājumiem tautastērpu kārotājiem bija jātiek galā dienvidu puslodē: "Vīriem bija drusku mūsu fantāzija – brūnas jakas, caunu cepures, visiem – jostas ar nažiem. "Caunu cepures" – vai nu trusis, vai ķengurs."
Pašu darinātos tērpos Austrālijas latviešu deju grupas 1973. gadā, atklājot Sidnejas operas namu, virpuļoja folkloras festivālā uz šīs ēkas skatuves, devās turnejā pa latviešu emigrācijas centriem visā pasaulē un visu beidzot 1990. un 1993. gadā piedalījās dziesmu un deju svētkos arī Latvijā. Viens no Austrālijas sieviešu dejotāju skatuves tērpiem – sarkani svārki, zila villaine un masīvs kakla riņķis ar piekariņiem, arheoloģiskā tērpa replika – apskatāms arī izstādē Nacionālajā bibliotēkā. Stāsta izstādes kuratore Marianna Auliciema, kura pati ir uzaugusi Austrālijā: "Māra Siksna, kura bija rotkaļa meita, teica – mums vajag veidu, kā viegli un ātri uztaisīt šīs rotas – no kapara caurulītēm, ko viņi nopirka saimniecības veikaliem, no mašīnu akumulatoriem. Tas tērps ir ļoti interesants, jo tas ir domāts skatuvei."
Kuratore Marianna Auliciema saka – latviešu tautastērps, lai arī etnogrāfiski ne tik precīzs, padomju laikā ārpus Latvijas bieži vien bija īsts brīnums ne jau tikai tapšanas veida dēļ:
"Tu esi starp sveštautiešiem tādā valstī, kur neviens varbūt nezina, kas ir Latvija. Tu uzvelc tautastērpu un esi vēstnieks, kas izstāsta, ka Latvija ir okupēta. Katrs cilvēks, kas uzvelk tautastērpu, savā ziņā arī uzvelk Latviju."
Izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmā stāva izstāžu zālē apskatāma līdz 2. septembrim, un to papildina arī pasākumu programma.
Izstādē apskatāmo tautastērpu stāsti lasāmi arī sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.
