Ar Muktupāvelu sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Sintija Ambote.
Sintija Ambote: Mēs esam Eiropas Savienībā 20 gadus, visbiežāk mēs to saucam par tādu vienotas politikas un ekonomikas veidojumu, bet vai tā ir arī vienotas kultūras apvienība? Vai Eiropas Savienības kultūrtelpa savās izpausmēs būtiski atšķiras no citiem reģioniem?
Rūta Muktupāvela: Eiropas viens no fundamentālākajiem saukļiem ir "vienoti dažādībā" un, protams, atbildība par kultūras attīstību un izaugsmi tiek likta uz katras nacionālas valsts pleciem, kas ir likumsakarīgi, bet tajā pašā laikā tā Eiropas vienotā telpa arī nodrošina mums piekļuvi pie eiropeiskām vērtībām, pie eiropeiskās kultūras tradīcijām. Kā mēs to izprotam, protams, arī ir jautājums, jo ļoti grūti ir arī saprast, kas patiesībā ir Eiropa. Vai tā ir kaut kāda ģeogrāfiska vienība vai politiska, vai ģeopolitiska, bet, es gribētu teikt, ka tā ir arī tāda mentāla telpa, kas izceļas ar tādām lietām, ko esam mantojuši jau no antīkās pasaules, protams, no grieķu demokrātijas laikiem. Nu, tātad trīs tādi vaļi grieķu demokrātija, zinātne un industrializācija ir tās, kas nodrošināja tādu Eiropas hegemoniju pasaulē savā laikā, bet kultūra kā tāda caurviju prasme un segments, protams, ir absolūti nepieciešama un tomēr tā arī ir neatņemama Eiropas mentālās telpas sastāvdaļa.
Un tieši mūsdienu kultūras industrijā un piedāvājumā dalībvalstis ir līdzīgas vai ir dažādība?
Protams, ja mēs paraugāmies arī uz mūsu kultūras piedāvājumu, ko nodrošina arī kultūras izglītība, ne tikai augstākā izglītība, bet arī, sākot tiešām jau ar vidusskolas un pamatskolas šo prasmju apguvēm, tad bez šaubām tur jau pamatā ir Rietumeiropas kultūras vērtības un tur ne tikai mēs iekļaujamies, bet mēs arī esam kultūras lielvalsts.
Pabraukājot pa pasauli un salīdzinot ar citām zemēm, kuras ir ārpus Eiropas kontinenta, mēs redzam arī kultūras piedāvājuma nabadzību. Un, manuprāt, tas ir tas, ar ko es sāku, ka par kultūru ir atbildīgas nacionālas valstis, to valdības.
Un nacionāla kultūra, protams, nav lēts prieks, bet mēs iekļaujamies ar savu piedāvājumu gan mūzikas, glezniecības, radošo industriju jomā, arī kino jomā pēdējo gadu laikā, kas ir šis izrāviens arī pēdējo gadu laikā, mēs kļūstam par ļoti nopietnu ne tikai partneri, bet arī tādu vadošo valsti kultūras jomā un man par to liels prieks. Un tā vienotā specifika, savā ziņā, jā, mums tā varētu attiekties vairāk uz kultūras mantojumu, tradicionālo kultūru, kur patiešām visas valstis saglabā savu specifiku un mēs esam ļoti dažādi savā valodā, tradīciju izpratnē. Tās, protams, ir unikālas lietas katrai valstij, bet tajā pašā laikā, ja runājam par tādu profesionālo kultūru, tad mēs iekļaujamies tādu kopējā rietumu kultūras kontekstā un arī spīdam.
Savukārt kultūras patēriņā – vai šeit iezīmējas kāds vidējais eiropietis un arī vidējais latvietis? Kādi mēs esam patlaban savās attiecībās ar kultūru? Vai mēs patērējam kultūru, vai mēs evolucionējam arī kā patērētāji, vai esam atvērti?
Jā, tieši Kultūras akadēmijas pētnieki profesores [Andas] Laķes vadībā ir izstrādājuši pētniecības modeli uz kultūras patēriņu, piedāvājumu un pieejamību sabiedrībā. Un, ja mēs domājam tieši par interesi attiecībā uz kultūru, tad jāsaka diezgan klišejiski, ka jāsāk ar bērnudārzu un skolu, jo, ja cilvēkiem nav izpratnes, kas ir profesionāla un elitāra kultūra, tad interese neradīsies. Protams, "Latvijas skolas soma", kas ir kultūras patēriņa grozs skolēniem, ko šobrīd nodrošina valsts, tas izglīto auditoriju jau skolas gados, un ir dzirdēti gadījumi, kad skolēni pirmo reizi dzīvē aizdodas uz teātri dzīvē vai īstu laikmetīgās mākslas izstādi "Zuzeum", vai kādu izstādi Mākslas muzejā, vai izbauda kādu citu profesionālās kultūras piedāvājumu. Tas ir ļoti svarīgi, bet būtu svarīgi pie tā arī neapstāties.
Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieki patlaban valsts pētījumu programmas ietvaros šobrīd strādā pie tā, kā varētu paplašināt šo auditoriju, un, lai arī tās iemaņas, prasmes un kompetences, kuras apgūst skolas laikā, nu, neapstātos un nepazustu. Lai tā interese saglabātos arī, cilvēkiem pieaugot, un lai tas nav tikai kāds uzspiests pasākums. Pretējā gadījumā cilvēks, protams, ir arī slinka būtne un, ja visu pienes uz paplātes, tad, es atvainojos, kāpēc to savu pēcpusi celt no tā dīvāna, ja var palikt siltumā un mierā un skatīties kaut kādu lētu patēriņu, ko piedāvā "TikTok" vai citas globālas platformas, un, protams, tad tas ir strupceļš un mums nevajadzētu to pieļaut. Jādomā arī par citiem segmentiem – maznodrošinātiem cilvēkiem un bez šaubām arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai viņiem ir interese un arī pieejamība kultūras norisēm.
Vai mākslas un kultūras industrija Eiropas Savienībā virzās kādā konkrētā virzienā?
Jā, šis kurss bez šaubām ir vērsts uz kultūras pieejamību. Tajā pašā laikā, runājot par tādiem lieliem stratēģiskiem plāniem, tad ir vidēja un ilgtermiņa plānošanas dokumenti, kam atbilst arī Latvija. Formālā puse ir sakārtota, cita lieta ir, kā mēs spējam un vēlamies to piepildīt ar saturu. Šeit ļoti svarīgi ir arī minētā neklātienes jeb tiešsaistes pieejamība, kas attīstījās tieši pandēmijas laikā, kā mēs zinām, visa kultūra masveidā faktiski aizmigrēja uz šo tiešsaistes vidi. Jā, tas ir tāds papildu instruments, kas dod iespēju skatīties jaunākās filmas vai tiešsaistei pielāgotas izrādes. Taču paradoksālā kārtā cilvēki nav tikai tādi individuāli patērētāji attiecībā uz kultūru, jo tur ļoti svarīgi, kā veidojas tās interešu kopienas. Piemēram, teātra izrādi nevis skatīties datora ekrānā, bet svarīgi tumsā zālē sajust to manu kopienu, ka mēs esam uz viena viļņa un mēs kopā elpojam vai neelpojam atkarībā no tā, kas notiek uz skatuves.
Tā dzīvā tāda sinerģija starp aktieriem un režisora konceptu, kuru viņš uzlicis uz skatuves un vēl auditorija, tā nepastarpinātā sinerģija, to neaizvietos neviens tiešsaistes rīks, neviena programmatūra.
Ko jūs savukārt novērojat Kultūras akadēmijas studijās, ko cilvēki izvēlas apgūt? Vai te ir kaut kādas jaunas tendences?
Jā, es ļoti redzu tendences, īpaši pēdējo 5 gadu laikā, ka sabiedrībā arvien vairāk atklājas pieprasījums pēc starpdisciplinārām zināšanām. Mums ir radošo industriju programma, kuru veidojam kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti, un tā ir vispieprasītākā programma Kultūras akadēmijā. Ir bijuši jau trīs izlaidumi, un interese nenoplok, jo tā ir sintēze starp eksaktām, ekonomikas, informātikas zināšanām un mākslām. Cilvēki jau bakalaura līmenī vēlas apgūt abas šīs jomas, bet tā ir tāda pasaules tendence. Tik interesanti no vienas puses – tā ir tāda jauna tendence, bet no otras puses – tas atkal ir tas renesanses ideālā cilvēka meklējumi, ka cilvēkam jābūt izglītotam kā Leonardo da Vinči. Kas viņš bija – izgudrotājs, gleznotājs, domātājs –, kas viņš bija? Viņš tiešām bija šis universālais cilvēks, un mēs atkal meklējam tādu ideālu, kur cilvēkam būtu zināšanas gan mākslās, vēsturē un mākslas kritikā, gan arī eksaktas zināšanas, kas ir instruments, lai iekļautos mūsdienīgā ar inovācijām piesātinātā vidē.
Tajā paša laikā ir pieprasītas programmas arī attiecībā uz aktiermeistarību un audiovizuālo mākslu. Faktiski uz vienu vietu visās specialitātēs mums ir ap 12 cilvēku konkurss pēdējos gados.
Tas rāda, ka cilvēkiem nepietiek tikai ar masu kultūras patēriņu, bet viņi grib arvien procesus izprast, pārvaldīt un arī tajos aktīvi piedalīties.
Kas savukārt ir kultūras industrijas izaicinājumi nākotnē?
Protams, tā cīņa ar lēto saturu, dažādas platformas, kas nodrošina šo masu patēriņa produktu, kur tas saturs ne vienmēr tiešām ir elitārs. Tas arī ļoti spēcīgi ietekmē izpratni par to, kas ir kultūra. Tas ir galvenais apdraudējums,
tāpēc ir nepieciešami šie izglītības procesi un tie ir jāstiprina, lai tomēr nepazaudētu šīs tradicionālās Eiropas kultūras vērtības, uz kā mēs esam būvēti kā Eiropas cilvēki. Tā ir mūzika, glezniecība, teātra māksla, audiovizuālā māksla un viss, uz kā mēs esam izauguši.
Mēs arī dzīvojam ļoti izteiktā pārmaiņu laikmetā, ko kultūras teorētiķi dēvē par posthumānisma laikmetu, kad mums atkal jādomā par to, kā mēs izjūtam cilvēciskumu, kā mēs izprotam savu īpatnīgumu salīdzinājumā ar tehnoloģijām. Es pat nedomāju, ka starp tehnoloģijām un cilvēku būs izteikta konkurence, bet tā sinerģija starp kaut kādiem cilvēciskiem faktoriem un tehnoloģijām dos interesantus produktus un arī iespējas, kā cilvēkam paust savu radošumu. Tā ir arī milzīga atbildība, bet tas galvenais, ka visas lietas var atrisināt, kamēr virs galvas nesprāgst bumbas. Mēs varam runāt par posthumānismu, par mākslām, par cilvēciskumu un skaistām kultūras lietām, bet, ja atnāk kāds mums kā eiropiešiem pilnīgi neizprotamās vērtībās audzis cilvēks, ar savu uzvedību un pasaules uztveri, ar savu "kuvaldu", tad, jā, mums ir jāizprot arī tas, cik trausla tā mūsu pasaule, un tajā pašā laikā jāmēģina to nosargāt. Man jāsaka, ka, jā, mēs tagad atgriežamies šobrīd pie Eiropas dimensijas un tiešām, cik ļoti tomēr svarīgi, ka esam Eiropas Savienībā, ka esam eiropieši gan vērtību, gan pasaules uztveres un mentalitātes ziņā. Es neesmu pesimistiska attiecībā uz Eiropu, es ticu Eiropai.
