Vai zini?

Vai zini, cik ilgi dzīvās radības dzīvo šajā pasaulē?

Vai zini?

Vai zini, kā tika dibināts pirmais Latvijas civilais apbalvojums?

Vai zini, cik daudz grūtību ērģeļmeistaram bija jāpārvar PSRS laikā?

Vai zini, cik daudz grūtību ērģeļmeistaram bija jāpārvar PSRS laikā?

Ērģeļmeistara darbu padomju laikā apgrūtināja vesela virkne ierobežojumu: nebija iespējas iegādāties kvalitatīvus materiālus un detaļas, ērģeles baznīcā pat tika apzināti postītas kā ateisma kampaņas sastāvdaļa – smagākais zaudējums ir Lestenes baznīcas ērģeles; lieli projekti bija jāsaskaņo ar Maskavu, tostarp arī Rīgas Doma "Walker" ērģeļu restaurācija, kuru 1984. gadā izcili pabeidza "Flentropp" firma Nīderlandē. Bet tikai retajam būs zināms, kā tomēr nonāca līdz līguma slēgšanai ar šo firmu.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Šo stāstu man atstāstīja mans skolotājs Gunārs Dālmanis.

To grūti iztēloties, ka pagājušā gadsimta 80. gados pat LPSR valdībai, nerunājot jau par filharmoniju, nebija iespēju norēķiniem ar ārvalstīm, to visu darīja caur Maskavu.

Tāpat arī līgums ar Flentropa firmu varēja tikt noslēgts tikai ar PSRS galvenā ērģeļu lietu kuratora Maskavas konservatorijas profesora Leonīda Roizmana starpniecību. Kaut kādu iemeslu dēļ viņš ļoti kavējās ar atbalstu Rīgas Doma ērģeļu restaurācijai. 1981. gadā viņš kārtējo reizi atbrauca koncertēt Rīgā. Gunārs Dālmanis tovakar dežurēja un tūlīt viņam dzima ideja, kā pastimulēt profesoru ātrāk izlemt.

Koncerts sākās ar Johana Sebastiāna Baha Prelūdiju un Fūgu Mibemol mažorā. Kamēr asistente saslēdz visus reģistrus, tikmēr Dālmanis neuzkrītoši pazūd ērģelēs. Profesors nospiež pirmo vareno akordu uz pilnām ērģelēm ar visām pedāļa bazūnēm – pedālī lielās oktāvas mibemols. Tomēr pirmais akords skan briesmīgi, jo reizē skan arī mazā sekunda – re! Protams, tas ir Dālmanis, kurš ērģeļu iekšpusē parauj attiecīgo skalu. 

Starpbrīdī ar pilnīgi nevainīgu sejas izteiksmi viņš pienāk pie asistentes un pajautā, kas tur īsti notika. Viņa parausta plecus – droši vien profesoram kāja nošļuka. It kā saprazdams, viņš krieviski teica: "Nē, nē, es paskatījos, es trāpīju precīzi!"

Pēc koncerta notika saruna par ērģeļu tehnisko stāvokli un pēc nedēļas līgums bija parakstīts!

Gunārs Dālmanis (kreisajā pusē) un Oļģerts Cintiņš
Gunārs Dālmanis (kreisajā pusē) un Oļģerts Cintiņš

Cik grūti bija iegādāties pat pavisam parastu inventāru, man atstāstīja mans otrs skolotājs Rimants Gučs. Viļņā 1972. gadā pie Lietuvas valsts restaurācijas uzņēmuma tika nodibināta arī ērģeļu restaurācijas darbnīca. Protams tur vajadzēja gan telpas, gan aprīkojumu. Tā nu sagadījās, ka ērģeļbūvētājiem iedalītā giljotīna beigu beigās bija atdota citiem un Rimants ar lielu sašutumu gāja pie priekšniecības. Priekšnieks bija ar labu humora izjūtu un atvainodamies sacīja, ka dažkārt gadās, ka pašam mazākajam sivēnam pietrūkst pupa. Neko darīt, pēc pusgada viņš kaut kādā ceļā tika pie giljotīnas, bet tad otra problēma – kur iekārtot stabuļu darbnīcu. Viņam blakus bija telpa, kurā atradās ventilatori, kuri nekad netika darbināti, bet tik un tā tiem tur bija jābūt. Rimants visus ventilatorus izmeta ārā un tur tapa lieliska stabuļu darbnīca. Nu bija reize priekšniekam dusmoties un viņš izsauca Rimantu pie sevis.

Uzklausījis pārmetumu vētru, viņš ar smaidu sejā atbildēja: "Zini, pa šo pusgadu tas mazais sivēns izauga par lielu cūku!" Grūti bija priekšniekam neizplūst smieklos, tādēļ tika nekavējoties parādīts uz durvīm. Par šo incidentu Rimants tika atalgots ar komandējumu uz Vāciju restauratoru brigādes sastāvā.

Tomēr bija viens veikals Rīgā, kurā reizēm varēja atrast šo to derīgu arī ērģelēm – uz Ļeņina ielas, tagadējās Brīvības ielas, iepretim Vidzemes tirgum bija veikaliņš "Čaklās rokas". Tajā uzņēmumi pārdeva visādus ražošanas atlikumus. Tur mēs atradām gan ādas, gan audumus, gan visādas stieples, ar ko tad nu meistarojām, cik labi vien pratām. Vēl tagad izmantoju melhiora stiepli, kuru toreiz nopirku pilnīgi visu, cik bija. Tās laikam pietiks līdz mūža galam!

Ērģeļbūves meistars, Ugāles ērģeļbūves darbnīcas vadītājs Jānis Kalniņš
Ērģeļbūves meistars, Ugāles ērģeļbūves darbnīcas vadītājs Jānis Kalniņš

Kad strādāju Jelgavas sadzīves pakalpojumu kombinātā, Sātu baznīcas ērģeļu remontam bija vajadzīgs vara skārds. Kad sagādnieks uzzināja, ko man vajag, viņš smagi noelsās un teica, lai pats braucot uz ministriju un gādājot. Kas tad man, 22 gadus vecam jauneklim, braucu ar'. Sēžot ministrijā gaitenī rindā uz pieņemšanu, sarunājoties ar sagādnieku par ērģelēm. Piepeši pienāca klāt jauka sieviete, sakot, ka biedrs ministrs aicina gaiteņa galā sēdošos divus vīriešus ienākt pie viņa. Manam sarunu biedram kājas trīcēja, bet es vēl laikam nebiju čekas iebaidīts. Ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis ļoti laipni iesāka sarunu, sacīdams: "Es dzirdēju par jūsu problēmām, ļoti interesanti. Ejiet pie sagādes daļas un pēc tam man izstāstiet, kā jums gāja, man taču jāpārbauda savi darbinieki!" Saprotams, ka mana tālākā runa pie sagādnieka bija ļoti drosmīga un es dabūju visu, ko man vajadzēja!

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti