ĪSUMĀ:
- Cik viegli ir iemācīties ukraiņu valodu?
- Kādas līdzības ir latviešu un ukraiņu tautastērpiem?
- Ukraiņu tautastērpu bagātības, kas pirms kara bijušas atrodamas kolekcionāru tirdziņos.
- Kas ir "višivanka", ko kājās vilka ukraiņu vīri un cik dažādas ir krāsas ukraiņu tautas tērpos?
- Kādas dziesmas dzied Centrālajā Ukrainā un ko Karpatos?
- Masku gājiens, kas slavens visā Ukrainā.
Bioloģe, dziedātāja un tekstilmāksliniece Janta Meža un ģeogrāfs un demogrāfs Ilmārs Mežs Ukrainā nodzīvojuši vairākus gadus un raidījumā stāsta gan par to, cik viegli ir iemācīties ukraiņu valodu, atklāj, kas līdzīgs latviešu un ukraiņu tautastērpiem, kas piedzīvots folkloras ekspedīcijā Ukrainas laukos un kādas ukraiņu tautastērpu bagātības pirms kara bijušas atrodamas kolekcionāru tirdziņos.
Tikām dziedātāja Liene Pustovaja atzīst, ka temperamenta ziņā ir sava ukraiņu vectēva cienīga, un stāsta par ukraiņu tautastērpu: kas ir "višivanka", ko kājās vilka ukraiņu vīri un cik dažādas ir krāsas ukraiņu tautas tērpos.
Savukārt ukraiņu tulkotāja, dziedātāja un etnomuzikoloģe Viktorija Prituļaka pastāsta par to, ko dzied Centrālajā Ukrainā, ko Karpatos, un aicina uz savu dzimto pusi, kur joprojām ir dzīva masku gājienu tradīcija, kas ir slavena visā Ukrainā. Vēl Viktorija nodzied skaistu, bet skumju mīlestības dziesmu, kā arī dalās ar Prituļaku ģimenes boršča recepti.
Janta un Ilmārs Meži: Ukraina ir ļoti vitāla, dzīvelīga – tieši šīs īpašības dēļ ukraiņu tautai viss būs labi
Janta Meža ir bioloģe, tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" dziedātāja, tekstilmāksliniece un šīsvasaras Dziesmu svētku tautas tērpu skates galvenās balvas ieguvēja par Kurzemes novada tērpiem, ko Janta bija darinājusi visai savai ģimenei. Bet Ilmārs Mežs ir demogrāfs un vēsturnieks . Kā pats saka – arī cilvēkģeogrāfs. 2004. gadā Ilmārs sāka strādāt Starptautiskās Migrācijas organizācijas Ukrainas birojā, un pēc laika viņš jau uz Kijivu bija pārvilinājis visu savu ģimeni…
Ilmārs Mežs: Krietnu laiciņu nodzīvojām kā Kijivas iedzīvotāji, un brīvo laiku, brīvdienas centāmies pavadīt saturīgi – līdzīgi kā šeit, Latvijā. Drīz vien sapazināmies ar cilvēkiem Ukrainā, kam arī svarīga ir dziedāšana vai tradicionālā kultūra, un tā nu viņi mūs uzņēma savā lokā.
Gita Lancere: Janta, tu dziedi tradicionālās dziedāšanas grupā "Saucējas", un Ilmārs parasti sevi pozicionē kā jūsu atbalsta grupu. Lai gan patiesībā tu, Ilmār, arī pats labi muzicē. Turklāt esi demogrāfs – tas viss tevi droši vien interesē tīri profesionāli. Kādu jūs Ukrainu ieraudzījāt, kad tur dzīvojāt?
Ilmārs Mežs: Man ļoti patika!
Janta Meža: Ja varētu runāt līdzībās, Ukrainu izjutu kā dzīvespriecīgu cilvēku – vitālu, ļoti talantīgu, īpatnēju, kurš kaut kādā veidā sirgst ar mazvērtības kompleksiem.
Ilmārs Mežs: Varbūt līdzīgi kā latvieši mazliet?
Janta Meža: Pat vēl vairāk...
Ilmārs Mežs: Bet tā atvērtība un labvēlība... Esmu daudz ceļojis. Varējām salīdzināt savu pieredzi ar dzīvošanu Krievijā, un Ukraina no tās ļoti atšķīrās. Krievijā neesmu dzīvojis ilgi, esmu tur uzturējies pa nedēļai vai dažām dienām, un toreiz, ja vien nebiju ieracies Sibīrijas ciemu dziļumos, gandrīz katru dienu man bija kaut kāds nepatīkams gadījums, satiekoties ar cilvēkiem: viņiem vienkārši nepatika, ka mēs neesam krievi, ka nerunājam krieviski vai kaut kas tāds. Taču Ukrainā divu gadu laikā neatceros nevienu šādu gadījumu! Un tad ir tā interesanti padomāt, jo mēs jau bijām tādi paši kā vienā vietā, tā otrā. Citu kolēģu vidū, kas bija ārzemnieki un neprata vietējo valodu, mums bija priekšrocība un bija diezgan viegli: pirmām kārtām, lielākā daļa Kijivā toreiz runāja krieviski – kijivieši toreiz piecieta tos, kas runā arī ukrainiski...
Toreiz ukraiņu valoda bija mazliet sociāli noslāņota: mūsu birojā, apkārtnē un pazīstamu cilvēku vidū ukrainiski labprāt runāja un uz maniem ukraiņu valodā uzdotajiem jautājumiem atbildēja zemāka ranga profesijas pārstāvji – apkopējas, šoferi vai daži nacionālisti no Rietumukrainas. Bet pārējie – ļoti patriotiskie Kijivas ukraiņi – vairumā gadījumu ukraiņu valodu nelietoja.
Protams, bija arī tādi, kas runāja, un ar vienu otru kolēģi man bija pat sarunas… Vienkārši gribēju saprast, kā tas ir iespējams, ka cilvēks, kurš ir noskaņots pret Maskavu – un tā tas bija jau toreiz, pirms 15 gadiem, mājās nerunā vis ukrainiski, bet krieviski. Un nebija viegli šo atbildi dabūt. Vēlāk tomēr viņi atbildēja. Tur šajā ziņā ir paralēles ar mūsu tautastērpu, kas stāv skapī. un uzvelkam to uz Dziesmu svētkiem vai citiem godiem. Arī viņi ukraiņu valodu toreiz lietoja īpašos gadījumos – teātrī, varbūt dzejas lasījumos, vēl kādos kultūras notikumos. Bet ikdienā izlīdzējās ar krievu valodu.
Sadzīvē – krievu valoda, kultūrā – ukraiņu?
Ilmārs Mežs: Jā. Bet bija ļoti patīkami vērot, cik ārkārtīgi sajūsmināti viņi bija, kad ar savām kļūdām mēs tomēr varējām pārrunāt šo un to ukrainiski, tātad tā valoda sirds dziļumos viņiem bija ārkārtīgi svarīga, viņi tikai nespēja to vēl pacelt ikdienišķajai lietošanai.
Janta Meža: Kaut kā acīmredzot viss bija iegājies pieraduma sliedītēs: domāju, ka viņi pat ikdienā nepiedomāja, kādā valodā viņi runā.
Janta stāstīja, ka tu neticami ātri esot iemācījies runāt ukraiņu valodā. Kā tas bija iespējams?
Ilmārs Mežs: Es nezinu! (smejas) Nu, nav grūti to iemācīties. Protams, ja es neprastu krieviski, tas laikam prasītu tikpat daudz laika kā iemācīties ļoti attālu valodu, bet, tā kā tās ir tik radniecīgas... Varbūt nosacīti varam vilkt paralēles ar latviešu un lietuviešu valodu, taču varbūt tās ir pat vēl mazliet tuvākas. Jo, protot krievu valodu, puse no ukraiņu valodā sacītā uzreiz ir saprotama. Un daudz no tā, kas nav saprotams, ir poļu valodā, kādā dialektā vai kādos citos izteicienos. Piemēram, čoboti – zābaki. Mums jau arī latviski ir tāds jēdziens – čabatas. Asociācija tur ir.
Daudziem vārdiem ir saikne ar indoeiropiešu valodām. Man pat likās dīvaini: dzirdēju savas vecāsmammas izteicienu - "bažibožuks tāds!" Tas ir turku valodas vārds, kas laikam tiek lietots arī ukrainiski! (smejas) "Trakā galva" vai kas tāds – tā tiku apsaukts kā puišelis, kad kaut kur skraidīju vai ko nelabu darīju.
Tādas negaidītas valodas lietas. Piemēram, vārds "viņš" ukrainiski ir "vin", viņa - "vona". Tā ka tas nebija grūti. Es jau nevaru skaidri parunāt, varu izbraukt cauri, bet saprast, protams, saprotu. Mana recepte, mācoties valodu, likt radio vai televīziju, un lai tas visu dienu, nedēļu, mēnesi vārās. Tu esi iegremdēts valodā. No sākuma daudz nesapratīsi, bet ja desmit reizes dzirdi vienu un to pašu, sāksi saprast arī ķīniešu valodas skaņas.
Pieļauju, Janta, ka tev varbūt valoda nāca caur dziedāšanu?
Janta Meža: Jā. Kad klausījos, kā runā Ilmārs, šis tas pielipa, bet nu tāds talants man nepiemīt. Bet ar dziedāšanu gan gāja labāk, es tur pat drusku sāku trenēties ukraiņu tradicionālajā dziedāšanā, jo Suzanna Karpenko, mūsu ļoti jaukā draudzene, bija ne tikai vienas ukraiņu tradicionālās dziedāšanas grupas vadītāja, bet arī tāda kā dziedāšanas pulciņa vadītāja, un es tur sāku piestaigāt. Iemācījos dažas jaukas dziesmas.
Ilmārs Mežs: Gājām arī uz teātriem, un visvieglāk bija leļļu teātrī – "Маша та Ведмідь" jeb "Maša un lācis". Tur sapratu perfekti, simtprocentīgi! Bet tad aizgājām uz Ļvivas teātra viesizrādēm – tā bija ļoti izteikta ukraiņu klasika...
Janta Meža: Kad biju uz ukraiņu drāmas teātri, sapratu, ka vēl daudz jāmācās.
Ilmārs Mežs: Starp citu, Kijivā vietējo valodu, kurā samaisīta krievu un ukraiņu valoda, viņi paši sauc par "suržiku". To pārzinot, liekas, ka ukrainiski jau proti, bet, kad sastapāmies arī tīro, literāro ukraiņu valodu, kas mazliet vēl bija Rietumukrainas mērcītē, negāja viegli. Rietumukrainā izloksnes ir savādākas. Bijām Poltavā, Čerņihivā – tur atkal citādāk. Bija patīkami vērot atšķirības starp dažādām vietām.
Janta Meža: Viņiem ir līdzīgi kā mums Latvijā: kurzemniekam ar latgalieti satiekoties un uzreiz sākot runāt, iespējams, tā saruna tik labi nevedīsies.
Tāpat arī Ukrainā vēl joprojām ir ļoti daudz dialektu un izlokšņu.
Ukraiņu kultūrai jūs tikāt krietni tuvu klāt. Abi kopā braucāt ekspedīcijā.
Ilmārs Mežs: Braucām kopā ar grupu "Božiči", un vēlme pēc zināšanām bija abpusēja. Tas ir kārtīgs folkloras ansamblis, kas dzied tikai pašu pierakstītās dziesmas, jo neklājas dziedāt citu – tas tāds sliktais tonis. Jo tas nozīmē, ka esi slinks un neesi aizbraucis uz attiecīgajiem ciemiem un savācis pats savas dziesmas. Latvijā tādas greznības vairs nav.
Janta Meža: Viņiem patiešām vēl joprojām ir iespēja pierakstīt ne tikai vienbalsīgus, bet arī daudzbalsīgus dziedājumus. Ir iespēja sakomplektēt.
Ilmārs Mežs: Folkloras ansamblim nebija pašiem savas mašīnas, savukārt mums bija mašīna ar daudzām vietām. Piedāvājām transportu, un – aiziet! Nobraucām kādā mums svešā ciemā un baudījām ukraiņu viesmīlību. Bērniņi gāja trusīšus, kaķīšus pa kūtīm skatīties, bet mēs ar tantēm un onkuļiem sēdējām. Labi, es derēju par tehnisko [personālu], jo nevaru brīvi runāt, taču viņiem noderēja tāds, kurš filmē vai fotografē.
Janta Meža: Mūsu ekspedīcija ilga divas dienas. Un ir tā: otrā diena iet uz beigām, bet vēl tik daudz materiālu jāsavāc – tajā mājā un vēl arī tajā sēž kāda kundze un gaida, kad iebrauksim ierakstīt viņas dziedāšanu. Folkloras ansambļa dalībnieki saprata, ka mūsu kompānijai jāsadalās vairākās daļās. Mani ar ierakstu aparātu atstāja pie vienas dāmas, pie kuras savukārt bija sapulcējušās vēl vairākas dziedātājas – kādas piecas vai sešas. Viņas dzied. Un es esmu tikai diktofona turētājs.
Viss ir kārtībā līdz brīdim, kad dāmas dziesmu ir beigušas un grib ar mani sākt runāt. Un es pilnīgi un absolūti neko nesaprotu, ko viņas man prasa! (smejas) Tad viņas tā iepauzēja… Un es, smaidīdama un paldies teikdama, vienkārši ņēmu un aizskrēju projām – man palika tik neērti, ka ar viņām nevaru parunāties.
Ilmārs Mežs: Arī vienkāršā tūrisma braucienā, kurā devāmies kopā ar bērniem, bija brīnišķīgi – bijām Rietumukrainā, aiz Ļvivas, uz Karpatiem. Tur ir tāds ciems Kosmosa – Kosivas rajonā – vienkārši brīnišķīgs! Bet neatceros, kā tikām līdz cilvēkiem, kuru mājās mēs viesojāmies.
Janta Meža: Mums viņus ieteica, bet vispār mūsu mērķis braucienam uz Karpatiem bija interesants: diezgan tuvu bija brīdis, kad jābrauc atpakaļ uz Latviju, un gribējām dabūt spēcīgu un emocionālu viņu tradīciju buķeti. Prasījām saviem draugiem, kur varētu aizbraukt. Viņi mums ieteica doties uz Karpatiem, jo tur ir vairāki ciemi, kuros cilvēki vēl joprojām dzīvo ļoti autentiski.
Bija Pareizticīgo Lieldienu laiks, un "vienā paketē" dabūjām gan visu etnogrāfisko vidi, gan redzējām, kā notiek viņu Lieldienu svinēšanas procesijas. Cik daudz cilvēku tajā visā ir iesaistīti, un tas nav mākslīgi! Tas bija tik ārkārtīgi interesanti – ka tai mazajai baznīciņai apkārt sešos no rīta lielā aukstumā stāv cilvēku masa, un katram savs groziņš.
Ilmārs Mežs: Tajā desiņa, oliņa, maizīte – viņi nesāks brokastis, kamēr tas nebūs iesvētīts. Un iedomājies – mācītājam visus tos barus apiet, katram jau jāuzšļaksta tā svētība! Un tikai tad viņi iet mājās. Tas pats bija arī Ļvivā, arī tur ļoti daudzi staigāja ar groziņiem. Līdz tam nezināju, ko tādā groziņā vispār var likt, ko nest. Mājās, kurās nakšņojām, bija brīnišķīga ģimene, un saimniece saka – ā, jūs no Latvijas? Es arī jaunībā braucu uz Rīgu! Mēs pārsteigti. Izrādās, viņa bijusi viena no tirgotājām, kas brauca uz Rīgu tirgot drēbes vai riekstus. Un tagad viņa ir mums nedzirdētu Ukrainas dziesmu teicēja, kas vakarā dzied tā, ka vērts ierakstīt.
Janta Meža: Padomju laikos tas nebija nekāds retums. Pie mums uz kolhoziem Latvijā pa vasarām brauca strādāt tā saucamie gucuļi. Un Kosmočā dzīvoja tieši tie gucuļi! Un man arī bija tāda ļoti īpatnēja sajūta: no bērnības atceros, ka gucuļi vienkārši bija darba rokas, tuvumā viņus nekādi neiepazinām. Un tad tu aizbrauc uz Ukrainu un redzi viņu bagāto kultūru...
Ilmārs Mežs: Un vēl kas mani pārsteidza: vai tur kādas svinības vai kāzas, džeks piebrauc ar savu motociklu vai mopēdu, kādu nu var atļauties, bet – viņam ir izrakstīts tautiskais krekls. Un nav tā, ka viņam būtu kāda saistībā ar folkloru – nē, viņš vienkārši ir uzcirties! Džinsi, izrakstītais krekls, mocītis – tas ir labākais komplekts, kas tam čalim ir.
Janta Meža: Vēl Karpatos raksturīgi tas, ka katrā ciemā, līdzīgi kā tas mums savulaik bija arī Latvijā, katrā apdzīvotā vietā ir savi tautastērpi ar savām iezīmēm. Kosmočas rakstos vairāk parādījās ļoti saulaina un silta oranžā krāsa. Tā esot viņu īpašā pazīšanas zīme. Citos ciemos atkal dominē citi toņi.
Ilmārs Mežs: Bet paralēles... Ja tagad paņemtu Rucavas tautastērpu ar visām tā izrakstītajām piedurknēm un zilo brunci, ieliktu starp ukraiņiem, būtībā neatšķirtu. Faktiski otrādi:
Ukrainā skatos – re, Rucavas tērps! Interesējos tuvāk, sāku runāt, un izrādās, ka tai ukrainietei nav ne jausmas ne par Latviju, ne par Rucavu. Smalkāka acs sapratīs, bet man likās pavisam tuvs. Arī vienu otru lakatu varam izmantot savam tautastērpam.
Janta Meža: Absolūti! Tāpēc, ka tie drukātie lakati ar rozēm un dažādiem rakstiem Latvijas tautastērpā ienāca 19. gadsimta otrajā pusē. Tajā laikā mēs bijām vienā impērijā, un gan ukraiņu sievietes tos pirka, gan latvietes. Protams, mums nāca kāda prece arī no Rietumeiropas, bet šā vai tā – šo to mēs dabūjām kopīgu.
Bet par ukraiņu tautastērpiem vēl mazliet iestarpinot.
Ukrainā tautastērpus nēsāja daudz ilgāk nekā Latvijā. Ja mums 19. gadsimta vidus posmā lielākajā daļā Latvijas tautastērpus vairs īsti nevalkāja un tie palika tikai kā piemiņa lādēs no iepriekšējām paaudzēm, ukraiņi to turpināja valkāt.
Un tas, par laimi, sakrita ar to laiku, kad ļoti populāra kļuva fotogrāfija. Tolaik daudzi cilvēki savās goda drānās aizgāja uz pilsētu pie kāda fotogrāfa, sabildējās, un līdz ar to ukraiņiem saglabājušās ļoti daudzas fotogrāfijas, kurās var redzēt pilnas komplektācijas tautastērpus dažādos novados. Mums Latvijā tā ir liela problēma.
Ilmārs Mežs: Izņemot Nīcu, Bārtu un Rucavu.
Janta Meža: Suitos arī bija ilgāk. Bet Ukrainas muzejos, kur runa par etnogrāfisko materiālu, fonā parasti saliktas bildes – lielas ģimenes sastājušās, un visi saģērbušies tautastērpos. Ļoti skaisti.
Ilmārs Mežs: Starp citu, ukraiņu ciemos savulaik bija dalījums: tiek svinētas ukraiņu kāzas vai padomju – "rodjanskij". Padomju variantā ir baltā līgavas kleita un spēlēs un dziedās kaut ko minimāli vai vispār nemaz. Bet tās īstās bija ukraiņu kāzas, kas pārsvarā tiek joprojām svinētas arī mūsdienās. Tās ir ar tādām tradīcijām, par kurām mūsu mitologus pārņem labā skaudība…
Janta Meža: Mums bija iespēja noskatīties etnogrāfisko filmu par gucuļu kāzām – tās bija reālas kāzas, kurās gan puisis, gan meitene gribēja, lai tās viņiem būtu īstas, tradicionālās kāzas. Drausmīgi gara ir tā filma… Bet atceros vienu niansi.
Notiek atvadīšanās no meitenes mājām, un tur ir tāds kā rituālais koks. Skatos – tā taču ir pušķota eglīte! Domāju – o, mums taču arī kāzu dziesmās ir eglīte: "Dej, eglīte, lec, eglīte, tautu galda galiņā."
Mums par to palikušas tautasdziesmas, bet vizuālo materiālu kaut kādā veidā varam iegūt caur ukraiņiem – kā šis kociņš tika izmantots un pušķots.
Atceros, Ilmār, ka neilgi pēc tam, kad atbrauci no Kijivas, stāstīji, ka tobrīd tautastērpus plašā piedāvājumā varēja nopirkt vienkārši turpat uz vietas – tirgū.
Ilmārs Mežs: Ar Jantu tur piestaigājām regulāri – vai nu katru otro nedēļu, vai reizi mēnesī. Tas bija ne gluži parastais tirgus, bet tāds kā mums ir Ikšķilē vai kaut kur vēl – tāds kolekcionāru saiets reizi mēnesī. Un tad tur visu saved vezumiem… Lai būtu mums saprotamās līdzībās: vienā kaudzē stāv Nīcas pagasta oriģinālie tautastērpi, otrā maisā izber tērpus no Bārtas. Un cilvēki iet un skatās, kurš mazāk saplīsis, kurš der vienam vai otram, kuram kāds patīk, un tad izvēlas. Arī muzejnieki atrod savām muzeja ekspozīcijām kaut ko.
Janta Meža: Arī mēs nenocietāmies un nopirkām dažus izšūtos kreklus… Un man bija sirdsapziņas pārmetumi – ai, kā es apzogu ukraiņu tautu, ja tos atvedīšu uz Latviju. Parunājām ar mūsu draugiem, pastāstījām viņiem šo mūsu lielo bēdu, un viņi saka – ai, Janta, nu, beidz – mums taču ir tik daudz, nu, tik daudz, ka varam padalīties!
Un tagad, kara kontekstā, es domāju tā: varbūt tā nav slikta doma, ka šie tērpi ir šeit, Latvijā. Es jau tiem neko nenodaru, tie vienkārši stāv manā skapī, arī saviem bērniem esmu pateikusi, ka tas ir ukraiņu mantojums. Un kas to zina – vienā jaukā dienā esmu gatava tos atdot atpakaļ, ja viņiem tas būs vajadzīgs.
Tu pati esi brīnišķīga tautastērpu darinātāja. Tikko saņēmi arī Dziesmu svētku Lielo balvu par to, cik skaisti biji apģērbusi savu ģimeni. Kāds ir tavs komentārs par ukraiņu tautastērpu? Ko tu tur redzēji, ko tu tur saskatīji kā zinātāja, kā eksperte?
Janta Meža: Mani pārsteidza izšuvumi, kas visbagātāk parādās tieši kreklos. Bija interesanti arī pētīt paralēles, jo sevišķi ģeometriskajos rakstos tās var ieraudzīt. Grūtāk tās saskatīt viņu augu un dzīvnieku motīvos – jo tie ir krāsaināki, vairāk materiālu izmantots. Arī pērles ir tālāk no mūsu tradīcijas. Man patika tie vienkrāsainie, baltie tērpi – teiksim, spodršuvumā izšūtie, gan arī dažādās citās tehnikās. Tehniku daudzveidība tur ir neaptverama! Uzgāju amatniekus, kuri dalījās ar savu māku izšūt kreklus, un par brīvu varēju mācīties izšūt ukraiņu kreklus dažādās tehnikās. Šo to apguvu no jauna. Krāsainība un vitalitāte – tas mani arī kaut kādā veidā ļoti piesaista. Man šķiet, ka tai tautai tas piestāv. Tās sievietes ir kā rozes, vai ne?
Ilmārs Mežs: Jā, un nepavisam nav kautrīgas, bet tādas plaukstošas, enerģiskas. Un tā tam jābūt! Nevajag stāvēt kaktā un vienkārši kaut ko gaidīt bez emocijām. Piemēram, dziedāšana... Aizraujoši vakari bija vienā metro stacijā "Teatraļnoje". Tā sadziedāšanās... Varbūt kāds bariņš bija organizētāju, bet pārējie visi bija garāmgājēji. Sieva no tā paša tirgus, iedama garām, savu smago kartupeļu un gaļas nešļavu noliek pie maliņas, nostājas un norauj tā, ka sviedri tek, un vairākas dziesmas dzied līdzi visiem. Viss. Viņa ir nodziedājusi un iet tālāk, jo jāpaspēj uz vilcienu.
Janta Meža: Pašā Kijivas centrā! Tik forši! Un cilvēki jau zina: piemēram, trešdienās astoņos vakarā metro telpā sāksies danči. Tas ir kādus dažus metrus zem ielas līmeņa – tur tāda liela halle. Un visi zina, ka būs riktīgi forši: būs kāds muzikants atnācis, kāds, kurš ermoņiku spēlē, kāds, kas bundziņu spēlē, un viss sāksies. Katrs var dot savu pienesumu. Tā spontanitāte...
Ilmārs Mežs: Mums, latviešiem, līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem jāgaida četri gadi. Varbūt vēl ir kādas viesības, kurās var uzdziedāt. Vai kori. Bet tā paši no sevis, spontāni – nu, kā tas izskatīsies, ka es te tagad tā sākšu dziedāt sava prieka pēc? Ko citi padomās? Ukraiņiem tas prieks ir, un viņi laiž vaļā savas dziesmas un priecājas, ka citi pievienojas. To spontanitāti es gribētu aizņemties.
Janta Meža: Mēs arī pievienojāmies – gan dziedājām, gan dancojām! Un neviens uz mums nelūrēja – sak, kas tad tie tādi… (..) Bet vēl viena interesanta lieta ir ukraiņu ēdieni!
Ilmārs Mežs: Vēl dzīvāka folklora!
Janta Meža: Par ēdieniem katra normāla ukrainiete varētu stundām un stundām stāstīt. Bija viens ļoti interesants veids, kā mēs iepazinām ukraiņu virtuvi. Nevis ejot pa goda vārtiem un pie galda sēžot, kas arī notika, bet sestdienu rītos abi ar Ilmāru braucām uz vienu tirdziņu, kas galīgi nebija tāds smukais tirdziņš, bet uz koka kastēm dzelzceļa stacijas maliņā. Tāds fiksais tirdziņš, bet tur bija tik interesanti! Acīmredzot tas bija domāts normāliem Ukrainas cilvēkiem. Arī produktu atvedēji bija tādi: savāc to, kas ir mājās – olas, kartupeļi, burkāni, zaptes, visu saliek uz kastēm un pārdod. Turpat arī varēja šo to nogaršot, cilvēki par to visu pastāstīja.
Ilmārs Mežs: Paštaisītas gaļiņas, zaptītes, tomātu salātiņi. Visādi biezpieniņi, sieriņi visneiedomājamākās formās. Tos visus tur pirkām – mājās taisītos. Tur vēl ir dzīva tā tradīcija.
Janta Meža: Savukārt ja runājam par smalko galu – kad ir viesības... Kad strādāju pie sava maģistra darba, katru nedēļu gāju uz viņu nacionālo herbāriju – meklēju tur materiālu, kuru apstrādāju, lai būtu, par ko savā darbā rakstīt. Un vienreiz notikums: viena darba kolēģe aizstāvējusi savu doktora kandidātu. Domāju – nu, paspiedīsim viņai roku, un viss. Bet kāds galds bija uztaisīts! Ar visu pildīto līdaku! Domāju, tiešām – kā uz kāzām. Izrādās, viņiem tā pieņemts: ja kolēģiem dzimšanas diena vai kāds cits svarīgs notikums, ir tāāāādi galdi. (..)
Reiz prasījām, kāpēc viņi tik ļoti aizrāvušies ar to ēdienu. Un cilvēks, kurš mums uz šo jautājumu atbildēja, teica – bet jūs taču zināt mūsu vēsturi. Jūs taču zināt, kas ir holodomors. Un tiešām – šis traģiskais notikums Ukrainas vēsturē viņiem atstājis ļoti traumatisku pieredzi.
Kad cilvēki beidzot tika pie ēdiena, viņi gatavoja rezerves un viens ar otru ļoti dalījās. Viņi ēdienam piešķir ļoti lielu nozīmi.
Ilmārs Mežs: Arī ukraiņu ģimene, kas pie mums vienubrīd dzīvoja, sauca – mēs uzvārījām vareņikus! Viņi taisīja arī boršču. Tā, kā mēs domājam – tā ir zupa, kurā samet, kas pagadās – tā ir apgrēcība! Tur ir piecas gradācijas! Piemēram, griķus liek klāt pie zupām putraimu vietā, kartupeļu vietā. Un aukstās zupas ēdnīcās ir ne tikai uz kefīra bāzes, kā mums, bet uz kvasa bāzes – savdabīga.
Janta Meža: Jā, kad Ukrainā sākās karš, uzņēmām pie mums mājās vienu septiņu cilvēku ģimeni. Ārkārtīgi sirsnīgi cilvēki! Ar ko nu varēja, ar to centās dalīties, tai skaitā cienāt ar saviem nacionālajiem ēdieniem. Tā ka salīdzinoši vēl nesen ieguvām jaunu pieredzi šajā ziņā. Bet, runājot par tiem borščiem – jā,
man bija iespēja pavaicāt vienai kārtīgai saimniecei, kas tur tajā borščā ir iekšā. Tad viņa ievilka elpu un teica tā: "Janta, man vienreiz tev vajadzēs sagatavot to boršču, lai tu zinātu, ka tā nav nekāda biešu zupa!" Un sāka stāstīt. Lai sagatavotu boršču, ir vajadzīga tāda, tāda, tāda un tāda gaļa – šausmīgākie kilogrami! (smejas)
Tādi, tādi un tādi dārzeņi. Sapratu – ak, Dievs, veselu dienu tā zupa jāgatavo… Saku – un vienmēr tā ir tieši tāda? Viņa saka – nē, mums ir vēl zaļais un dzeltenais borščs, ir veģetārais borščs. Piemēram, kad gavēnis, tad jau nevar gaļiņu ēst. Tad ir veģetārais. Bet tad tur ir pupiņas un kas tur vēl – nenormāli garšīgi!
Ilmārs Mežs: Apmēram tāpat, kad aizbraucām uz Ameriku. Sēnes? Ja kāds tur vispār kādu atpazīst, tad tie ir veikala šampinjoni. Meža sēnes? Tās taču ir indīgas! Apmēram tikpat aptuvens priekšstats kā amerikāņiem par sēņu dažādību ir mūsu priekšstats par to, kas ir borščs.
Janta Meža: Bet runājot par dziedāšanu: ja muzikāli mūsu dziedāšana var ļoti atšķirties no dziedāšanas Austrumeiropā, tad sižeti dziesmām – tie ir tādi pārrobežu... Katrā ziņā ļoti, ļoti saprotami.
Ilmārs Mežs: Ko mums teica ukraiņi? Ka viņiem vissvarīgākais dziesmā ir pati melodija, kamēr latviešiem svarīgāks ir teksts un vārdi. Nezinu, vai vienmēr, bet kādam slānim noteikti.
Janta Meža: Ukraiņiem jau arī visas dziesmas nav vienāda vecuma, ir gan jaunākas, gan vecākas. Bet man pašai personīgi arī ir tāda sajūta, ka melodiskais materiāls viņiem ir tā kā svarīgāks. Ja ņem viņu mīlestības dziesmas, sižetiski teksts tūkstošiem dziesmu ir ārprātīgi līdzīgs. Tur parasti ir par nelaimīgu mīlestību: puisis un meitene iemīlas, bet puisis ir kozaks, tad viņš ir vienā ciemā, tad viņš ir nākamajā ciemā, un tā tas viss beidzas. Toties melodiskais materiāls – tas ir ārkārtīgi krāšņs, daudzveidīgs un neatkārtojams. Kā tur tās balsis mijas! (..)
Ukraina ir ļoti vitāla, ļoti dzīvelīga, un esmu pilnībā pārliecināta, ka tieši šīs īpašības dēļ viņu tautai viss būs ļoti labi. Un tas, ko sākumā minēju par mazvērtības kompleksu – tas ir tieši saistībā ar attiecībām ar Krieviju.
Domāju, kaut kādā veidā kara situācija šo saiti ir pārrāvusi – ka Ukrainai vairs nav jābūt mazā brāļa vietā, jo ir kāds cits, kas ir lielais brālis. Tagad viņi ir ja ne gluži mainījušies vietām, tad vismaz ukraiņi sevi ir sajutuši kā pilnīgi līdzvērtīgu, spēcīgu un uz nākotni vērstu nāciju.
Ilmārs Mežs: Lai viņiem ātri izdodas uzvarēt!
Liene Pustovaja: Manas dvēseles sauciens ir nedaudz skaļāks nekā tas ir latviešu meitenēm
Liene Pustovaja, tobrīd vēl Liene Nesteroviča, vairākus gadus vadīja Vangažu ukraiņu vokālo ansambli "Jatraņ", pati atzīstot, ka ar sievām daudz runājusi un strādājusi, un galu galā tas jau drīzāk bijis ne vokālais, bet folkloras ansamblis.
Šīgada Dziesmu svētku mazākumtautību skatē Liene piedalījās ar ukraiņu tautasdziesmu soloprogrammu, dziedot tik pārliecinoši, ka tikai nedaudz, nedaudz pietrūka līdz Dziesmu svētku Lielajai balvai. No kurienes trauslajā, gaišmatainajā Lienē šī jauda?
Liene Pustovaja: Mans vectētiņš nāca no Nikolajevas apgabala... Tā ir mana saikne ar Ukrainu. Bērnībā daudzreiz domāju par to, kāpēc esmu nedaudz savādāka nekā citi mani klasesbiedri, un arī tagad jūtu, ka manas dvēseles sauciens parasti ir nedaudz skaļāks nekā latviešu meitenēm.
Gita Lancere: Tas būtu tā kā par temperamentu...
Liene Pustovaja: Par temperamentu, dzīves uztveri, krāsu uztveri, kas arī nav mazsvarīgi, jo krāsu salikums latviešu etnogrāfijā ļoti atšķiras no Ukrainas etnogrāfijas.
Kad jautāju, vai tu varētu pastāstīt par ukraiņu tautastērpu, es pat neiedomājos, cik būtībā neizpildāmu uzdevumu esmu tev devusi. Ukraiņu tautastērps taču ir ļoti, ļoti dažāds, vai ne?
Jā, jo Ukraina pati ir ļoti dažāda. Piemēram, ir Zakarpatjes puse, kas tuvāka Eiropas daļai, un, piemēram, Zaporižjes puse, kur ir ļoti izteikta turku ietekme, ko var redzēt arī tautastērpā – tās ir galvassegas, baltie, tītie lakati, kurus tādā tinumā Zakarpatjes pusē neredzēsi. Bet Krimas tautastērpam pilnīgi noteikti ir tatāru ietekme.
Vai vari pateikt, kas ukraiņu tautastērpam tomēr ir kopīgs? Droši vien tā ir "višivanka" – skaistais, izšūtais krekls.
Jā, viennozīmīgi
galvenā sastāvdaļa ir šis izšūtais krekls, kuram ir arī ļoti mītiska nozīme: tas cilvēku pavada no dzimšanas līdz kapam un ir jebkura goda sastāvdaļa. Arī folklorā tam ir atsauces: māte pirmo kreklu izšuj savam bērniņam, tālāk meita izšuj kreklu savam puisim kā kāzu kreklu. Taču arī "višivankas" ir ļoti dažādas.
Tādā klasiskā versijā esam pieraduši redzēt to izšūtu ar melni sarkaniem diegiem. Tas ir parastais klasiskais variants. Taču atkarībā no konkrētā reģiona klimata – jo Ukrainā arī klimats ir ļoti dažāds – mainās arī izšuvuma krāsu salikums, kas pietuvinās dabas krāsai – līdz pat pilnīgi baltam vai izdegušas zāles tonim. Atšķiras arī piegrieztne: ir krekli tradicionālajā krekla formā, un tad ir krekli ar arvien platākām un platākām piedurknēm: Harkivas pusē redzam lielas, platas, izšūtas piedurknes, kas ir kā vesels audekls, kas uzvilkts cilvēkam.
Tātad kreklu esam uzvilkuši gan meitai, gan puisim. Meitai tas droši vien ir pavisam garš, puisim būs īsāks.
Jā, turklāt
izšūtās piedurknes ir tieši meitām. Puišiem parasti ap piedurknēm ir manšetītes. Un vēl atšķirīgs no citām slāvu tautām ir iegriezums kakla daļā vīriešu kreklam – un šis iegriezums ir apšūts ar tradicionālajiem ornamentiem.
Citām slāvu tautām tas nav raksturīgi.
Ejam tālāk: meitai vai sievai ir svārki, bet puisim jeb vīram – bikses.
Arī svārki, atkarībā no reģiona, ir ļoti dažādi, bet par pamata klasisko versiju uzskata plahtu, kas ir četrus metrus plats vilnas audums, ko apjož ap sievietes vidukli un nostiprina ar jostu. Pa virsu tiek vilkta tā sauktā zapaska, kas ir kaut kas līdzīgs priekšautam, bet īstenībā par priekšautu to nevarētu dēvēt: proti, ja mēs ar priekšautu saprotam tādu apģērba daļu, kas saimnieci pasargā no netīrumiem, šajā gadījumā tas ir ļoti krāšņi izšūts priekšauts, kas ir kā papildinājums plahtai un būtībā vēl greznāks nekā pamataudums. Šādas zapaskas meitai var būt vairākas. Tā ir tērpa galvenā daļa. Protams, ir arī parastie svārki, un ikdienā jau vispār cilvēki ģērbās vienkāršāk nekā svētkos, jo tautastērps jebkurai tautai tomēr ir svētku apģērbs. Šie parastie svārki visbiežāk ir vienkrāsaini un pieklājīgā garumā – līdz puslielam.
Un ko velk puisis un vīrs?
Ziemeļu rajonos puišiem ir austas vilnas bikses, un pat Zakarpatjes reģionos tās ir ar izšūtām apakšām – bikšu starām [vienmēr] ir izšuvums, līdz pat platajiem kozaku šarovāriem.
Tas arī laikam ir tāds stereotips, kuru radījusi padomju ietekme: ka tie ir tādi kā vīriešu zīda svārki, bet nē – tas ir diezgan pabiezs audums, jo jāsaprot: kozaks sēdās uz zirga, un ar zīda svārkiem tas nav iespējams...
Tas ir tāds parupjš audums, turklāt bikses ir ar ļoti platām starām, kur stakles daļā iešūts speciāls auduma gabals, kas dod vēl lielāku brīvību kājām. Augšā bikses tiek piesietas ar jostu. Kozaku jostas ir ļoti krāšņas, ļoti platas, šūtas no ādas. Esmu runājusi ar pāris kolektīviem, kuriem ir šādas jostas – josta vien ir pustautastērpa cenā...
Kas vēl tiek vilkts mugurā? Droši vien ir kādas vestes, jakas.
Vesti ukraiņu tautastērpā velk gan sievietes, gan vīrieši. Vairāk gan aukstākajos reģionos. Bet Centrālajā Ukrainā raksturīga ir jubka – pagarināta veste. Tātad parasti ir krekls, kuram izšūtas tikai piedurknes, nevis priekša, un tam velk pāri šo vesti.
Bet pats galvenais meitas apģērba krāšņums ir aksesuāri – speciālas kaklarotas un krelles, un – jo vairāk, jo labāk. Jo bagātāka meita, jo lielāka pērļu kolekcija uz krūtīm. Nereti, skatoties, kādā krāsā un cik spilgtas tās ir, var noteikt nēsātājas vidējo vecumu. Jo ir reģioni, kuros sarkanas koraļļu krāsas krelles drīkstēja nēsāt sieviete tikai tādā vecumā, kad viņa var dzemdēt bērnus.
Ja viņa to vairs nevar, kreļļu toņi kļūst piezemētāki.
Kaut kas ir jāliek arī galvā.
Tāpat kā latviešiem un daudzām slāvu tautām, sieva liek galvā lakatu. Turklāt
ukraiņu sieviete reti liek vienu lakatu – viņas parasti sien vismaz divus lakatus. Un tad ir ne tikai lakats, bet arī tāda kā cepurīte. Tas atvieglo sievietes ikdienas dzīvi. Lai savāktu matus, lieto krāšņu cepurīti, ko sauc par "očipok".
Tā parasti bija greznākā galvassegas daļa, kuru varēja piesegt ar lakatu, bet varēja arī nepiesegt. Centrālajos rajonos tās ir krāšņas, varbūt pat zeltītā izšuvumā. Savukārt, piemēram, pie Polijas robežas tā var būt ļoti līdzīga poļu galvassegai, jo ukraiņu tautastērpu ļoti ietekmējušas kaimiņvalstis – ir gan moldāvu, gan poļu ietekme.
Un ko galvā liek vīrs?
Sākot no salmu cepures un līdz skaistajām Bukovinas cepurēm, kurām ir Austroungārijas ietekme un lielās, skaistās, krāšņās spalvas kā austriešiem. Tā vienkāršākā laikam ir salmu cepure – lai aizsargātu no saules.
Atlicis vēl kaut ko uzvilkt kājās...
Kājas ir tā daļa, par ko ir vismazāk rakstīts, un par to esmu vismazāk kaut ko dzirdējusi. Parasti, strādājot pie kolektīva, tā ir lielākā problēma, jo –
ja latviešu kultūrai ir raksturīgas skaistās, adītās zeķes, tad šeit to nav: zeķes ir vienkrāsainas, un tām netiek veltīta tik liela uzmanība kā citās kultūrās. Parasti ir visiem zināmās laptjas, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu pastalām.
No ādas?
Pat ne ādas. Materiāls saistīts ar koksni – tātad vairāk tādas kā vīzes. Un tad ir zābaki, kas ienāk jau ar kozaku kultūru – zābaki vīriem, kas savāc plato bikšu galus, lai tās nekur neaizķeras un lai to galiem nekas nenotiek. Protams, arī tīri praktiski – ir taču dubļi, netīrumi, un tad nu ir tas lielais ādas zābaks. Sievām, tāpat kā jebkurā kultūrā, parasti ir kurpītes ar tādu kā pārlikumu.
Un ko sievas un meitas dara ar matiem? Vai tur ir atšķirības?
Protams!
Jebkurā slāvu kultūrā sieva nekad savus matus vaļā nelaiž, tie vienmēr ir zem lakata un tos redz tikai vīrs. Meitām savukārt ir tieši otrādi: skaistajās bizēs viņas iesien lentītes un uzliek brīnišķīgo ziedu vainagu, kas šobrīd jau modernizēts līdz nebūtībai.
Bet sākumā tie bija vai nu filcēti ziediņi, vai arī dzīvie ziedi, ja tā bija vasaras sezona. Jā, meitas matus citi redzēja, bet sievas matus – nē.
Tu pati esi vadījusi ukraiņu folkloras kopas?
Ar ukraiņiem bija tā: kad atnācu, tas bija ļoti stilizēts ukraiņu tautas kolektīvs, kurš pamatā dziedāja pieejamo repertuāru un arī mugurā vilka to, kas bija pieejams. Diemžēl tā ir visu mazākumtautību problēma – ir ļoti grūti dabūt kaut ko autentisku. Un tad nu mēs pamazām, pamazām… Kad sākās mazākumtautību kustība uz Dziesmu svētkiem, tas mūs rosināja vairāk iedziļināties kultūras vērtībās, dziļāk rakties folkloras krātuvēs. Brīdī, kad beidzu strādāt ar šo kolektīvu, tas noteikti jau bija folkloras kolektīvs.
Bet kāda bija Ukrainas sieviešu un vīru izpratne par tautastērpu? Vai arī to ietekmējis padomju laiks?
Jā, bet man liekas, ka tā ir paaudžu īpatnība, ka cilvēkiem virs piecdesmit ir diezgan grūti pieņemt kaut ko jaunu – viņiem grūti saprast, ka lietas var būt arī savādākas, nekā viņi par tām dzirdējuši un tās izjutuši, jo viņu jaunība diemžēl ir pagājusi padomju gados.
Un tad ir tās skatuviskās klišejas – ka visiem [ukraiņiem] jābūt sarkaniem, košiem, vienādiem. Mati... Ja man ir skaisti mati, gribu frizūru, un kāpēc man likt kaut ko galvā? Es taču nenāku no kāda ciema, esmu pilsētas meitene – gribu būt skaista! (smejas)
Šī sapratne par skaisto folkloras krātuvē nedaudz atšķiras no sapratnes par skaisto mūsdienu cilvēka izpratnē, līdz ar to ar kolektīvu vadītājiem nākas ļoti strādāt pie sapratnes un gaumes maiņas: ka ne vienmēr visam jābūt sarkanam, kliedzošam un īsam, lai būtu skaisti. Var uzvilkt skaistu lakatu un brīnišķīgi to sasiet. Var uzvilkt brīnišķīgu, skaistu plahtu tumšā krāsā un pa virsu uzlikt zapasku, kura ir krāšņi izšūta. Tai nav jābūt sarkanai un kliedzošai – var uzlikt bēšā tonī, kas arī Ukrainā ir ļoti izplatīts. Vai zaļā zāles tonī. Un arī tas izskatās skaisti.
Šobrīd internetā var atrast ļoti daudz dažādu materiālu par ukraiņu tautastērpu. Protams, ne vienmēr var saprast, cik tas viss ir ticami un vai patiesi balstīts īstos etnogrāfiskajos materiālos. Kur tu meklēji ziņas par tautastērpu, kad sāki par to interesēties?
Pirmais noteikti bija internets. Pēc tam sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru mums bija seminārs, kurā viesojās no Ukrainas atbraukusi vēsturniece – sieviete, kas kolekcionē tieši autentiskos tērpus. Man viņa ļoti daudz izstāstīja. Jo viss ir sajaucies kopā – kas ir skatuves tērps, kas ir etnogrāfiskais tērps. Viņai bija līdzi, ja nemaldos, vairāk nekā desmit tērpi, kurus viņa bija atvedusi pilnā komplektācijā! Tā bija iespēja paskatīties. Apmainījāmies ar informāciju, viņa bija ļoti atvērta un vēl tagad uzturam kontaktus – ja kaut ko vajag, zinu, ka var pajautāt. Ir jau labi, ka ir cilvēks, kas zina savu darāmo, jo mums, tautiešiem, kas dzīvo ārpus savas tēvu zemes, informācijas apmaiņa nav vienkārša.
Viktorija Prituļaka: Ne jau visiem jābrauc uz fronti – atbalsts nepieciešams arī ukraiņu zinātnei un kultūrai
Viktoriju Prituļaku uz Latviju atveda viņas tētis, kurš te jau strādāja kā ārsts. Ukrainā Viktorija bija mācījusies kordiriģēšanu un dziedāšanu, bet Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā viņa iestājās etnomuzikoloģijas klasē, ko absolvēja 2018. gadā.
Gita Lancere: Mums, ārpusniekiem, Ukraina, ja domājam par mūziku, pirmkārt saistās ar pasakaini skaistajām daudzbalsīgajām dziesmām. Vai tās ir izplatītas visā Ukrainā?
Viktorija Prituļaka: Ukraina ir ļoti liela un tradīciju tajā ir ļoti daudz.
Pati esmu no Rietumukrainas, mani radinieki ir arī no Odesas apgabala, un personīgi es bērnībā piedzīvoju visus ģimenes svētkus, kuros tantes un vecmāmiņas paņem kladīti ar dziesmu vārdiem un sāk dziedāt tajā skaļajā, skaistajā krūšu reģistrā.
Tā dziedāja mana vecmāmiņa, mana tante un vectēva māsīca, un arī es esmu iemācījusies to daudzbalsīgo dziedāšanu, kurā otrā balss ukrainiski tiek saukta par "podgolosok" – tā ir balss, kas piedzied galvenajai balsij. Iemācījos būvēt visus intervālus. Un tiešām – tā tradīcija vēl ir dzīva! Laukos visi sēž pie galda un dzied skaistās dziesmas.
Savukārt Rietumukrainā pie otras vecvecmāmiņas iepazinos ar citām tradīcijām. Tāpat kā Latvijā, tur dzied krustabu dziesmas, bet arī bēru dziesmas. Tas bija pasakaini skaisti, un man tagad ir tik ļoti žēl, ka nepaspēju piefiksēt, kā tās padzīvojušās sievietes dziedāja bēru dziesmas: tas bija tik ārkārtīgi skaisti... Protams, tās ir bēdīgas. Diemžēl manos laukos šī tradīcija nav saglabājusies.
Ja runājam par visu Ukrainu… Karpatu reģionos gucuļu kultūrai ir sava savdabīga skaņkārta, kurā viņi gan spēlē, gan dzied; viņiem arī raksturīgas daudzfunkcionālas melodijas, kuras spēlē gan uz tautas instrumentiem, gan arī dzied. Viņiem nav tik izteiktas daudzbalsības, jo viņi, līdzīgi kā Latvijā, dzīvo viensētā. Tur galvenais bija skaļais instruments trembita, kas ir ļoti, ļoti garš. Tā ka tur nav tik ļoti izteikta daudzbalsība, savukārt Centrālajā Ukrainā un Rietumukrainā gan tā ir mūsu vizītkarte.
Tu pati nāc no Rietumukrainas: kas vēl varētu būt šī reģiona vizītkarte?
Nāku no Bukovinas reģiona, kas ir netālu no Karpatiem, un gadskārtu tradīcijas šeit ir tādas, kādām tām jābūt jau no seniem laikiem.
Mūsu pilsētā katru gadu notiek ļoti slavens festivāls – tie ir Ziemassvētku masku gājieni, kas notiek 14. janvārī pēc vecā stila. Tos sauc par Vasiļa svētkiem. Tie, protams, ir pielāgoti kristiešu tradīcijai, bet pati tradīcija nāk vēl no tautas kultūras, no tautas reliģijas. Tas ir tik krāšņi!
Ļoti rekomendēju klausītājiem atrast šo mājaslapu un paskatīties, cik skaisti šī tradīcija pielāgojusies šodienai. Ir tradicionālie tēli – barons, karavīrs, kaza, un var arī redzēt, cik ļoti interesanti tie salāgojas ar politiķu tēliem – cilvēki to visu pielāgo mūsdienu aktualitātēm. Tas ir ļoti krāšņi – tas tiešām ir mākslas darbs! Man liekas, ka mūsu pilsētā tajā dienā ir pat brīvdiena. Šī tradīcija nāk no viena ciemata Čerņivcu apgabalā, bet kulminācija notiek Čerņivcas pilsētā. Un, protams, vēl arī pavasara rituāls. Tas notiek brīdī, kad kalnos ir laiks sākt ganīt aitiņas, un tas sākas ar skaistu tradīciju: tiek iekurināts tradicionālais ugunskurs, ko sauc par vatru, kam apkārt gucuļi dejo savu tradicionālo arkāna deju, spēlējot trembitu un dziedot kolomejkas. Uz šo pasākumu brauc ļaudis no visas Ukrainas.
Ja es jautātu tev, kas ir tavs mīļākais ukraiņu ēdiens...
Nebūšu oriģināla un teikšu, ka tas ir manas mammas pagatavotais borščs! Pati arī to protu gatavot, bet man nesanāk tik labi – laikam svarīga ir tā bērnības garša... Vēl mūsu ģimene gatavo arī dažādu veidu vareņikus, taču tie nav tikai tradicionālie vareņiki ar kartupeļiem, kāpostiem vai ķiršiem: mēs gatavojam arī ar gaļiņu un svaigiem kartupeļiem. Ļoti garšo arī dažādi pīrāgi. Savukārt mana vecmāmiņa no tēva puses visu mūžu strādāja lielā rūpnīcā, kurā ražoja maizi un citus miltu izstrādājumus, tāpēc viņa prata izcept nereāli garšīgus pīrāgus. Kā laukos!
Mēdz teikt – cik saimnieču, tik boršča recepšu. Kāda ir tavējā?
Nu, tagad būs unikāli: tikai Gitai Lancerei atklāšu Prituļaku ģimenes boršča recepti! (smejas) Man visvairāk garšo tā... Paņemam cūciņu, kas nav nopērkama lielveikalā – no laukiem nākusī gaļiņa ir pavisam savādāka. Protams, tai jābūt cūkgaļai. Vispirms gatavojam buljonu, un vislabāk to gatavot no ribiņām. Kad tas ir pagatavots, sagatavo pārējo: apcepina sīpoliņus, burkānus un arī tomātiņus, pakāpeniski pievieno vārītas bietes, to visu vēl kādu laiku apcepina, kamēr viss savstarpēji sasūcas.
Jābūt ļoti, ļoti garšīgai smaržai pa visu dzīvokli vai māju!
Tam visam pievieno jau iepriekš sagatavoto buljonu, vēlāk pievieno arī kartupeļus, smalki sagrieztus svaigos kāpostus, pēc garšas jāpievieno sāls, pipariņi. Kāds pievieno arī pupiņas vai papriku – tas jau pēc garšas. Bukovinā, piemēram, pievienojam arī žāvētas baravikas.
Un obligāti skābumam jābūt! Vai nu ābolu vai vīnogu etiķim. Tikai tas jāpievieno pakāpeniski, lai nav par skābu. Jo - ja nebūs skābuma, tas viss būs ļoti salds.
Ak, jā – apcepot sīpoliņus un burkānus, jāpievieno arī dažas karotes tomātu mērcītes. Tas arī viss!
Izklausās tik ļoti garšīgi...
Servējot boršču, tam obligāti jāpievieno arī krējums, kā arī klāt jāpasniedz speciāli ceptas mazītes jeb pampuškas (pufīgas ķiploku maizītes – red.) – viss tiek pasniegts kopā.
Šobrīd, gada nogalē, tu vairākas reizes nāc uz Latvijas Radio koncertstudiju, lai veiktu ierakstus. Kas ir tās dziesmas, ko tu ieskaņo?
Man ir liels prieks, ka Gunda Vaivode piedāvāja piedalīties Latvijas Radio projektā un fonda vajadzībām ierakstīt ukraiņu tautasdziesmas. Tiešām liels prieks, jo ikdienā, kā tu zini, nodarbojos ar tādām nopietnām lietām kā tulkošanu, pasākumu moderēšanu, un dažreiz tik ļoti gribas atgriezties pie savas dvēseles lietas.
Un dziesmu ierakstīšana man ir tāda iespēja! Atklāšu noslēpumu: ierakstīju ļoti skaisto senā slāņa Ukrainas Ziemassvētku dziesmu, kurā ir spēka vārdi. Vairāk laikam nestāstīšu – lai klausītāji sagaida šo dziesmu ēterā. Tajā ir tik spēcīgi vārdi, kas atbilst šodienas situācijai un kas ir tik ļoti nepieciešami mums visiem, kas dzīvo šajos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos. Tiešām liels prieks, ka izdevās to ierakstīt, un ceru, ka būs skaisti.
(dzied) Savukārt šī dziesma ir no Ukrainas teicējas Dominikas Čekunas repertuāra, kurā meitene, kurai ir diemžēl nelaimīga mīlestība, sarunājas ar dzeguzīti ķiršu dārzā un uzrunā viņu – vai tā saprot, par ko viņa bēdājas. Nestāstīsim tālāk – būs intriga! Bet viss beidzas labi!
Tava ikdiena ir ļoti, ļoti piesātināta ar visdažādākajiem pienākumiem, tomēr tu atrodi laiku darīt arī kaut ko, kas tuvs tavai sirdij. Minēji, ka esi izveidojusi kādu biedrību.
Jā, nolēmu nodibināt Ukrainas studiju centru jeb biedrību – ukraiņu valodā šo virzienu sauc par ukrainistiku. Tas ietver visas tēmas, kas saistītas ar kultūru – ar dziedāšanu, ar tradicionālo kultūru. Taču ne tikai mūzika – tas varētu būt jebkas, kas saistīts ar Ukrainas tematiku, taču tieši ar tradicionālo pusi. Tādēļ man liels prieks, ka ir ļoti daudz domubiedru, un jo īpašs prieks par to, ka tie nav tikai ukraiņi, bet arī latvieši, kas pa šo laiku kļuvuši mums par īstiem brāļiem un māsām. Ļoti daudzi meklē, kā varētu mūs atbalstīt, kā varētu iesaistīties.
Stāstu, ka ne jau visiem jābrauc uz fronti, ne visiem jākļūst par brīvprātīgajiem noliktavās – arī ukraiņu kultūrai un zinātnei nepieciešams atbalsts.
Piemēram, cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar zinātnisko darbu, publicistiku, mūziku un dažnedažādiem citiem virzieniem, varētu apvienoties, lai varētu palīdzēt mūsu cilvēkiem.
Visvairāk, piemēram, ukraiņiem nepieciešama pieredze: būtu ļoti jauki, ja ukraiņu zinātnieki, pētnieki, mūziķi un dažādu citu jomu pārstāvji varētu braukt uz Latviju, lai smeltos iedvesmu un nedaudz atpūstos no stresa – arī tas ir atbalsts. Otrkārt, mēs tādā veidā varētu nodibināt saites vēl ciešāk.
Protams, ir ļoti daudz [ukraiņu] biedrību, bet mana doma bija – mēs arī šeit, Latvijā, varētu vairāk pamācīties, lai labāk izprastu šos cilvēkus.
Jo mums reāli jāskatās patiesībai acīs: ļoti daudzi cilvēki no Ukrainas paliks Latvijā ilgāk – dažiem arī vairs nav, kur atgriezties, tāpēc mums jāstrādā pie tā, lai viņi labāk integrētos [latviešu vidē] un nesaplūstu ar to krievvalodīgo plūsmu, kas [latviešu] valodu tā arī neiemācās. Tas ir mūsu interesēs!
Tāpēc mums jāizprot ukraiņu cilvēku mentalitāte. Un es domāju, ka tas būtu ļoti labs veids, kā varētu sadarboties šajā integrācijas virzienā zinātniskā līmenī.
Un otra lieta: ļoti gribētu nākotnē pētīt un piefiksēt visus procesus, piemēram, muzikālajā ziņā. Mēs par to runājam arī ar kolēģi Ievu Vīveri.
Pašlaik veidojam arhīvu: izveidojām grupu sociālajos tīklos un lūdzam cilvēkus, lai viņi piefiksē, piemēram, āra koncertus [Ukrainas atbalstam] – to, kā cilvēki varēja gan mūs atbalstīt, gan arī savas emocijas paust. Tas bija ļoti smags, bet tajā pašā laikā interesants periods muzikoloģijas kontekstā.
Nedomāju, ka mums kas tāds ir bijis un gribētu arī, lai nekad nekas tāds neatkārtotos, taču mums ir jāpiefiksē šī sociālā empātija, kas izpaužas caur muzicēšanu. Tas būtu ļoti vērtīgi.
Protams, ka pirmais gads manā personīgajā profesionālajā dzīvē bija veltīts praktiskajam [Ukrainas] atbalstam un nebija tik daudz laika pievērsties pētīšanai, bet domāju, ka mēs varētu to piefiksēt. Piemēram, arī valoda, lingvistika – ir izmaiņas arī Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidē. Tas viss saistīts ar sociālo empātiju, kuru Latvijas sabiedrība mums paudusi tik lielā mērā…
Mums pašiem iekšēji tas ir ļoti vērtīgi, ka parādījām, kā tādā sarežģītā brīdī cilvēki var apvienoties. Vēlreiz atkārtošu, ka tas nav saistīts tikai ar praktisko pusi, jo tas garīgais, emocionālais faktors arī ir ļoti svarīgs – tā ir mūsu kultūras fronte.
Varētu mācīties arī ukraiņu valodas nianses – tik daudz, cik cilvēkiem tas ir interesanti. Pie mums varētu, piemēram, mācīties ansambļa "Drevo" dziesmas! Tādas lietas mēs gribētu darīt, un man tiešām liels prieks, ka Latvijas zinātnieki, muzikologi un dziedātāji tam gribētu pievienoties. Attīstīsim šo ideju! Mums noteikti tas viss jāpiefiksē vēsturei – tas būs interesanti.
