Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jau jaunībā, vēl dzīvojot Rīgā ar vecākiem, Eglītis regulāri apmeklē Rīgas kinoteātrus un redzēto apspriež gan ar draugiem, gan tēvu. Laika gaitā viņam veidojas pašam savs redzējums par kino pasauli, savs analīzes veids: pēc diviem gadiem lasāms nule minētais piemērs par Haroldu Loidu...
Dzīvojot Amerikas Savienotajās Valstīs, par vienu no Eglīša hobijiem kļūst alpīnisms.
Interesanti, ka tieši alpīnisms viņu arī ieved kino industrijā, jo Eglītis kalnos kāpj kopā ar savu paziņu – dakteri Pēteri Vegeru, kurš ir pietuvināts Holivudas kino industrijai un ar laiku secina, ka Eglītis varētu kļūt par kino žurnālistu.
Laika gaitā Anšlavs Eglītis secina, ka viņam vajadzētu izdot kādu krājumu ar iespaidiem, kas sakrājušies par Holivudu, kino industriju un filmām. Grāmatā "Ekrāns un skatuve" varam lasīt šos iespaidus, taču jāmin, ka rakstu par filmām Eglītim bija pie trim tūkstošiem...
"Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību. Holivudu visi nonicina, bet katrs vēlas tai piederēt," secinājis Eglītis.
Nav zināms, vai Eglītis, intervējot slavenības, atklājis, ka pats ir rakstnieks. Taču viņa daudzajās piezīmju grāmatiņās atklājas, ka gan ar aktieriem, gan režisoriem viņš runājis par dažādiem filmu veidošanas aspektiem, cenšoties izprast arī aktieru personības, psiholoģiju, režisora darbu. Viņš tam visam piegājis no personiskā aspekta.
Piemēram, 70. gadu intervijā ar slavenās filmas "Anakonda" režisoru Džonu Voitu Eglītis piezīmējis gan režisora personīgi kritiskos brīžus filmēšanas laikā ne tikai saistībā ar "Anakondu", bet arī citām filmām. Piemēram, kovboju filmu sakarā rakstījis, ka Voits juties depresīvs šo filmu uzņemšanas laikā, bet vienā brīdī ir ļoti jauks teikums, ka "Voitam ir patīkams smaids".
Anšlavs Eglītis bija ļoti labs cilvēku vērotājs, un laika gaitā šo talantu viņš bija īpaši izkopis.
Izrādās, fotogrāfijas bijis īpašs apliecinājums darba devējam – kā pierādījums, ka viņš patiešām ar šiem cilvēkiem sēdējis pie viena galda...
