Luīze negrib atbildēt ne uz kādiem jautājumiem. Viņa vienkārši grib atpūsties no stresaina darba, nervoziem kaimiņiem un apnicīga pielūdzēja. Viņa feisbukā atrod Jāņu svinēšanas pasākumu un brauc pie dabas, pie seniem paziņām mašīnā kopā ar nepazīstamiem.
Priekšējos sēdekļus aizņēmuši Andris un Sandris, Pārdaugavas antibrāļi. Aizmugurējā sēdeklī Luīzei blakus piesēžas Kaspars – jauns vīrietis ar auskaru, koptu bārdu un plāniem kļūt par aktieri – un uzreiz sāk flirtēt, lai gan telefona skaļrunī dzirdama viņa sieva. Luīze pretojas, bet vai ilgi to spēs, ņemot vērā, ka viņa aizmirsusi paņemt līdzi telts karkasu, bet Kaspars jau piedāvājas palīdzēt?
Neskatoties uz mašīnām un ceļu, “Blakus” nav gluži road movie, bet gan time movie ar road elementiem.
Laika mašīna darbojas ideāli ritmiski (kā pulkstenis!), trīsreiz apstājoties trīs Līgo svētkos pēc kārtas un demonstrējot skatītājam galveno varoņu attiecības efektīgā laika paātrinājumā.
Galvenie ir abi, taču Luīze ir mazliet galvenāka. Tas arī saprotams – Alise Zariņa ir sieviete, un tikai viņai zināms, cik daudz Alises ir Luīzē, lai piešķirtu tēlam patiesumu. Runā, ka jauniņie bieži vien dalās ar personīgo. Valmieras Drāmas teātra aktrise Anta Aizupe arī pirmo reizi ir lielā lomā lielajā kino, tāpēc labāk minējumus neizteikšu. Jāatzīst, ka Luīzes tēls izdevies ļoti dzīvs. Tas nepavisam nemazina Āra Matesoviča nopelnus Kaspara lomā – vienkārši viņš ir otrā plāna galvenais varonis.
Savstarpējo simpātiju izrādīšanas rituāls ir tradicionāls – viņš vairāk aplido, viņa – šķībi skatās no apakšas. Atšķirības abu uzskatos ir būtiskas, taču pārvaramas.
Pēc gada ar tām pašām dekorācijām
interesanti ne tikai ieraudzīt kopīgi iegādāto veco mašīnu un veco suni, bet arī novērot pasaules uzskatu maiņu.
Otrajos Līgo svētkos tā jau ir Luīze, kas piemēra rozā brilles (arī burtiski), lai atgrieztu uz optimisma ceļa neveiksmju pieveikto Kasparu.
Trešajos Līgo svētkos mazo fordiņu nomaina “Mitsubishi” universāls, ironija kļūst ļaunāka, mīlestībā iezogas greizsirdība, uzticībā – aizvainojumi, entuziasmā – nogurums, romantikā – aprēķins.
Kur slēpjas noslēpums, kāpēc filma tā iekrīt dvēselē? Tikai ar lielisku scenāriju, pārliecinātu režiju, jūtu patiesumu, siltumu, dvēseliskumu un iedvesmas pilnu aktieru spēli tālu tikt nevar. Bet protams! Aizmirsu piebilst, ka visa filma, sākot no Andra un Sandra, Eštona Kučera filozofijas pazinējiem, kas uz svētkiem ved dzīva jonizēta ūdens krājumu, ir caurausta ar lielisku humoru. Turklāt
cilvēki nejoko tā, it kā būtu iemācījušies jokot un ar to lielītos, bet it kā visu dzīvi tā darītu, it kā tas būtu viņu normālais stāvoklis.
Tieši labu humoru, kas no personāžiem taisa cilvēkus, es apsūdzu par to, ka saulriets pludmalē tuvāk filmas beigām man šķita nevis pasaulē visvairāk izmantotais šablons, bet gan “un kāpēc gan ne” – saulrieti taču patiešām mēdz būt skaisti.
Vēstījuma vieglums nemazina izvēles grūtības, ar kādām sastopas Luīze, tā ir Neo izvēle. Paņemsi tableti – pamodīsies no rīta savā gultā un turpināsi turēt nākotni pie rīkles. Nepaņemsi tableti – atlaidīsi pavadu un uzzināsi, vai truša ala ir dziļa.
Alise Zariņa un viņas komanda pārvērta pelnos un izkaisīja virs Lielupes visus manus plānus.
Es berzēju rokas, riebīgi smīnēju, cītīgi asināju indes zobu pirms došanās uz kino, tomēr Alise, Anta un Āris viens un divi to izrāva ar humora un labsirdības knaiblēm. Taču acīs sariesušās asaras nav aiz sāpēm. Tās ir no jūtu pārpilnības un daudzveidības.
