Filmas režisore Dzintra Geka LTV raidījumā “Rīta Panorāma” atzina, ka viņa turpina vākt materiālus par šo laiku, jo šie notikumi attālinās, bet viņa pārstāv nākamo paaudzi, kurai par tiem ir jāstāsta. Dzintra Geka atklāja personisku stāstu: “Mans tēvs un māte slēpās bunkurā mežā 1949. gada martā. Varētu teikt, ka es piedzimu pēc deviņiem mēnešiem – 1950. gada janvārī. Es ļoti labi atceros bērnību, atceros tos tukšos laukus, atceros tās mājas, atceros, ka nebija bērnu, atceros, kā es viena pati gāju uz skolu septiņus kilometrus cauri mežiem.
Man liekas, ka ir ļoti svarīgi pētīt un stāstīt šīs atmiņas, jo ir jau vairākas paaudzes, kuras neko par to nezina.”
Vaicāts par to, vai nav emocionāli grūti stāstīt par tik smagiem notikumiem, filmas tekstu autors Valdis Lūriņš teic:
“Man tā ir cieņa pret tiem cilvēkiem, kas to postu ir izdzīvojuši un izdzīvojuši ar godu.
Tas ir tas, kas man neļauj pilnīgi emocionāli ļauties un pakļauties šiem traģiskajiem stāstiem.”
“Nākamās paaudzes meklē savus tuviniekus, meklē saistību. Viņi atrod grāmatās, mūsu filmās savus vecvecākus, redz viņus fotogrāfijās vai stāstos, un viņi meklē, kas tad ar viņiem notika, meklē viņu draugus, cilvēkus, kas ar viņiem bija kopā izsūtījumā. Esmu ļoti optimistiski noskaņota par to, ka jaunajai paaudzei tas tiešām interesē un interesēs. Tāpēc jau mēs arī to darām,” gandarīta ir filmas režisore.
