Nedzirdīgajiem

Šodienas jautājums

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Latvijas kods. Dinārs. Dokumentāla filma

Spēja «atlaist matus». Par filmu «Dinārs» stāsta režisors Mārtiņš Grauds

Dinārs ir muzikants ar neatņemamu vērtību – īpašu frizūru. Viņa raibajā dzīvē šķietami nekā netrūkst – ir gan pasūtījumi spēlēt ballēs, gan sieviešu uzmanība. Viņam patīk darīt to, kas padodas, – izklaidēt publiku ar šlāgerhitiem. Dinārs izpurina savas krēpes un "uzrauj vēl vienu" līdz brīdim, kad viss gandrīz apstājas. Jaunajos apstākļos viņam jāspēj saglabāt dzīvesprieks un publika. Dināra stāstu Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu projektā “Latvijas kods” iemūžinājis režisors Mārtiņš Grauds.

Māra Uzuliņa: Tā kā filma sākas ar friziera apmeklējumu, tad mans pirmais jautājums arī būs par matiem. Vai Dināram mati ir tikai stila elements vai tomēr kas vairāk?

Mārtiņš Grauds: Pirmā epizode ir pie friziera, un tad tālāk jau pēc dažām ainām nonākam pie viņa mammas, un tur arī mēs to varam ieraudzīt. Proti, Dināra mamma ir bijusi friziere, un ap viņas profesiju saistītie atribūti un īpaša uzmanība galvas rotai ir bijusi Dināra dzīvē vienmēr. Pēc jaunības bildēm skatoties, Dinārs vienmēr ir rūpējies par savu frizūru, jo īpaši tad, kad viņš ir sācis uzstāties publikas priekšā. Viņš sāka kā bundzinieks, tur varbūt tie mati nespēlēja tik svarīgu lomu, bet, nonākot pie mikrofona ar ģitāru rokā, viņš “atlaiž krēpes”, un tā nenoliedzami ir viņa tēla sastāvdaļa. Tā nav tāda vienkārša frizūras izvēle. Mēs jokojāmies par šo tēmu ar Dināru filmas tapšanas laikā, un es pat ieteicos, ka būtu interesanti nogriezt viņam tos matus kadrā. Man ļoti žēl, ka tajā brīdī nebija ieslēgta kamera, bet tā Dināra sejas izteiksme, protams, visu pateica priekšā. (smejas) Arī filmas producents Uldis Cekulis ierosināja tomēr varbūt beigās pierunāt Dināru nogriezt matus, bet pēc pirmās sarunas es pat “nepacēlu” šo jautājumu vairāk. Uldis tā teica, jo Dinārs bija tas, kurš mani uzrunāja, kas ir ļoti reti dokumentālās filmas sakarā, ka varonis pats uzrunā režisoru un ierosina filmēt filmu par viņu. Es paklausījos, kā viņš nopičoja to ideju, un man tiešām šķita interesanti gan tie viņa stāsti, gan arī radās doma paskatīties caur Dināru uz to sabiedrību, kam viņš spēlē.

Tas ir loks vai burbulis, kurā es vispār neatrodos.

Tas man kā dokumentālas filmas režisoram bija interesanti. Uldis savukārt teica – nu, ja viņš tevi uzrunāja, tad viņam arī vajadzētu kaut ko upurēt. Dinārs man pēc pirmās filmēšanas atsūtīja savu bildi, tādu sveicienu, kur viņš bija pieglaudis matus, tas man bija tāds sitiens uz pāris sekundēm, ka – nu johaidī, bez manis nogriezis matus! – tas arī bija tas mērķis, kāpēc viņš man to bildi atsūtīja. (smejas)

No kreisās: Dinārs un Mārtiņš Grauds

Kāda bija Dināra motivācija piedāvāt sevi eksponēt? Vai tas bija viņa ieplānots PR triks?

Dinārs tāds vienkārši ir. Diezgan unikāls kadrs. Sevis eksponēšana ir viena no viņa rakstura tādām spilgtām šķautnēm. Protams, viņš apzinājās, ka tas ir arī tāds savdabīgs PR gājiens. Vienalga, vai filma ir daudz par viņu vai vairāk par grupu, bet šajos neviennozīmīgajos laikos, protams, jebkura reklāma ir reklāma. Mēs ar operatoru Valdi Celmiņu pavasarī, kad viss mainījās, daudz runājām, kā veidot šo filmu dotajos apstākļos. Valdis ļoti pareizi un precīzi pastāstīja par Ziemeļkorejas situāciju, kur īsti tu netiec klāt – kā žurnālists, kā tūrists vai kā dokumentālās filmas operators tu tiec tikai tur, kur tevi laiž, un, fiksējot tikai to, kas tiek rādīts, ar to pietiek, lai skatītājs nolasītu visu par Ziemeļkorejas situāciju.

Ar Dināru tādā ziņā bija līdzīgi. Jā, viņš eksponējās kameras priekšā, un viņš gribēja pats būt atraktīvs, mums tur pat nevajadzēja neko dziļāk meklēt.

Tas, ko mēs redzam, tas tur arī ir. Skatītājs pats var nolasīt to raksturu un izvēlēties, cik ļoti priecāties par to.

Vai Dinārs pats jau ir redzējis filmu?

Jā, viņš redzēja. Es uztaisīju atsevišķu seansu tikai viņam, viņš uzaicināja pie sevis ciemos, kur mēs pasēdējām un noskatījāmies filmu uz viņa iespaidīgā, milzīgā televizora, un viņš bija ļoti, ļoti apmierināts. Sita man pa plecu, un es pat redzēju asaru acs kaktiņā. (smejas) Tādā ziņā – viss forši, viss kārtībā.

Tu jau minēji, ka tev bija svarīgi ielūkoties arī Dināra grupas atbalstītāju pasaulē. Ko filma pastāsta par šo sabiedrības daļu vai vispār par mums latviešiem?

Kamera ieņem vērotāja pozīcijas, tā tas bija domāts jau pirmajā filmas uzstādījumā. Manuprāt, dokumentāls portrets ir ļoti daiļrunīgs, man varbūt pat nebūtu īsti jāpaskaidro, kas tiek parādīts vai ko es gribu tur parādīt. Pati montāžas rinda un portreta izvēle runā pati par sevi. Līdz ar to skatītājs var sekot šai montāžai, ļauties plūsmai un vērtēt. Es nezinu. Tas ir līdzīgi kā ar dokumentālās fotogrāfijas kvalitātēm – es nevēlos moralizēt, rādīdams to vai šo. Es vēlētos izvairīties no komentāriem par to, kāda tā vide ir. Cilvēku dzīve ir ļoti interesanta kinematogrāfam. Es nebiju filmējis tādā šlāgerbaļļu vidē nekad, ne tikai filmējis, es pat nebiju atradies. Tas man bija tāds antropoloģisks prieks tur būt, vērot un iejusties. Tur tie cilvēki ir tādi kā visur citur – priecājas, ballējas un dzīvo dzīvi nost tā, kā māk. Nekas tāds šokējošs. Kas man liekas interesanti, ir tā šīberēšana, kas Rīgā, iespējams, ir kaut kādās atsevišķās vietās, bet

pabraucot kādus 50 kilometrus no Rīgas, izrādās, ka cilvēki joprojām, tikko izdzird mūziku, tā metas uzreiz dejā, netērē laiku un nodejo visu nakti.

Kas ir tas Dināra kods vai kodols? Ne jau mati.

Es iepazinu Dināru kā ļoti draudzīgu un izpalīdzīgu cilvēku. Redzot, kāds viņš ir saskarsmē ar saviem draugiem un paziņām, viņā ir kaut kāds tāds īpašību kopums, kas ļoti ātri atbruņo.

Filma "Dinārs"

Manuprāt, filmā ir ļoti daudz gaišuma, siltuma, vitalitātes. Kā Dinārs dzied savā dziesmā – “ļauj, lai lietas notiek, ļauj, lai sirdī mīla nāk” – ir sajūta, ka tieši tā viņš arī dzīvo.

Baigi par grūtībām viņš neiespringst. Protams, ka arī viņam kā jebkuram cilvēkam ir savi brīži augšā un lejā. Es viņu satiku ne visai tajā priecīgākajā brīdī. Par to sižets nesanāca un, iespējams, arī nevajadzēja. Dinārs pat to grūto situāciju izmantoja kā iespēju sakārtot savu dzīvi.

Muzikanta dzīve ir tik raiba, ar tik daudz notikumiem, ka lieki pārdzīvot par kaut kādām nebūšanām nav vietā.

Man radās tāds priekšstats. Protams, viņš ir ļoti emocionāls cilvēks, to var redzēt arī filmā, un tiek cauri grūtībām, kā nu pašam sanāk. Tas, ko tu saki, jā, tā varētu šķist, jo filma ir tikai 26 minūtes. Mēs tikai knapi iepazīstam Dināru. Es esmu filmu rādījis dažiem draugiem. Alvis Hermanis teica, ka viņam, protams, pietrūkst izvērsuma vai laika, gribētos redzēt vairāk par šo raksturu. Bet tāds ir “Latvijas koda” uzstādījums – nepilna pusstunda. Mums ir sanācis tāds vieglais žanrs dokumentālajā kino.

Arī man, noskatoties filmu, kaut kā pietrūka, un es uzreiz metos internetā meklēt grupu “Deficīts” un Dināru un ļoti cerēju atrast klipu, par kura veidošanu viņam radās ideja filmas ietvaros. Vai tas taps? Varbūt tu esi režisors?

Jā, klips Dināram ir apsolīts, bet mēs nepaspējām to uzfilmēt rudenī. Dažus elementus mēs piefilmējām, bet pats mugurkauls klipam ir vēl jāfilmē. Es vēlos tur iefilmēt gan rokenrola dejotājus, gan līnijdejotājus, gan lāzerus, gan Dināru baltā zirgā… Visas tās idejas, kas lielā mērā nāk no Dināra paša. Es ļāvu viņam “breinstormot” gan ar grupas locekļiem, gan pašam.

Man likās, ja varētu klipā apvienot visas idejas, ko viņš saka, neizlaižot nevienu, tad, iespējams, ka tas būtu krāšņākais šlāgervideo Latvijas mūzikas vēsturē.

Tas ir Dināram solīts, un, tikko kā būs tam labvēlīgi apstākļi, mēs tam ķersimies klāt.

Filma "Dinārs"

Šīs grūtības, pandēmija Dināru iedvesmo – viņš ir ieplānojis klipu, sacerējis himnu vīrusam. Vai arī tevi šis laiks ir rosinājis jauniem projektiem, idejām?

Šobrīd es atpūšos no šī gada. Tik daudz projektu vienlaicīgi man nav bijis. Sakrita tā, ka finansējumu saņēma gan ideja par filmu “Dinārs”, gan bija jāpabeidz starpžanru dokumentālā filma par “Koku operas” tapšanu dziļi Somijas vidienē, gan Alvis Hermanis mani uzaicināja palīdzēt veidot daudzsēriju filmu “Aģentūra”, kas sākās pavasarī, aktīvi tika filmēta visu vasaru, un montāžu pabeidzām teju vai piecas minūtes pirms filmas pirmizrādes. Ļoti intensīvs posms šī vasara. Tagad ir vēlēšanās nedaudz paraudzīties no malas uz to, kas ir sanācis, un saprast, ko darīt tālāk jaunajā gadā.

Tu minēji, ka šlāgerpasaule nav vieta, kurā tu uzturies. Varbūt filmēšanas laikā tev ir parādījusies citādāka attieksme pret šlāgermūziku?

Es esmu filmējis filmu arī par etnodžeza sintēzi dažādu tautu mūzikā, un toreiz mēs daudz runājām ar Valtu Pūci, kurš izteica interesantu domu, ka žēl, ka astoņdesmitajos gados notika lielāka pievēršanās šlāgerim, nevis etnomūzikai. Es viņam ļoti piekrītu. Redzot gruzīnu mūziku, Gruzijas vidi, kur katrā restorānā ir šis etno piesitiens... Nevarētu teikt, ka es tagad sākšu klausīties šlāgeri vai rokenrolu, es domāju turpināt klausīties to mūziku, kas man ir tuva, patīkama un interesanta.

Bet, protams, ja es būšu laukos un redzēšu plakātu par to, ka ir zaļumballe, es nelaidīšu garām iespēju aiziet paklausīties un, iespējams, uzlaist kādu deju.

Ko tu sev gribētu paņemt no Dināra pasaules?

Es domāju, ka to spēju sirsnīgi un priecīgi reaģēt situācijās, kur tas ir vietā. Es neesmu tāds ekspresīvs cilvēks, bet, skatoties uz Dināru, ir skaidrs, ka reizēm sevi var uzkačāt, iedvesmot ar tīru prieku. Un vēl varbūt atlaist matus. (smejas)

Režisora Mārtiņa Grauda dokumentālā filma “Dinārs” pirmizrādi piedzīvos 15. decembrī pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt