No filmas “Homo novus” uzņemšanas pirmās dienas Brīvības laukumā līdz pirmizrādei kinoteātrī “Splendid Palace” pagājis apmēram pusotrs gads. Mākslinieku ģimenē augušās režisores Annas Vidulejas debijas pilnmetrāža, paklausot kursabiedru ieteikumam, varēja būt šausmu filma, tomēr viņa izvēlējusies ekranizēt sev pazīstamo vidi – aizvedot skatītāju uz Anšlava Eglīša trāpīgi aprakstīto 30. gadu Rīgu un tās mākslas aprindām. Pirmizrādes skatītāju vidū bija arī mākslinieki, kas pazina grāmatas autoru.
“Es viņu pazinu labi – autoru, un visi raksturi arī pazīstami. Viņš vienmēr šos tēlus padarīja komiskākus, nekā viņi patiesībā ir, un, kā, piemēram, Salutaurs – tas ir Tīdemanis – gleznotājs,” pastāstīja dramaturgs un gleznotājs Raimonds Staprāns.
Lai patiesāk atveidotu 30. gadu beigu mākslas pasauli, filmas aktieri skolojās pie mūsdienu māksliniekiem, no kuriem daži redzami arī filmā.
“Esmu ārkārtīgi pateicīga mūsu kolosālajiem māksliniekiem Zariņam, Sietiņam, Brasliņam, Heinrihsonam. Neviens neatteica, visi palīdzēja, iesaistījās, un Ingrīda Burāne man ļoti skaisti uzrādīja to iespējamo attieksmi pret 30. gadu glezniecības spēku,” uzsvēra filmas režisore Anna Viduleja.
Tie laiki, tiesa, mūzikā atmiņā bija jāatsauc maestro Raimondam Paulam, kuram bija uzticēts uzgleznot filmas skaņu partitūru. Filmas pirmo satikšanos ar skatītājiem komponistam nācās apvienot ar darbu, ierodoties kinoteātrī taisni no nospēlētas izrādes Nacionālajā teātrī.
“Tur tika piemeklēts daudz kas no tiem gadiem, lai kaut kādā veidā radītu to 30. gadu iespaidu. Daudzas melodijas ir izmantotas no tiem laikiem. Tāda oriģinālmūzika tur ir diezgan nedaudz,” atklāja Maestro. “Lielākā daļa ir piemeklēta, gan deju mūziciņa tajā laikā, ko kafejnīcās, restorānos spēlēja.”
Režisors Varis Brasla atzina, ka filmā neesot vīlies – gan stilistikas, gan aktieru atlases ziņā tā esot ārkārtīgi interesanta.
“Šī brīnišķīgā vide, kas ir iefilmēta, nu fantastiski. Tās nav emociju asaras acīs, bet asaras par kaut ko tik skaistu. Uzreiz gribas darīt kaut ko vēl vairāk, lai mēs būtu vismaz līdzīgi viņiem,” sajūtās pēc filmas dalījās Kristīne Zadovska.
Savukārt dzejnieks Jānis Peters, kurš sacerējis vārdus fināla dziesmai, uzskata: “Tā ir kinofilma – izstāde, jūtu izstāde un visu mūsu mīļo vietu izstāde, mūsu lielie simboli – opera un mākslas muzejs, un kas tik ne.”
