Piejūras klimats

Režisoram, literātam, gleznotājam, domātājam un provokatoram Pjēram Paolo Pazolīni - 100

Piejūras klimats

Leģendārajam latviešu kinooperatoram Mikam Zvirbulim - 85

Signe Baumane: Animācija ir kā tāds lāsts - tik ļoti lēnām tu to visu lipini...

Signe Baumane: Animācija ir kā tāds lāsts – tik ļoti lēnām tu to visu lipini...

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 6 mēnešiem.

"Man ir daudz stāstu, ko stāstīt, bet animācija ir kā tāds lāsts – tik ļoti lēnām, lēnām tu to visu lipini. Vienā labā dienā varu uzzīmēt 60 animācijas zīmējumus, un tās ir apmēram trīs četras sekundes," tā Latvijas Radio raidījumā "Piejūras klimats" atzīst ASV mītošā latviešu māksliniece, animatore un režisore Signe Baumane. 13. oktobrī ar stāvovācijām Latvijas skatītāji sveica viņas jaunāko animācijas filmu "Mans laulību projekts". Filma tapusi septiņus gadus un jau piedzīvojusi seansus ārvalstīs, bet 2. novembrī atklās Ņujorkas Baltijas filmu festivālu. Liels sasniegums filmai ir arī nominācija prestižajai Eiropas kinoakadēmijas balvai.

"Mans laulību projekts" ir personisks, asprātīgs un arī izglītojošs stāsts par to, kā mēs iemīlamies, kāpēc mēs vēlamies apprecēties un kā sadzīvot ar sevi arī ārpus attiecībām. Muzikālas intermēdijas, bioloģijas un neirobioloģijas lekcijas un ļoti atpazīstamas situācijas – tas viss ir redzams Signes Baumanes ne ar ko nesajaucamajā rokrakstā. 

“Mans laulību projekts”
“Mans laulību projekts”

Marta Elīna Martinsone: Kā īsti radās pirmais impulss filmai "Mans laulību projekts"?

Signe Baumane: Tāds garš tas idejas process bija, vienā vārdā grūti pateikt... Kad strādāju pie filmas "Akmeņi manās kabatās", man bija blogs, kurā reizi nedēļā ierakstīju kādu stāstiņu.

Kad taisi īsās filmas, ik pēc pusgada vai gada tās uzreiz arī tiek izlaistas, bet taisot pilnmetrāžas filmu, paiet četri gadi vai kā šīs filmas gadījumā – pagāja septiņi gadi, un man negribējās, lai mani aizmirst. Man kaut kā likās – ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ka es esmu, un rakstīju blogu.

Man bija vairāki tūkstoši sekotāju, un viens no stāstiņiem, ko sāku rakstīt, bija manas otrās laulības. Šim stāstam bija vairākas instalācijas, kopumā, manuprāt, kādas divpadsmit. Rakstīju stāstu pēc stāsta. Tas bija lasītākais mana bloga stāsts. Kad to rakstīju, man likās  tas ir ļoti interesants, savā ziņā pamācošs, savā ziņā dramatisks. Viss, kas tajā stāstā tika savērpts kopā, tāda dzīves realitāte. Nodomāju, ka tas varētu būt mans nākošais projekts – par šīm manām otrajām laulībām.

Filmu "Akmeņi manās kabatās" izlaidām 2014. gadā, bet 2015. gada septembrī es biju gatava ķerties pie jauna projekta, kuram impulss ir manas otrās laulības.

Protams, kad sāc rakstīt jau konkrēti, tad jau mazlietiņ ir tā – gribu vēl to ielikt un to. Un tad pēkšņi: bet kas tad ir svarīgi, kāpēc tu gribi kaut ko darīt? Tas viss tā kā izkristalizējās, un projekts pieņēma daudz citādāku formu, nekā biju sākumā domājusi. Un man liekas, ka nebija nemaz tik slikti, jo mana otrā vīra noslēpums, ko viņš turēja pie sevis un ko viņš neizpauda, tagad, 2022. gadā, nemaz nebūtu tik liels noslēpums, tik liels atklājums, jo tādus noslēpumus jau filmās esam redzējuši un piedzīvojuši... Tā kā es pavisam citādāk pārstrukturēju šo stāstu. Tāds bija impulss. 

Animācijas filma "Mans laulību projekts"
Animācijas filma "Mans laulību projekts"

Bet kāds bija filmas tapšanas process?

Tas ilga septiņu gadu garumā: tas bija tehniski sarežģīts, laikietilpīgs un darbietilpīgs. Tas paņēma daudz ilgāku laiku, nekā biju domājusi. Jo sākotnēji biju iecerējusi filmu pabeigt četros gados, bet sanāca septiņi. Dažreiz es tā paskatos atpakaļ un domāju – ah, vai tiešām septiņu gadu laikā var izstāstīt tikai vienu stāstu? Dzirdēju, ka Matīss Kaža izlaiž filmu reizi gadā. (smejas) Un man ir tāda kā mazliet zaļa skaudība, ka es arī tā gribētu.

Man ir daudz stāstu, ko stāstīt, bet animācija ir kā tāds lāsts – tik ļoti lēnām, lēnām tu to visu lipini. Vienā labā dienā varu uzzīmēt 60 animācijas zīmējumus, un tās ir apmēram trīs četras sekundes...

Protams, dažreiz ir labākas dienas, kad nav tik daudz jāzīmē, tad var uztaisīt vienu, divas minūtes, bet lielākoties tas bija pa pusminūtei dienā vai mazāk. Tad dažreiz bija jāpārtrauc ražošanas process un jāmēģina sakasīt naudu no visiem kaktiem, jo mēs bieži vien ieskrējām budžeta problēmās.

Par spīti tam, ka tas ir laikietilpīgs process, kas animācijā ir tāds, ko jūs nevarat atrast nekur citur?

Animācija – tas ir ne gluži brīnumlīdzeklis, bet medijs, kurā vari izstāstīt jebko. Redzu, ko rāda aktierfilmās – tie vairāk ir tēla momenti. Tajā pašā "Neona pavasarī" tā ir meitene, kura izdzīvo pavasari, un kamera viņai seko līdzi šajā pavasarī, kad viņa nonāk pie atklāsmēm. Daudzas aktierfilmas ir tādas, jo tu tomēr esi ierobežots ar to, ko aktieris var, kā aktieris noveco, kā aktieris to var izdarīt. Bet arī tehniski tas, man liekas, ir diezgan sarežģīti – parādīt kaut kādu episku stāstu.

Animācijas gadījumā esmu ieinteresēta episkos stāstos. Es nezinu, kāpēc. Tas ir nesaprotami, mistiski.

Šī filma, varētu teikt, ir kā "Karš un miers" tādā lielā, episkā mērogā, tikai no sieviešu skatu punkta un nav par karu un mieru, bet par sievietes dzīvi.

Bet tas ir tāds diezgan episks stāsts: noklāts liels laika periods un parādīta cilvēka attīstība caur daudzām, daudzām atklāsmēm.

Animācijā tu esi ļoti brīvs – tev nav jādomā, kā "novecināt" aktieri, izvilkt ārā kādas butaforijas, lai skatītājs noticētu konkrētajam laikam. Vari darīt jebko, jo tas ir tāds diezgan stilizēts stāstīšanas veids.

Otra lieta – kā animatore varēju brīvi pastaigāties pa cilvēka dzīves realitāti: varēju ieiet cilvēka iekšējā pasaulē, domu pasaulē un bez jebkādām barjerām ieiet šī cilvēka bioloģijā, un aiziet arī uz politiskajām kartēm. Tās ir tās četras realitātes, kurās dzīvo Zelma. Nebija tā, ka tu apturi filmu un pēkšņi sāc kaut ko taisīt citā tehnikā. Tas viss iet vienā plūdumā. Vienā laidienā tu vari iziet cauri šim četrām pasaulēm, kurās dzīvo Zelma. Tā ir liela animācijas priekšrocība. Bet tai pašā laikā nepriekšrocība ir tāda, ka filma jātaisa ilgi.

Pastāstiet vairāk par trīs sirēnu tēliem, kas izpilda asprātīgās un lipīgās dziesmas.

Sirēnas uzradās scenārija rakstīšanas laikā. Kad rakstīju scenāriju, sadarbojos ar savu partneri Stērdži Varneru (Sturgis Warner), kurš ir teātra režisors un aktieris. Viņš ļoti labi saprot, kā strādāt ar lugu rakstniekiem, un viņam ir ļoti laba izjūta, kā sakārtot materiālu pusotras stundas garumā. Es savukārt nāku no īsfilmām, man tādas pieredzes īsti nebija, tāpēc respektēju viņa viedokli. Viņš bija filmas dramaturgs. Reizi nedēļā tikāmies – sestdienās, kad Stērdžis pārgāja sarakstītajām lapām.

Reiz atnāku ar savām sarakstītajām lapām, un viņš saka: "Oho, mēs rakstām mūziklu?" Jo pēkšņi parādījās šie trīs tēli.

Biju jau domājusi, ka man būs tādi tēli, kas atspoguļo sabiedrības viedokli, bet nebiju precīzi visu izdomājusi – man likās, ka tās būs radio dziesmas vai dziesmas no malas kā jau filmās. Vai arī dziesmas ārpus kadra. Bet tad, kad sāku rakstīt vienu konkrētu ainu, pēkšņi parādījās šie trīs tēli un sāka dziedāt ar visiem dziesmu vārdiem! Es, saprotams, dziesmas nerakstu, tikai vārdus...

Pati biju pārsteigta, ka pēkšņi top mūzikls. Varbūt to bija iespaidojis tas, ka astoņus mēnešus pirms scenārija rakstīšanas biju redzējusi slaveno Hamiltona mūziklu, un varbūt tas mani kaut kā iespaidoja? Jo principā man mūzikli nepatīk, neesmu liela to cienītāja, bet tā patiešām bija lieliska izrāde ar lielisku mūziku. Varbūt tā mani iespaidoja?

Bet, pirms sāku nopietni domāt par dziedošajām sirēnām, man bija jāsaprot, kurš tās dziesmas varētu uzrakstīt. Savulaik man bija sadarbība ar Kristianu Sensīni – komponistu, kurš dzīvo Itālijā, kurš sarakstīja mūziku manai filmai "Akmeņi manās kabatās", tāpēc es viņam piezvanīju un prasīju, vai viņš varētu sarakstīt dažas dziesmas. Viņš teica – es taču esmu komponists, protams, ka varu uzrakstīt dziesmas, es visu varu! (smejas) Tad es teicu – labi, turpini rakstīt... Uzrakstīju vārdus 23 dziesmām, un viņš sarakstīja mūziku.

Zelmas tēls atrodas kā starp diviem dzirnakmeņiem: viens ir pašas Zelmas bioloģija, kas daudzkārt nosaka viņas rīcību, un otrs ir sociālais spiediens – kā sabiedrība uzskata, kā viņai jāuzvedas, kas viņai jādomā un kas ir viņas būtība.

Un viņai kā cilvēkam, kā sievietei, kā indivīdam ir jāmēģina panākt kāds kompromiss starp sabiedrības spiedienu un pašas bioloģiju. Viņai jāatrod pašai savs ceļš. Savas dzīves sākumā viņa diezgan apjukusi meklē šo ceļu.

Signe Baumane un "Mans laulību projekts" Ansī festivālā
Signe Baumane un "Mans laulību projekts" Ansī festivālā

Filmas tapšanas procesā konsultējāties ar profesoru Paskālu Vallišu, kurš ieteica filmā nelikt jaunākos zinātnes atklājumus, ja tiem nav gana daudz apstiprinājumu. Vai ir kādi jauni atklājumi, kurus būtu gribējies tagad ielikt filmā?

Atklājumi notiek katru dienu, tā ir zinātnes specifiska – nepārtraukti tiek atklāts kaut kas jauns. Vienīgi tas nevar tikt uzskatīts par galējo patiesību, jo tas vēl jāapstiprina desmit zinātniekiem. Katrs atklājums tiek pakļauts šaubām. Tā strādā zinātne.

Mēs vienmēr uzskatām, ka zinātne ir absolūtā objektivitāte, bet zinātnes darbu veic cilvēki, un viņi saprot, ka viņi nav perfekti.

(..) Piemēram, pandēmijas laikā visi kliedza uz zinātniekiem vai par klimata izmaiņām. Bet īstenībā zinātne ir veids, kā tuvoties patiesībai. Un nav tā, ka jebkas, ko zinātnieks paziņo, ir absolūtā patiesība. Protams, man gribējās un vēl joprojām būtu gribējies ielikt filmā to, ko uzskatīju par interesantu. (..) Pašas filmas dēļ, lai filma drusku ilgāk dzīvotu, lai tai būtu nozīme, gribējās ielikt ko tādu, par ko zinātnieki varētu pateikt – jā, tas tā ir.

Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde 2022. gada 13. oktobrī kinoteātrī "Splendid...
Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde 2022. gada 13. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace"

Šī filma ir ļoti precīzs paaudzes portrets. Ko "Mans laulību projekts" var sniegt un iemācīt jaunākajai sieviešu paaudzei?

Filma ir paaudzes portrets, bet vienlaikus tas tāds īsti arī nav, jo tas jau vēl nav beidzies. Tas, kas tajā filmā tiek rādīts, vēl joprojām eksistē, un domāju, ka ne tikai Latvijā. Esmu rādījusi filmu Amerikā, kur man daudzas sievietes nākušas klāt un teikušas – tas ir mans stāsts, tu esi parādījusi mani!

Rīgas pirmizrādē viena jauna sieviete man pienāca klāt; viņai ir septiņpadsmit un viņa teica: kad ieraudzīju Zelmu uz ekrāna, sapratu – tā esmu es! Bet vēlāk esot distancējusies no viņas tēla. Prasīju – kāpēc? Tāpēc, ka viņai neesot tādas attiecību pieredzes. Teicu – nu, re, tu redzi savu nākotni, tu redzi, kas varētu būt, ja kaut kas nenostrādā.

Pat ja esi cita paaudze, filmā tāpat tiek parādītas attiecību iespējas. Kad Sergejs saka – es nekad neļaušu tev aiziet, es tevi tik ļoti mīlu, es vairs negribu būt viens, tev liekas – jā, tā ir mīlestība, viņš man neļaus aiziet, tas nozīmē, ka viņš mani ļoti mīl… Bet tad izrādās – tā bija sarkanā lampiņa, kas ieslēdzas, un tev vajadzēja saprast, ka kaut kas nav labi. Tā ka no šīs filmas var iemācīties arī kaut kādas sarkanās lampiņas. Kritiski pieiet tam, ko tev saka. Tāds varbūt būtu tas filmas vēstījums jaunajai paaudzei.

Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde 2022. gada 13. oktobrī kinoteātrī "Splendid...
Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde 2022. gada 13. oktobrī kinoteātrī "Splendid palace"

Pastāstiet par savu sadarbību ar balss aktieriem!

Strādājām ar bezgalīgi talantīgiem aktieriem. Mums bija divas versijas: angļu un latviešu valodas versija. (..) Pirms tam man nebija nekādas lielās pieredzes strādāt ar aktieriem – divās filmās izmantoju savu balsi. Filmā "Mana dzimšana" strādāju ar aktieriem, bet tā bija pirms ļoti daudziem gadiem. Vēl bija filma "Kurpītes" ar brīnišķīgiem latviešu aktieriem, un tā bija mana pirmā pieredze. Tomēr šo gadu laikā biju ievērojusi, ka daudzu neatkarīgo animatoru filmām ir ļoti slikti ieskaņotas aktieru balsis – tām nav dzīvības. Viņi norunā tekstu, bet tēla nav. Šis fakts mani ļoti nodarbināja: viņi taču ir tik talantīgi aktieri! Piemēram, konkrētu aktieri esmu redzējusi daudzās filmās, kur viņš ir lielisks, bet pilnmetrāžas animācijas filmā viņš nemaz tik labs nav. Domāju – kāpēc?

Runāju ar savu partneri Stērdži, un viņš teica – viss ir režisora rokās. Jāstrādā ar aktieriem, lai panāktu viņu transformāciju tēlā.

Es nodomāju – nu, kā to var panākt? Un tad Stērdžis teica: labi, es tevi trenēšu. Nosēdāmies viens otram pretī, viņš atvēra scenāriju un sāka lasīt. Pēc pirmajiem vārdiem es viņu pārtraucu un saku: tas ir briesmīgi, šausmīgi, apstājies! Viņš scenāriju noliek sev klēpī, paceļ roku un saka tā: "Noteikums numur viens – nekad nepārtrauc aktieri. Un noteikums numur divi – nekad nesaki aktierim, ka tas ir briesmīgi." (smejas)

Viņš mani trenēja kādas četras reizes pa divām stundām. Viņš teica – nav tik svarīga tēla biogrāfija, cik svarīgs ir brīdis, kurā šis tēls atrodas. Tev kā režisorei vienmēr jābūt gatavībā palīdzēt aktierim saprast, kāpēc tēls saka šos vārdus. Un kas ir tā emocija, kas liek šim tēlam tos vārdus teikt. Protams, ka es savus tēlus ļoti, ļoti labi zinu, es pilnīgi jūtu viņus. Neesmu aktrise, bet biju spējīga izstāstīt aktieriem zīmīgākās detaļas; viņi spēja manu tēlu interpretāciju sevī pārveidot un kļūt par tēliem. Viņi ir fantastiski aktieri – man ir liels gods strādāt ar šādiem māksliniekiem.

Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde Rīgā, 2022. gada 13. oktobrī, kinoteātrī "S...
Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde Rīgā, 2022. gada 13. oktobrī, kinoteātrī "Splendid palace"

Ko animācijā nozīmē balss ierakstīšana divās valodās, un kā katrai valodai tiek pielāgots konkrētais attēls?

Balsis ierakstījām diezgan līdzīgi. Protams, latviešu valodā daudzas lietas ir drusku garākas nekā angliski, bet tās diezgan līdzīgi varēja ievietot. Bija jāpielāgo daži žesti šur un tur, arī mutes kustības. Tas aizņēma zināmu laiku, bet nostrādāja. Manuprāt, nebija tā, ka skaties un domā – tā mute nepareizi kustas. (..) Kad zīmēju galvas, vienmēr ir tā: tēls kustas, viņam ir viena pozīcija – teiksim, viņš stāv, un tad nākošais kadrs – viņš pastiepj roku. Man ir viens zīmējums, kur tēls stāv, tad ir trīs zīmējumi, kur viņš pastiepj roku, un ir viens zīmējums, kur viņš to roku ir pastiepis. Un viņš tajā laikā saka: dod man tēju! Un tad es ielieku galvas atsevišķā kārtā, bet galvās uzzīmēju skaņas: "ā", "o", "ū" - uzzīmēju piecas pozīcijas. (..) Tādējādi var nomainīt galvas abām valodu versijām. Tas ir racionāls animēšanas veids, ka tu atsevišķā kārtā animē to, ko gribi, lai kustas, bet to, ko negribi, lai kustas, tu ieliec citā kārtā. Un tas stāv.

Tāpēc man ir 60 000 zīmējumu, bet ne visi ir zīmējumi – vairāk nekā puse no tiem ir tikai rokas, galvas un kājas – tikai elementi uz tēla virsmas. Bieži vien ir tā, ka tēls stāv, viņam ir tikai ķermenis, bet rokas un galva ir citās kārtās. 

Tas ir racionāli. Disnejs savās zīmētajās filmās darīja līdzīgi, bet viņiem bija tomēr tas princips, ka viss kustas visu laiku. Mūsu klasiķe Roze Stiebra arī dod priekšroku tam, ka viss kustas visu laiku. Man ir savādāks princips,

man tomēr patīk, ja kustības ir mazliet rezervētas, jo tad tu kā skatītājs pievērs uzmanību runātajam vārdam. 

Ja viss kustas, tavas acis skrien pa ekrānu un tu īsti nedzirdi vārdu. Es gribu apturēt tēlu. Lai tēls sēž un kustas tikai tad, ja viņš kaut ko akcentē. (..) Tā, kā animēju es, žestam ir liela nozīme.

Piemēram, cilvēks saka – es tevi ļoti mīlu, bet žests ir pilnīgi savādāks: tas saka – labāk turies no manis tālāk! Bet es tev pateikšu, ko gribi dzirdēt.

Ar žestu vari izpaust daudz: kas notiek tēla iekšpusē, bet ko tēls nesaka.

Viens no mūsu mārketinga materiāliem saka, ka filmā savienojam vairākus mākslas veidus – teātri ar mūziku, zinātni, skulptūrām, glezniecību un arī ar zīmēto animāciju. Tā ka tur ir vairāki mākslas veidi, ieskaitot zinātni. Visi kopā sanāk vienā filmā kā trīs dimensijās.

Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde Rīgā, 2022. gada 13. oktobrī, kinoteātrī "S...
Filmas "Mans laulību projekts" pirmizrāde Rīgā, 2022. gada 13. oktobrī, kinoteātrī "Splendid palace"

Filma "Mans laulību projekts" jau ir daudz ceļojusi pa pasauli un turpinās ceļot. Kas bija īpašs Latvijas pirmizrādē, atklājot Rīgas Starptautisko kinofestivālu?

Pirmkārt, es ļoti nervozēju, jo Latvijas skatītāji mani zina labāk.

Amerikā vai citās valstīs varu runāt vienalga ko, cilvēki tā īsti nezina: viņiem šī filma ir tāda kā pasaka. Kas tā Krievija? Kas tā Sahalīna? Kas ir Latvija? Kā sabruka Padomju Savienība? Kas notika pirmajos neatkarības gados? Tas viņiem nav tik pazīstams.

Tāpēc rādīt šo filmu Latvijā… Jautājums, vai es būšu uzķērusi to, ko arī Latvijas skatītāji pazīs un teiks – jā, es arī to atceros, arī man tas ir pazīstams. Un es par to mazlietiņ nervozēju. Bet principā filma ir latviešu sievietes stāsts, kas iziet cauri arī tai vēsturiskajai situācijai, kuru viņa izdzīvo un tai pašā laikā mēģina atrast savu mīlestību. Vai viņa to sasniegs? Šis stāsts nāk no Latvijas saknēm, tā ir manas Latvijas identitāte un latviešu saknes, un man liekas, ka varbūt tomēr Latvijas skatītāji to izprata. Man pirmizrādē bija ļoti laba sajūta, ka cilvēki saprata – gan visu humoru, gan visu to tumšo.

Man liekas, ka Latvijas skatītājs apmēram 345 reizes labāk saprata šo filmu nekā Amerikas skatītājs. Jo Amerikas skatītājam, kā jau es teicu, tā ir kā pasaka, bet Latvijas skatītājam tā ir realitāte.

Tāpēc biju ļoti pagodināta, ka Rīgas Starptautiskais festivāls izvēlējās manu filmu festivāla atklāšanai, un arī pirmizrāde Latvijā man bija ļoti svarīga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti