Sadaļas Sadaļas

Piejūras klimats

Īsā formāta kino Meka. Ielūkojamies Oberhauzenes īsfilmu kinofestivāla norisēs

Piejūras klimats

"Vilcienvaktes" 25. jubileja un Netflix jaunais seriāls "Halstons" ar Jūenu Makgregoru

Šausmu kino – klasiskais un laikmetīgais

Šausmu kino toreiz un tagad – no kā baidāmies, bet nevaram novērsties?

1968. gadā Džordžs Romero radīja kanonisku darbu šausmu kino laukā – filmu "Dzīvo miroņu nakts", kas spēja gan izklaidēt, gan starp rindiņām runāt par samilzušajiem rasu konfliktiem Amerikā. Savukārt 2020. gadā kino veidotāji atklāja "Zoom" kā jauno placdarmu šausmu fantāzijām – Roba Sevidža filma "Viesis" uz visiem laikiem mainīs mūsu domas par video konferenču ēnas pusēm. Par šausmu kino toreiz un tagad LR3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" pārdomās dalās kino kritiķe Agnese Lipska un reklāmu režisors Roberts Kuļenko.

Šausmu kino – Trojas zirgs

Vēl pirms pandēmijas viens no skaļākajiem, ja ne pats skaļākais vārds šausmu kino bija Ari Asters ar savām filmām "Reinkarnācija" un "Saulgriežu kults". Kas ir jaunais vai – tieši pretēji – labi aizmirsts vecais, ko Ari Asters spējis piešķirt šausmu kino? "Manuprāt, arī Asters pats ir liels šausmu kino piekritējs un zinātājs – kā novēroju viņa debijas filmā "Reinkarnācija", viņš izmanto ļoti tipiskus žanra tropus, bet kaut kā pārsteidzošā kārtā tas sastājas ļoti jaunās kombinācijās," uzskata Agnese Lipska. Viņasprāt, filmas sižetā un struktūrā ir daudz izšķirīgu pagrieziena punktu, tie skatītāju aizved pilnīgi nepazīstamā teritorijā, kas filmas gaitā kļūst aizvien nepazīstamāka, tāpēc automātiski šķiet aizvien bīstamāka.

Kadrs no filmas "Reinkarnācija"

''Daudziem šķiet, ka viņš jau nav īsti oriģināla kino veidotājs, bet drīzāk imitē žanru. Savukārt gadu vēlāk viņš rada "Saulgriežu kultu", kurā nu gan man šķiet, ka vairs neviens nevar viņam pārmest, ka viņš nenodarbotos ar autorkino," uzsver Lipska.

Kadrs no filmas "Reinkarnācija"

Pēc viņas ieskata, Asters un arī abi pārējie viņa paaudzes ASV režisori, kas strādā tajā pašā studijā – Roberts Egerss un Džordans Pīls –, šausmu žanru izmanto kā Trojas zirgu, lai patiesībā nodarbotos ar autorkino. "Tas vienkārši ir veids, kā filmu prezentēt gan producentiem, gan  skatītājiem. Daudzi līdz galam nenovērtē, ka šausmu kino var būt lielisks stils ar art house iezīmēm un ka, no vienas puses, tam ir ļoti izteikta izklaides funkcija – ka cilvēki ar draugiem vēlas labi pavadīt laiku kinoteātrī, sirsnīgi piegraužot klāt popkornu, bet, no otras puses – tā ir laba iespēja ievilināt skatītāju kvalitatīvās filmās."

Kadrs no filmas "Reinkarnācija"

Astera filmu, arī "Reinkarnācijas", centrā ir tas, ko mēs it kā labi pazīstam – tā ir ģimene, tradīcijas, nevis svešu radību un mošķu uzbrukums. Kādēļ šāds kurss, un kā šāda pieeja ir spējusi vairot viņa filmu popularitāti? "Cilvēkus joprojām fascinē mistiskais, un Asters ļoti operē ar folkloru un mistisko," prāto Agnese Lipska un turpina: ""Reinkarnācija" ir filma par pārpasaulīgām sērām, zaudējot tuvākos.

Un tas filmā ir šausmu avots – nevis ārēji briesmoņi, bet vienkārši vienas ģimenes sadzīvisks terors un stāsts par viņiem. Tas ir universāli un ļoti saprotami – uz tā būvēt šausmu pasauli varbūt pat ir vēl iespaidīgāk, nekā sākt no otra gala, meklējot ārējus briesmu tēlus.

Tas vienkārši iedarbojas ļoti cilvēcīgi."

Agnese Lipska un Sonora Broka

Pandēmijas kino

Runājot par kino, kas tapis jau pandēmijas laikā, intervijā žurnālam "Rolling Stone" filmas "Viesis" režisors Robs Sevidžs pauž, ka viņa komanda bijusi ļoti pārliecināta par to, ka veidos nevis ar vīrusu saistītu pandēmijas filmu, bet gan lokdauna filmu, kuras centrā būs cilvēku izolētība, tai skaitā izolētība videokonferencēs. Kādēļ šāds uzsvars, un ko tas spēj sniegt tieši šausmu radīšanas aspektā?

"Patiesi, "Viesis" ir izteiktāks pandēmijas kino.

Izejas punkts, iespējams, režisoram bijis parādīt ekrānā šābrīža klātesamības paradoksu, ko mēs visi piedzīvojam – ka mēs dzīvojam tajā "sakonektētajā" atsvešinātībā, ka šis "Zoom" laikmets mums liek to izdzīvot, ka,

no vienas puses, mēs virtuāli atrodamies blakus, bet, no otras puses – bezpalīdzīgi noraugāmies tālumā.

Šeit tas ilustrēts ar ekstrēmu sakāpinājumu, tāpēc arī filma tik ļoti labi nostrādāja," skaidro Lipska.

Kadrs no filmas "Viesis"

"Jo patiesībā kaut kas līdzīgs ir tapis jau pirms tam. Bet šajā brīdī vienkārši sakrita visi aspekti un tā bija veiksme. Vairāk nekā jebkad vienlaicīgi esam izdzīvojuši ļoti līdzīgas sajūtas, un šī filma atsaucas tieši uz šīm sajūtām un veido sapratnes telpu. Sevišķi tad, kad ieslēdzam filmu un redzam to "zūma" interfeisu jeb saskarni ar visām podziņām – tiešām rodas sajūta, ka tu varētu būt viens no cilvēciņiem, kas tur sēž, garlaikojas un tūlīt plāno izsaukt garus. Protams, pēc tam varbūt vairs negribas tik ļoti būt vienam no viņiem un mazliet priecājies, ka tevi šķir datora plakne.

Un tās šausmas jau arī rodas tajā, ka mazliet ir bažas par to, ka varbūt robeža starp fikciju un realitāti nav nemaz tik strikta – kas notiks, ja tā varētu tikt pārkāpta?

Jo tas, ko tu redzi ekrānā, ir tik ļoti tavs ekrāns, tik ļoti pazīstams, ka tur ir kaut kas ļoti biedējošs – ļoti vienkāršs un ļoti baiss."

Kadrs no filmas "Viesis"

Vaicāta, kādas vēsmas šausmu kino žanrā valdījušas pirms pandēmijas, kas šausmu kino uzņemšanā mainījies pēdējā laikā un kāds tas varētu būt jau pēc pandēmijas, Lipska uzsver: "Arī "Viesis" ir mazbudžeta filma. Šausmu žanrs ir ļoti pateicīgs mazbudžeta mēģinājumiem – spriedzes radīšanai vajag ļoti maz. Galvenais, kas ir nepieciešams, – skatītāja iztēle. Tiklīdz režisors to meistarīgi iedarbina, tā puse filmas jau ir gatava, jo šausmas var notikt arī tavā prātā un to pat varbūt nevajag tik ļoti rādīt uz ekrāna. Mans minējums būtu, ka tehnoloģiju pieejamība arī kino ražošanu varētu padarīt pieejamāku. Otra lieta ir tehnofobija. Ja runājam par tēmām, kas varētu interesēt cilvēkus arī turpmāk, – jau Deivids Kronenbergs astoņdesmitajos gados, laižot klajā savu filmu "Videodroms", teica, ka tehnoloģijas ir mūsu apziņas turpinājums. Tagad tā frāze izskan vēl desmitkārt akūtāk un aktuālāk. Sevišķi pandēmijas laikā, kad internets ir kļuvis par mūsu dzīvību uzturošu mašīnu, kurā mēs mēģinām kaut kā turpināt savu sociālo eksistenci."

Kadrs no filmas "Dzīvo miroņu nakts"

Amerikā mostas miroņi

Pagājušā gadsimta 60. gadu nogalē Eiropā vējoja franču "jaunā viļņa" noskaņas, bet Amerikas kino valdīja pavisam cita rosība: tur modās miroņi...

1968. gadā uz ekrāniem iznāca Džordža Romero filma "Dzīvo miroņu nakts" – žanra stūrakmens.

Filma, kas tapusi ārpus lielajām studijām, varēja gan uz nebēdu ākstīties ar rekvizītiem nokostu roku un izkrituša acs ābola formā, gan starp rindiņām runāt par sasāpējušiem sociālpolitiskiem jautājumiem.

Pirmie zombiji kino parādījās jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tomēr tieši Džordža Romero debija pilnmetrāžā, "Dzīvo miroņu nakts", ir kā etalons jau gadu desmitiem.

Filmā ir redzami visi elementi, ko šobrīd atpazīstam kā žanra klasiku – nomaļa lauku māja, pagrabs, aiznagloti logi, konflikts nelielā kolektīvā.

Jautāts, vai tam laikam Romero filma bija inovatīva, režisors Roberts Kuļenko atbild apstiprinoši: "Jā, noteikti! Varbūt jāsāk ar, to kas vispār ir Džordžs Romero un kā viņš šo filmu uztaisīja... Pakāpeniski kļūstot gan par kulta režisoru, gan nedaudz par ko vairāk, viņš ir viens no retajiem, kurš nekad nepārdevās Holivudai. Viņam gan bija viena filma, ko finansējusi liela studija, bet pārsvarā viņš Pitsburgā ar saviem draugiem taisīja mazbudžeta filmas do it yourself stilā."

Kadrs no filmas "Dzīvo miroņu nakts"

Kuļenko uzskata, ka "Dzīvo miroņu nakts" 1968. gadā krietni šokēja skatītājus. "Nevarētu teikt, ka filmā ir superlaba aktierspēle vai izcila kompozīcijas izjūta – taču

tā noteikti nav arī amatieriska filma, kaut tajā ir elementi, ko mēs bieži redzam jauniešu filmās: kāda neliela paviršība vai kaut kas nesakrīt. Bet tā ir inovatīva!

Tie paši zombiji. Šeit viņš izdomā jaunu briesmoni," atzīmē Roberts Kuļenko.

Kadrs no filmas "Dzīvo miroņu nakts"

"(..) Ko viņš vēl jauki izdarīja ar šo filmu – tā ir arī ļoti politiska, sevišķi Amerikā tolaik bija ļoti lielas izmaiņas saistībā ar to, kā sabiedrība skatījās uz rasu attiecībām.

Bija Vjetnamas karš, hipiji. Bet Romero paņēma un uztaisīja mazu filmu par zombijiem laukos, kas ļoti daudz ko pateica par Amerikas tā brīža gaisotni, tajā pašā laikā to nedarot uzbāzīgi, jo ap to laiku arī Holivuda sāka taisīt sociāli atbildīgas filmas.

(..) Manuprāt, filma joprojām ļoti labi strādā. Un cik tā ir klaustrofobiska... Ļoti bieži viņš aktierus filmē ar platleņķa objektīvu, ļoti tuvu piebāžot klāt kameru. Skatītājam ir tāda sajūta, ka arī tu pats esi kopā ar varoņiem tajā mājā un netiec ārā, un vēl tie zombiji...

Tieši Romero izdomāja to lēni staigājošo zombiju – nu, ko gan viņš varētu izdarīt? Viņš neskrien, nedara nekādus brīnumus, bet filma liek tev noticēt, ka tu no viņa nevari aizbēgt."

Interesanti, ka pēc tam arī citi režisori iespaidojušies no šīs filmas.

Kadrs no filmas "Dzīvo miroņu nakts"

Vairāk nekā desmit gadus pirms filmas "Dzīvo miroņu nakts" japāņi veido filmas par Godzillu, kura rašanos zināmā mērā ietekmējuši atomizmēģinājumi okeānā. Savukārt 60. gadu beigās kļūst aktuāli dzīvie miroņi, kas tiek saistīti ar radiāciju un kosmosu. "(..) Tas nekad nav ilgtermiņā rezonējis, neviens nerunā par radiāciju šīs filmas kontekstā," stāsta Roberts Kuļenko.

Roberts Kuļenko

"Džordžs Romero 50. gados, kad Amerikā bija bums ar lētajām B kategorijas filmām, bija jaunietis. Toreiz bija bailes par atomkaru, tāpēc tika uzņemtas filmas par milzīgajiem radioaktīvajiem zirnekļiem. Tad bija dīvaini radījumi – citplanētieši no Marsa, un tas viss centās iebiedēt tā saucamās "nuclear families", kas dzīvoja piepilsētas rajonos – šos cilvēkus vajag pabaidīt. Arī filmā "Dzīvo miroņu nakts" līdz brīdim, kad parādās pirmais zombijs, ir sajūta, ka skaties 50. gadu B kategorijas šausmeni. Varbūt tā ir kāda atsauce uz tām filmām par radiāciju?"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt