Salauzt ekspektācijas. Intervija ar fotoizstādes kuratoru Ēriku Lotonu

Līdz 28. septembrim ISSP galerijā ir apskatāma izstāde „Savādā aleja”. Tā apvieno sešus jaunus Eiropas māksliniekus, kuri caur fotogrāfiju pēta laika robežas un to, kā ikdienišķais kļūst īpatnējs. Izstāde aplūko attēlu lomu pagātnes un tagadnes izpratnē, vienlaikus izceļot to, kā fotogrāfija un video ļauj ikdienu saredzēt citā, nepazīstamā gaismā. Uz sarunu LSM.lv aicināja izstādes kuratoru Ēriku Lotonu.

Izstāde ir daļa no "Parallel" fotogrāfijas platformas programmas. Vai vari pastāstīt vairāk par to, kas ir "Parallel"?

Tā ir Portugālē bāzēta organizācija, kas sadarbojas ar dažāda tipa institūcijām, kas atbalsta fotogrāfiju – galerijām, muzejiem, žurnāliem –, organizē izstādes un šovus tieši Eiropas auditorijai. Aptuveni sešdesmit procenti mākslinieku nāk no Eiropas, taču ir pārstāvētas arī citas valstis un, piemēram, arī Amerika. Mākslinieki prezentē savus projektus, un attiecīgi kuratori šos māksliniekus izvēlas un veido izstādes.

Runājot konkrēti par šo izstādi, kādi bija kritēriji, pēc kuriem tika izvēlēti mākslinieki?

Šķiet, ka nebija tādas visaptverošas tēmas. Es vienkārši gribēju strādāt ar kaut ko, kas nav viegli saprotams. Dažkārt, strādājot ar māksliniekiem, interesantāk ir strādāt tieši ar to, kas patiesībā ir grūti saprotams. Savā ziņā man šie darbi šķita pievilcīgi un saistoši – arī estētiskā līmenī man patīk šīs izstādes kontents. Līdz ko es sāku strādāt ar šiem māksliniekiem, skatoties uz viņu darbiem kopumā, tēma galu galā nāca no viņiem pašiem.

Kas ir lielākais izaicinājums, kūrējot sešu dažādu mākslinieku grupas izstādi?

Man šķiet, ka kūrēt grupu izstādes vispār ir sarežģīti, jo tu taču nevēlies organizēt, piemēram, sešus atsevišķus solo šovus, un lielākā daļa mākslinieku darba ir daudz apjomīgāka nekā šie konkrēti izvēlētie. Dažiem, piemēram, izstādē ir tikai viena fotogrāfija, taču kopumā projektā ir aptuveni 15 līdz 20 darbu. No vienas puses, māksliniekam ir grūti atdot kontroli kādam citam, kas veido šo kopumu, bet, no otras puses, atlasīt šos mākslinieku darbus – tas ir pats grūtākais.

Kā jūs nolēmāt izstādē atsaukties uz krievu teorētiķa Viktora Šklovska jēdzienu „atsvešināšana”?

Kad es lasīju Freidu, atklāju šo personu – Viktoru Šklovski, kurš izdomāja terminu „oтстранение” jeb „atsvešināšana”. Pārtulkojot šo vārdu angliski, tas nozīmē – padarīt savādu. Tu atpazīsti kaut ko, kas vienlaikus ir arī nepazīstams. Tas, kā es to skaidroju cilvēkiem – kad tu izrunā vienu un to pašu vārdu, atkārtojot to vēlreiz un vēlreiz, tas zaudē savu nozīmi, un jūti, kā vārds kļūst specifisks pats par sevi.

Kad aplūko šos izstādes darbus, tu redzi kaut ko, kas balstīts tavā atmiņā - tu to atpazīsti un vari saprast, bet tajā vienlaikus ir arī kaut kas savāds. Tas atsaucas gan uz intimitāti, gan savādo tajā.

Kas tevi visvairāk fascinē tieši fotogrāfijā?

Tas ir saistīts ar ekspektācijām. Skatītājiem ir ekspektācijas par pasauli, un fotogrāfija ir radošs veids, kā tās salauzt. Tu vari prezentēt to, ko cilvēki negaida, un tas dod iespēju mainīt to, ko skatītājs saprot. Viss ir balstīts arī vizuālajā lasītprasmē – ko cilvēki piedzīvo savā prātā un kā tas var mainīt to, kā cilvēks raugās uz pasauli. Mūsu atmiņa tiek pārdomāta un pārstrādāta attēlos. Fotogrāfija ir ļoti vizuāls medijs, un tās specifika ir trāpīt pa šīm atmiņām.

Ņemot vērā, ka tu strādā ar daudz jauniem māksliniekiem no Eiropas, vai esi novērojis kādas tendences, kas šobrīd parādās laikmetīgajā fotogrāfijā?

Man šķiet, ka daudz darbu ir radīti īslaicīgi, tie ir ātri gaistoši. Piemēram, Amerikā ir daudz identitātē bāzētas fotomākslas, kamēr Eiropā vairāk tiek atspoguļotas eksistenciālās tēmas – dzīve un nāve, aptverot daudz plašāku mērogu. Protams,

tagad ir "Instagram" un tā tālāk, bet tas, ka esam pārpildīti ar šiem attēliem, nenozīmē, ka nevar tikt radīt jauni un spēcīgāki.

Ir augsta kvalitāte, un patiesībā māksliniekiem šobrīd ir daudz vairāk iespēju kā jebkad. Ir jābūt ticībai, ka labais atmaksāsies.

Un kā ar tehniskajiem aspektiem? Cik, tavuprāt, tie šobrīd ir svarīgi?

Fotogrāfija kļūst arvien demokrātiskāka. Liela daļa mākslinieku strādā, apvienojot un miksējot to ar citiem medijiem. Taču daudzi joprojām mīl fotogrāfijas tehnisko pievilcību, piemēram, filmu un graudu. Un cilvēki, kas mīl fotogrāfiju, joprojām spēj saskatīt skaistumu negatīvos. Fotogrāfija ir kā alķīmija – neatkarīgi no tā, vai tā ir analoga vai nav. Taču analogā fotogrāfija nemirs nekad. Šobrīd daudzi strādā ar arhīviem, kā arī populāra ir šī snapshot (momentfoto) estētika. Bet vienmēr jau būs cilvēki, kas eksistēs abās pasaulēs.

Vai, tavuprāt, šī snapshot estētika vēl ilgi būs populāra?

Ja snapshot estētika ir tik populāra tagad, tas nenozīmē, ka tā tāda būs pēc pieciem gadiem. Fotogrāfijas trendi nāk un iet. Es par to nesatrauktos.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti