Seriāla stāsts ir visai aktuāls – tas risinās pandēmijas laikā, bet centrā ir dažādu pasauļu satikšanās radītas emocijas, līdzāspastāvēšana un drosme. Seriālu veido režisoru tandēms – Una Rozenbauma un Māris Lagzdiņš. Tajā piedalās gan profesionāli aktieri, gan jaunieši bez iepriekšējas pieredzes.
Una Rozenbauma atzina, ka vēlējušies radīt ko mūsdienīgu un smieklīgu: “Mūsu galvenā doma bija caur jokiem un caur līksmību, kas tagad pietrūkst, parādīt aktuālas tēmas visādās kategorijās – gan Covid, gan iekļaujošu sabiedrību, gan to, kā pieaugušie izskatās jauniešu acīs.”
“Mums nebija divu domu par to, ka
mēs negribam, lai tas ir kaut kas drūms un sūrs, un pamācošs, jo kaut kā tāda mums ir jau gana.
Gribējās atrast balansu starp izklaidējošu un tādu, no kura var izlobīt kādu jēgu. Man liekas, ka mums tas vieglā veidā izdevās,” atzina Māris Lagzdiņš.
Lielākā daļa seriāla aktieru ir bez iepriekšējas pieredzes. Una Rozenbauma šādu izvēli pamatoja:
“Mums gribējās dabūt sasaisti ar mūsdienu jaunieti. To ir ļoti grūti paveikt, ja mēs mēģinām demonstrēt to caur pieaugušiem trīsdesmitgadniekiem.
Arī rakstot scenāriju, mēs reāliem jauniešiem piemeklējām stāstu, ļaujot runāt jauniešiem tajā valodā, kādā viņi patiešām sarunājas. “ Māris Lagzdiņš piebilda, ka “būtiskākais un interesantākais, kas mums bija jāizdara, veicot aktieru atlasi, bija mēģināt uzķert, cik no viņiem patiešām spēj brīvi un labi uzvesties”.
Džidži lomu seriālā atveido Frīda Šulte, viņa sākumā filmējusies seriāla treilerī un tad vēlāk uzaicināta uz provēm, pēc kurām uzzinājusi, ka ieguvusi vienu no galvenajām lomām – Džidži, par kuru pastāstīja: “Viņa ir ļoti karstgalvīga. Viņai ļoti, ļoti patīk sportot. Tas ir veids, kā viņa izliek savas dusmas, kad netiek galā, un viņa ir ļoti piesardzīga par saviem draugiem.” Jaunā aktrise atzina, ka pieredze seriālā bija vērtīga, un rezultāts viņai ļoti patīk.
Seriāla režisore, runājot par seriāla veidošanas procesu, atzina, ka “ar galveno trio bija mēģinājumi, bija arī diezgan precīzi uzrakstīts teksts, tomēr mēs ļāvām viņiem to nevis iekalt galvā un izrunāt, bet mēs teicām – ja jums kaut kas “nestrādā”, tad vienkārši sakiet.
Bija tādi brīži, kad viņi teica – o, šitā mēs nerunājam! Kas tas tāds ir!? Ka tā tāda vecu cilvēku valoda.
To mēs labojām”. Frīda Šulte norādīja, ka ir bijuši konkrēti teicieni, kurus viņa neesot pat atpazinusi.
“Mēs domājām par to, kādā valodā mēs šo stāstu stāstām, kādus vārdus mēs liekam teikt, mēs domājām par to, lai tas nav atbaidoši moralizējoši. Tas bija galvenais, par ko mēs uztraucāmies, lai “trāpītu” tai auditorijai, uz kuru mēs tēmējam. Savukārt par pārējo, kas ir izvēlētā estētika, mūzika un viss cits, tur mēs ceram, ka viņiem patiks tas, kas kaut kādā ziņā patīk arī mums. Tika veikta arī mini aptauja, lai noskaidrotu, kas ir tas, ko viņi skatās, kas ir tas, kas viņiem patīk,” pastāstīja Māris Lagzdiņš.
