Kultūrdeva

Latvijas reģionu teātru cīņa par izdzīvošanu pēc ārkārtas stāvokļa valstī

Kultūrdeva

Kultūrrandiņš. Ozols dodas uz ZUZEUM, viņu vairāk uzrunā vides obejekti un street art

«Mans mīļākais karš» un Ilzes Burkovskas – Jacobsen dzīve starp divām pasaulēm

Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena: Jauniešos vēl jūtu paliekas no padomju cilvēka

“Mani brīžiem pārsteidz tas, ka jaunos cilvēkos, ar kuriem es kopā strādāju vai ar kuriem es satiekos, jūtu tās paliekas un atbiras no padomju cilvēka,” sarunā LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzīmē kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kuras jaunākā filma “Mans mīļākais karš” kopš 25. septembra skatāma Latvijas kinoteātros.

Dokumentālā animācijas filma “Mans mīļākais karš” ir dažādu padomju laika cilvēku dzīvju apkopojums, kas parāda absurdo PSRS laika realitāti, – daļēji autobiogrāfisks stāsts par pieaugšanu laikā no 70. gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Henrieta Verhoustinska: Pirms runājam par tavu filmu “Mans mīļākais karš”, vēlos tev pavaicāt, kāds vēl bez šīs filmas, kas noteikti ir pārņēmusi visu tavu pasaules skatu šobrīd, kas ir spilgts kultūras notikums, ko esi piedzīvojusi pēdējā laikā?

Ilze Burkovska-Jakobsena: Tieši man personīgi, protams, sagadījās tā, ka vienīgais dzīvais festivāls, uz kuru es varēju aizbraukt, bija Šveicē. Es biju Bādenē ar mūsu filmu, un taupīgie cilvēki Šveicē man palūdza būt arī žūrijas loceklei animācijas īsfilmām, un līdz ar to es trīs dienas biju darbā. Tas man arī bija spēcīgs kultūras notikums, jo es redzēju ļoti daudz labu animācijas īsfilmu tādā koncentrētā veidā.

Kas astoņu gadu laikā, kopš filma tapa, tomēr mainījās no tās sākotnējās ieceres?

Ilze Burkovska-Jakobsena: Viena lieta bija, ka man nācās ļoti nežēlīgi izņemt daudz no tiem kara stāstiem, kas bija paredzēti. Man nācās izvēlēties to, ka es neatgādinu tos stāstus, kas ir no mana tēva ģimenes puses. Pazūd vectētiņš, vecmāmiņa, Makšonkulis un citi stāsti.

Filma "Mans mīļākais karš"

Palika mammas dzimta.

Palika mammas dzimta. Viena interesanta lieta bija tāda, ka es mēģināju vienu brīdi diezgan ilgi filmā parādīt to, ko nozīmēja protestēt 80. gadu beigās. Tas bija iet uz baznīcu. Pirmais drosmes mēģinājums – aiziet uz baznīcu Ziemassvētkos.

Tad, kad tu to stāsti tagad, ne tikai Latvijā, bet arī īpaši Rietumu pasaulē, ka tas liekas kaut kāda pilnīgi diametrāli pretēja protesta izpausme.

Tu esi gājis uz baznīcu…

Parasti protestē, neejot uz baznīcu.

Jā, jo, kas mēs satikāmies baznīcā – tie bija Saldus panki un represētie cilvēki, un aktīvisti, komjaunieši, kuri arī meklēja neatkarības vēsmas. Epizodes par to, kāda bija pretestība caur iešanu, caur reliģiju. Tās mums neizdevās beigu beigās ievietot šajā filmā.

Filma padomju laika melu un aizliegumu savijumu izstāsta vienkāršā un labi saprotamā veidā. Runājot par meliem un aizliegumiem, nesen sociālos tīklus pāršalca Rīgas domes deputātes Mairitas Lūses ("Attīstībai/Par!"-"Progresīvie") stāsts – viņa bija ieradusies uz sēdi ar zīdaini ratiņos, un viņa saņēma tik neprātīgi milzīgu negāciju straumi par šo savu uzdrīkstēšanos. Kā tu uz to raugies? Vai mēs esam tikuši visiem putniem galvā garām un pāri, un cauri?

 Nē, mēs neesam tikuši tam visam pāri, bet mēs esam ceļā.

Mani pārsteidz brīžiem tas, ka jaunos cilvēkos, ar kuriem es kopā strādāju vai ar kuriem es satiekos, jūtu tās paliekas un atbiras no padomju cilvēka.

Kā tas visvairāk izpaužas?

Audzināšanā, audzināšanas stingrībā, es teiktu, ka tā ir nedemokrātiska audzināšana. Tā ir skolu sistēma, kura joprojām spiež cilvēkam pieturēties pie dogmām un iekalt, nevis domāt pašam. No padomju laikiem mums ir daudz veco, spēcīgo tradīciju. Es domāju, ka diez vai mums būtu tik spēcīgi Dziesmu svētki, ja mums nebūtu mūzikas un mākslas skolu sistēma tāda, kāda ir tagad, kas ir šīs padomju laika paliekas, jo citas valstis vairs to nevar dabūt gatavu. Tas ir pateicoties tai stingrībai, kura mums ir tajā sistēmā.

Varbūt mūsu mantotā izglītības sistēma?

Bet cilvēku psiholoģijā mani pārsteidz, ka cilvēkiem, kuriem ir nedaudz pāri 20 gadiem, ir iekšā viņu vecāku iegrūstās dogmas – kā tu izskatīsies, kā tu runā. Es tieši vakar noreaģēju uz to, ka Norvēģijas naftas ministre aizbrauca pie šeihiem uz Saūda Arābiju ar savu dēlu, konservatīvajā musulmaņu pasaulē parādot, ka sievietes ir mātes un mums bērni nāk līdzi uz darbu, un tas ir pilnīgi normāli. Ja mēs strādājam, tad arī mēs ar bērniem esam kopā.

Un pie Latvijas demogrāfiskās situācijas vispār jebkuru bērnu vajadzētu bučot jebkurā brīdī tur, kur viņš ir parādījies. Jebkurā darba vietā.

Runājot par bērniem un vecākiem, šī nav pirmā filma, kurā tu sarunājies ar savu vecāku paaudzi. “Bekons, sviests un mana mamma” bija jau pirmais mēģinājums veidot šo dialogu ar vecāku paaudzi. Kāpēc tu atgriezies pie šīs sarunas? Ir kaut kas palicis neizrunāts, neizstāstīts?

Es atgriežos tāpēc, ka, ja es vēlos stāstīt par Latviju un par Latvijas vēsturi, tad, protams, ir tādi kā ieži, kuriem mēs ejam cauri arheoloģiskajos vai ģeoloģiskajos pētījumos, meklējot savas saknes. Tad pa slānītim tu jau redzi katru paaudzi. Par mammas paaudzi man sāpēja tas, ka tie bija cilvēki, kurus es atceros kā mammas laikabiedrus.

Viņi sevī nesa to Latvijas neatkarības sajūtu, vēlmi, pārliecību, un tad, kad atnāca mežonīgie 90. gadi, tad viņi tiek izmesti aiz borta, ka viņiem nekas nepienākas.

Filma "Mans mīļākais karš"

Tu tā kā mēģini atdot to parādu šādā veidā.

Tas tā skaļi teikts – parādu, bet cilvēki ir jānovērtē.

Bet tu jau pati 90. gados biji Norvēģijā.

Es strādāju, lai es varētu mammai sūtīt naudu.

Vai tas iemesls, kādēļ tu pārcēlies uz Norvēģiju vēl bez finansiālā bija daļēji tā trauma, par kuru tu runā arī savā filmā “Mans mīļākais karš”? Par to traumu, ko jaunā cilvēkā rada tas, ka ģimenē ir viena patiesība, skolā cita, un ir visu laiku berze. Vai tas bija iemesls, kādēļ tu gribēji aizbraukt uz brīvu pasauli?

Jā, droši vien. Pirmkārt jau tāpēc, ka bērnībā ļoti ilgojies redzēt kaut ko citu, krāsainu, smaržīgu kā tās zemeņu košļenes rozā krāsā. Un ieraudzīt pasauli, kura ir atšķirīga. Tas viss tādā virpulī sagriezās. Jaunībā tu domā, ka tev ir viens gads un vēl viens gads, un pēkšņi tu jau esi nodzīvojusi laulībā desmit gadus un sāc attapties, ka tā ir tā dzīve, īstenībā, kurā tu dzīvo no dienas uz dienu, bet tā ir arī tā lielā dzīve, tā garā.

Tava filma vāca līdzekļus arī “Projektu bankā”. Vai “Projektu bankā” ziedoja arī norvēģi?

Jā, bija ļoti interesanti, mums bija viena kampaņa šeit Latvijā, un sagadījās, ka daļa no Norvēģijā dzīvojošiem latviešiem samaksāja Latvijas “Projektu bankā”, un arī izrādījās, ka mums ir viens norvēģis, kurš dzīvo Latvijā un iemaksā “Projektu bankā”. Mums bija arī otra kampaņa Norvēģijā. Tur iemaksāja gan vietējie latvieši, gan arī ļoti daudz norvēģu. Arī man nepazīstami norvēģi, ne tikai mani paziņas.

Filmas komponists ir Kārlis Auzāns. Kāpēc Kārlis?

Pilnīgi loģiski, tādēļ ka viņš ir “the one and only” – Kārlis Auzāns. Talants un prieks.

Jūs sastrādājāties arī Norvēģijas TV seriālā par bērniem ar īpašām vajadzībām. Tur arī Kārlis ir komponējis mūziku.

Jā, Kārlis ir [komponējis] gan Norvēģu seriāliem par bērniem ar īpašām vajadzībām, gan par bērniem no dažādām pasaules valstīm. Un galu galā mūsu sadarbība sākās ar filmu “Kleitas, mātes un meitas”.

Jā, atceros šo filmu, protams. Kārli, tu tomēr arī mazliet atceries padomju laikus.

Kārlis Auzāns: Jā.

Šajā filmā galvenās varones absolūti mīļākais seriāls bija “Četri tankisti un suns”. Kas bija tava mīļākā filma no tā laika, ko tu atceries?

Kārlis Auzāns: Jā, arī šī filma man ir palikusi diezgan spilgti atmiņā. Tad, protams, “Bitīte Maija” ar Karela Gota dziesmām, tad arī “Čingačguks – lielā čūska”.

Ar Gojko Mitiču.

Kārlis Auzāns: Jā, tas arī ir viens no spilgtākajiem maniem bērnības tēliem. Tad arī dažas indiešu filmas. Jā, protams, es atceros tās… Mūsdienās tu skaties uz to kā uz pavisam dīvainām filmām, bet tajā laikā tās bija aktuālas, tās bija svarīgas, tās bija gaidītas.

Nevarēja atlikt noskatīties, bija jāskrien pie televizora tieši tajā brīdī, kad tās rādīja.

Kārlis Auzāns: Nu, jā, tas ir fakts, ka tā mūsu ierobežotā izklaide ar kino bija tāda, kāda viņa bija.

Filma "Mans mīļākais karš"

Filma ļoti trāpa ar to īpašo Sveina Nīhusa radīto vizualitāti. Es teiktu, ka tās nav gluži kā japāņu mangas, bet tās acis, kas mazliet ir kā stirnām, kā citplanētiešiem – ļoti savdabīga šī vizualitāte. Es sapratu, ka Sveins ir gribējis vēl radikālākus šos personāžus.

Ilze Burkovska-Jakobsena: Jā, Sveina zīmējumos ir daudz vairāk tā asimetriskā un ļoti liela dinamika, bet to ir savukārt nedaudz grūtāk pielāgot animācijai un, jo garāka animācija, tāda pilnmetrāža kā mūsējā, jo ilglaicīgāk jādomā.

Ja mums būtu bijusi īsfilma, tad mēs būtu varējuši izpausties, veidojot tos tēlus ļoti šķībus.

Bet patlaban tik lielai ražošanas brigādei, cilvēkiem, kuriem jāstrādā vairākiem ar vieniem un tiem pašiem tēliem un tik ilgam apjomam – tas ir pārāk sarežģīti, tādēļ palika šis te…

Palika noslēpumainās slīpās acis.

Ilze Burkovska-Jakobsena: Jā, un viens no iemesliem – Sveinu Nīhusu es izvēlējos tāpēc, ka viņš apvieno baiso un bērnišķīgo. Un klasiskajā animācijā ir acu zīlītes, un tas bija viens no maniem nostādījumiem, ka mēs Sveina stilu nemainīsim. Mums paliks šādas acis, kā viņš zīmē.

Tādas ļoti noslēpumainas. Jūs savā intervijā kādā citā medijā paudāt, ka pirms 30 gadiem mēs bijām turpat, kur šobrīd ir Baltkrievija. Vai tagad, kad notiek filmas pirmizrādīšana, vai jūs tiešām redzat šīs paralēles starp to laiku, kad modās Latvija, un šo laiku Baltkrievijā?

Ilze Burkovska-Jakobsena: Nu, jā, es esmu ļoti emocionāla. Es lūdzu grimētavā izslēgt televizoru, tāpēc ka mums fonā ziņās tieši gāja Baltkrievijas notikumi. Tā necilvēcība, ar kādu turienes milicija sit demonstrantus, – man ir jautājums, no kurienes ir tie fiziskie radījumi ar tādu necilvēcību tajā valstī, ka viņi var savus cilvēkus tā sist. Tas nozīmē, ka viņiem nav vecāku vai ģimenes, kuri ir bijuši jebkādā veidā saistīti ar domu, kas ir brīva dvēsele.

Kārli, kā tev šķiet, kādai auditorijai ir šī filma? Mēs zinām, ka tā ir guvusi panākums Ansī animācijas filmu festivālā Francijā. Tātad ārzemnieki uztver šo valodu, šo kodu. Vai tā ir vairāk mūsu paaudzei, kas ir piedzīvojusi tos padomju laikus, vai ārzemniekiem un jauniešiem, kuri kaut kādā veidā uzzina par to no filmas?

Kārlis Auzāns: Tā kā tā ir animācijas filma, tad tā aptver diezgan lielu spektru ar cilvēkiem, kuriem šī filma varētu interesēt. Tie, kas ir dzīvojuši Padomju Savienības gados, tiem varbūt šī filma ne ar ko tā ļoti nepārsteigs, jo viss tas ir bijusi daļa no viņu dzīves. Bet tajā pašā laikā es uzskatu, ka mūsu jaunajai paaudzei šī filma ir gandrīz obligāti jānoskatās.

Mēs tieši ar Viesturu Kairišu par šo runājām, ka mūsu bērniem šī filma ir jāredz, jo tik spilgtu ilustrāciju par to, kā ir dzīvojusi paaudze tajā laikā, ir ļoti grūti atrast.

It sevišķi par latviešu dzīvi padomju laikā, un es domāju, ka tas ir ļoti plašs spektrs. Protams, arī pasaules auditorijai šīs mazās valstis kaut kādā nekurienē, tās vēsture, es domāju, ka varētu būt ārkārtīgi interesanti. Mēs vienmēr esam bijuši kā tādi “hobiti” kaut kādā maliņā pašai trakajai, milzīgajai pasaulei, kur notiek kari un visādas briesmu lietas, bet mums tā Latvija ir mūsu tāda mazā, laimīgā zemīte.

 

LTV raidījumā "Rīta Panorāma" intervija ar Ilzi Burkovsku - Jakobsenu un Gunti Trekteri:

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti