Kultūra

Jau šonedēļ ieskandina Prozas lasījumus

Kultūra

Piektdien LNO pirmizrādi piedzīvos operas "Turandota" atjaunojums

Režisore Ieva Ozoliņa: «Dotais lielums: mana māte» ir filma par nesarunāšanos

Režisore Ieva Ozoliņa: «Dotais lielums: mana māte» ir filma par nesarunāšanos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem un 5 mēnešiem.

Ģimenes ietekmi uz cilvēku arī savā otrajā filmā „Dotais lielums: mana māte” turpina pētīt režisore Ieva Ozoliņa, kuras spilgto rokrakstu skatītāji iepazina jau viņas debijas filmā „Mans tēvs baņķieris”. Ja pirmās filmas galvenie varoņi bija viņa pati un viņas tēvs, tad otrais kino darbs vēsta par talantīga matemātiķa un viņa mātes attiecībām. Vēl pirms pirmizrādes Latvijā filma jau augstu novērtēta prestižajā Amsterdamas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA), kur saņēmusi žūrijas balvu. Žūriju pārsteidzis, cik lielu intīmu tuvumu režisore un operators spējuši panākt attiecībās ar filmas varoņiem.

Ieva Ozoliņa: „Balva ir tāds priekšmets, ar ko mani negribēja izlaist lidostā cauri nemaz, jo viņi nevarēja saprast, kas ir tas smagais metāla gabals… Pēc tam, kad atrada, tad jau smējās."

"Nu šī balva ir tik tiešām kaut kas īpašs, jo IDFA – tas ir dokumentālo filmu veidotāju vispār Olimps," - tā Ieva Ozoliņa, izrādot tikko no Amsterdamas atvesto žūrijas balvu - metāliska skulptūru, kuras vidū izkaltas kino kameras aprises.

Sasniegums patiešām ir īpašas ievērības cienīgs – vispirms filma prestižā A klases festivāla programmai atlasīta no kopumā trijiem tūkstošiem pieteikumu un tad vēl guvusi arī balvu. Pie tam sāncenses galvenokārt bijušas filmas par globāliem konfliktiem un problēmām.

Ieva Ozoliņa: „Filmā „Dotais lielums: mana māte” ir tas klusais karš, faktiski tā ir filma par nesarunāšanos. Un viņi [žūrija] saredzēja vērtību tajā filmā, viņi teica, ka viņus ir apbūris tas veids, cik tuvu mēs esam pienākuši galvenajiem varoņiem. Un es domāju, ka tā tiešām arī bija tā vērtība, un es pat biju pārsteigta, kā mums tas izdevās”.

Režisore pieļauj, ka izdošanās noslēpums slēpjas tajā, ka ne tikai filmas veidotājiem, arī pašiem varoņiem bija svarīgi izstāstīt katram savu patiesību, un filma kļuva par šo ruporu.

 

„Viņiem abiem bija ļoti svarīgi runāt par to. Raitim bija ļoti svarīgi pateikt, ka viņš nespēj būt laimīgs un nespēj sev izveidot ģimeni un atrast meiteni tāpēc, ka viņam ir bail no mammas un vienlaikus no visām sievietēm. Un mamma uzskata, ka viņa ir ziedojusies saviem bērniem, darījusi visu to labāko, un viņš ir nepateicīgs. Līdz ar to viņa netaisās viņam pienākt klāt un teikt, nu, varbūt es kaut kur nebiju tāda taisnīga pret tevi, varbūt es biju nogurusi, kas tā arī bija," klāsta Ieva Ozoliņa.

Ar filmas varoni – matemātiķi Raiti - režisore iepazinās nejauši pēc kāda pasākuma, kurā ar lekciju uzstājās Raita brālis, arī matemātiķis.

Raitis pats pienāca klāt, sāka runāties. Ievai viņš šķita interesants, un viņa Raiti uzaicināja ciemos. Pēc vairākiem apciemojumiem filmu par viņu ierosināja uzņemt Ievas vīrs, bet viņai tas nešķita saistoši, līdz viņa ieraudzīja kādu ierakstu sociālajos tīklos.

Ieva Ozoliņa: „Ieraudzīju, ka viņš bija sociālajos tīklos ierakstījis tādu lietu – man ir neērti to atzīt, bet es raustu valodu, un man ir pamats domāt, ka tam ir sakars ar manu māti. Un es gribu doties pie hipnoterapeita, jo es to gribu atrisināt. - Un kaut kā šajā brīdī es kaut kā labi sapratu viņu, sajutu. Es viņam teicu – darīsim tā – tu risini, bet es filmēšu. Un pamazām, pamazām es nokļuvu jau tajā viņa telpā uz gadiem trijiem."

Triju gadu laikā režisore pabijusi kā Raita, tā viņa mammas Silvijas telpā, un no mātes puses situāciju ieraudzījusi citādāku, vienu brīdi vairāk jutusi līdzi vienam, citu brīdi atkal otram.

Ieva Ozoliņa: „Tā filma arī neatbild, nesniedz atbildes. Man gribētos, lai skatītājs iziet no zāles, aiziet mājās un piezvana vecākiem vai parunājas ar bērniem citādi, nu, vienkārši – kā tev iet un tā… Lai gan reizēm ir tā – kad tu esi sasniedzis kaut kādu zināmu vecumu un vecāki tev prasa – kā tev iet – tu vairs netici, ka tas jautājumus viņus tiešām interesē."

Ievas Ozoliņas jaunās dokumentālās filmas „Dotais lielums: mana māte” pirmizrāde Latvijā notiks 4.janvārī gan kinoteātros, gan paralēli arī lietotnē „Shortcut”. Bet režisore jau sākusi strādāt pie jauna kinodarba „Mana māte – valsts”, kas vēstīs par cilvēka un sistēmas attiecībām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti