Dokumentālās filmas

«Mākslas darbu viltotājs». Dokumentāla filma

Dokumentālās filmas

«Arktiskais dreifs: ekspedīcija aiz polārā loka». 2. daļa. Dokumentāla filma

Latvijas kods. Mierjemā. Dokumentāla filma

Pie jūras dzīve mana. Laura un Mārča Ābeļu filma «Mierjemā»

Režisoru Laura un Mārča Ābeļu filmā "Latvijas kods. Mierjemā" īsu, kaleidoskopisku sēriju veidā notverti un atspoguļoti cilvēku ieradumi, vajadzības un sapņi. Filma uzdod jautājumu, cik jūra nepieciešama, lai nodrošinātu primārās vajadzības, un cik tā ir nozīmīga mūsu garam?

Latvijas kods 2021

Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu projekts "Latvijas kods. Latvija šodien" skatītājiem piedāvā piecus jaunus stāstus par Latviju 2021. gadā. Šī gada Latvijas kods ir cilvēks un vide.

"Kad taisījām filmu "Baltu ciltis", secinājām, ka mums, latviešiem, lībiešu mantojums ir lielāks, nekā mēs domājam, un arī šo jēdzienus – Jūras, Meža, Vēja māte – esam paņēmuši no lībiešiem, kuri uz pasauli skatījās daudz šamaniskāk. Iedvesmas avots bija arī dziesma "Pie jūras dzīve mana!", un tieši tā arī vēlējāmies parādīt, kāda 2021. gada griezumā ir šī dzīve pie jūras. Protams, notiek 101 lieta, bet filmā redzams tas, ko mēs varējām notvert," par filmu "Mierjemā" saka Lauris Ābele.

Viņš filmu veidojis kopā ar brāli Mārci Ābeli, kurš bijis gan idejas iniciators, viens no filmas režisoriem, gan operators. Aizņemtības dēļ sarunā Mārcis nevarēja piedalīties, savukārt ar Lauri pārrunājam gan filmas tapšanas procesu, gan vēstījumu.

Aiga Leitholde: "Mierjemā" šķiet sajūtu filma, vai jums bija scenārijs?

Lauris Ābele: Mums bija scenārijs, un mēs to izpildījām apmēram par astoņdesmit procentiem. Šo stilu sauc "vērojamā dokumentālā filma". Neviens nerunā ar kameru un nav aizkadra balss. Šādu pieeju izvēlējāmies, jo mums pašiem patīk šāda stila filmas, kas parasti ir mazāk didaktiskas. Dokumentālais kino ir dažāds. Ja runājam par tiem brīžiem, kad pārkāpt robežas, un man patīk pārkāpt robežas, es varu ieteikt ļoti labu dokumentālo filmu "The Last Forest", ko tagad var noskatīties vietnē "Netflix". Tā stāsta par cilti Brazīlijas džungļos, un pilnīgi nevar saprast, vai tā ir dokumentālā vai mākslas filma. Savukārt mēs "Mierjemā" scenārijā bijām paredzējuši vietas, kuras vēlamies nofilmēt, un izveidojuši secību tā, lai montāžā veidotos jēga. Bija kaut kas, ko pamainījām, bet kopumā gājām pēc scenārija. Varētu teikt, cik filmā ir minūšu, tik daudz mums bija izbraucienu.

Cik viegli vai grūti ir filmēt pie jūras? Filmā iekļauti kadri no ostas, drona kadri – pieņemu, to visu noteikti vajag saskaņot.

Mūsu drona operators stāstīja, ka ikkatrs lidojums ar dronu ir saskaņojams. Mums bija ļoti laba sadarbība ar ostu un armiju. Atbildot uz jautājumu, cik tas bija viegli, – tas prasīja zināmu laiku, bet cilvēki bija ļoti pretimnākoši. Šī ideja, ka filma būs skats uz mūsu jūru, visus uzrunāja. Nedaudz grūtāk ir iegūt zvejnieku uzticību. Viņi ir skarbi, spēcīgi vīri. Ja pie viņiem atbrauc Rīgas mākslinieki, viņi tos kārtīgi novērtēs – vai laivā slikti nepaliks?

Atgriežoties pie filmas vēstījuma, ko atšķetinām kadru pa kadram caur vizuālajiem simboliem, – šķiet, galveno domu atklāj kadrs ar sirmgalves portreta gleznojumu Liepājas Ziemeļu fortos. Sirmgalve raugās jūrā.

Jā, tāda arī bija doma. Šajā kadrā redzam krasta koroziju, mūsu vēstures mantojumu un šīs sirmās kundzes grafiti. Filma nav par ekoloģiskām problēmām, bet mēs tām pieskaramies – gan korozijai, gan jūras eitrofikācijai, gan cilvēku attieksmei pret jūru kopumā. Nav tā, ka mēs būtu meklējuši krastā nomestas pudeles. Noteiktās vietās atliek pavērst kameru uz jebkuru pusi un smiltīs būs izsmēķi un cita veida kultūrslāņa atkritumi. Mēs bieži vien pieņemam jūru kā absolūti pašsaprotamu. Daudzi nezina, ka viena ceturtā daļa no Baltijas jūras ir mirusī zona, viena trešdaļa – ar minimālu skābekli, kur dzīvība ir minimālā apjomā. Dati ir dramatiski.

Filmas uzdevums nav izglītot cilvēkus, bet ceru, ka pēc filmas noskatīšanās kāds aizdomāsies, ka mūsu jūrai viss nemaz nav kārtībā, un tas jau būs daudz.

Ja kādreiz nāktu kāda iniciatīva, kas runātu, piemēram, par lauksaimniecības ūdeņu nonākšanu upēs un veidiem, kā to samazināt, tad varbūt cilvēki aizdomātos un aktīvāk izteiktu savu nostāju. Šobrīd šķiet, jūra ir liela, tur viss ir kārtībā.

Laura Ābeles filma “Mierjemā”

Kāda loma ir Toma Auniņa mūzikai?

Mēs mēģinājām radīt ceļojuma sajūtu. Iedvesmojāmies no vecajām kino hronikām, kurās var uzzināt, kā cilvēki toreiz dzīvoja – kā izskatījās, kādas bija tendences. Piemēram, tagad var redzēt, ka cilvēki pie jūras atpūšas, neizlaižot no rokas telefonu. Mēs atpūtniekiem neko neprasījām, mēs vienkārši filmējām to, kas notiek. Telefoni cilvēku rokās bija visu laiku. Filmas mūzikas komponists Toms Auniņš ir aktieris mūsu filmā "Nemierīgie prāti", un viņam labi padodas radīt 80. gadu iedvesmotu sintīpopa atmosfēru, kādā mēs bijām iecerējuši radīt filmas noskaņu. Būtībā tā ir vienota kompozīcija, bet tajā pašā laikā mums bija svarīgi, lai filma nekļūst par garu videoklipu. Primārā ir dokumentālā klātesamība, un tad nāk mūzika, kas paspilgtina noteiktas ainas. Toms sāka strādāt, kad puse no filmas bija uzfilmēta, un paralēli saņēma papildinošu informāciju. Mēs bijām paredzējuši jūru filmēt visos gadalaikos. Kad ieguvām iespēju veidot "Latvijas koda" filmu, tad dabūjām visus ziemas, pavasara un vasaras kadrus, bet vajadzēja arī rudeni, lai ir gada noslēgums. Simboliski uzdot jautājumu, varbūt arī jūrai ir pienācis rudens?

Tu filmas radi kopā ar brāļiem, šī filma tapusi tandēmā ar Mārci. Kas veido jūsu sadarbības pamatus?

Runājot par sadarbību ar brāļiem, vienmēr ir veselīgi apšaubīt to, kas tev patīk. Tad ir labi, ja blakus ir cilvēks, kurš saprot, ko tu gribi panākt, un palīdz atrast vislabāko risinājumu. Mums ar brāļiem ir līdzīgas vērtības, gaume, izpratne par to, kas ir un kas nav jaudīgi. Nav tā, ka vienam patiktu [režisors Alehandro] Hodorovskis, otram romantiskas indī komēdijas. Mums visiem patīk Hodorovskis.

Šīs filmas dzinējspēks bija Mārcis. Es biju otrs režisors, kopā ar Mārci strādājām pie scenārija. Mūs konsultēja arī trešais brālis Raitis. Mūsu doma bija tāda, ka stāstu veidosim montāžas procesā. Mēs zinājām, ko vēlamies pretstatīt. Zinājām, ka gribam nofilmēt zvejniekus un to, kā armija likvidē Otrā pasaules kara mantojumu, kas guļ mūsu jūrā un joprojām ir bīstams. Šādi koncepti veidoja mūsu scenāriju.

Laura Ābeles filma “Mierjemā”

Noskatoties filmu, var atpazīsti vietas, un tā vien gribas braukt tās apciemot!

Jā, filmā varam redzēt, kas ir mainījies, un ir vietas, par kurām šķiet, ka tur nekas nav mainījies, tikai peldbikses savādākas.

Kur atradās tas mols ar daudziem makšķerniekiem?

Tas atradās Bolderājā. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka šo molu vēlamies iekļaut scenārijā. Uz šī mola ar brāļiem paši esam makšķerējuši. Atceros, ka reņģu makšķerēšanas laikā parasti visi klausījās hokeju, mainījās ar cigaretēm. Pārsvarā makšķernieki runāja krieviski, bet visi draudzīgi, jo visiem ķērās zivis, arī tad, ja saķērās makšķeres. Kad uz molu bijām aizgājuši nesen, to apdzīvoja jaunās ģimenes un makšķernieki drūmām sejām. Blakus jaunā māmiņa visu laiku uztraucās, ka viņas bērns nokritīs no mola. Varēja redzēt, kā šis jampadracis večiem sit pa nerviem. Kad mēs uz mola filmējām, tas bija pilns ar cilvēkiem, bet nebija tik raiba publika. Šī ir interesanta evolūcija – kādreiz mols bija "džentlmeņu klubs", kurā kungi un pa kādai dāmai ķēra reņģes. Tad pienāk brīdis, kad molu apdzīvo hipsteri un jaunās māmiņas, sajaucot makšķerniekiem visu atmosfēru. Kaut ko no visa šī mēs noķērām.

Filmas ideja atklājas, kad to skata kopumā.

Pēc filmas noskatīšanās katrs cilvēks varēs izdarīt savus secinājumus. Ar filmu esam dokumentējuši to, kāda ir dzīve pie jūras 2021. gadā. Man pašam filma šķiet interesanta un nepieciešama, bet gala vārdu spriedīs skatītāji.

Mēs esam pie jūras dzīvojoša tauta ar garu jūras robežu.

Es zinu, ka draugiem no Latgales jūra ir lielāka eksotika. Mums – mazāka. Bērnībā mūsu ģimenes brīvdienas bija Jūrmalciemā pie brālēniem, tēta krustvecākiem. Toreiz pie jūras nebija cilvēku, vien baltas smiltis. Bērnībā gājām medībās, ko katrs atradīs? Pludmalē tika izskaloti atkritumi no zviedru kuģiem, tajā skaitā vērtīgas lietas – piepūšams delfīns vai bumba. Pludmalē redzējām pirmo tetrapaku, jūras izskalotu naktsskapīti. Tagad situācija ir mainījusies – vairs nav "zviedru labumu", kas nokrituši no kuģiem, bet mēs paši krastus aizdzīvojam ar saviem "labumiem". Par jūru varējām stāstīt, portretējot konkrētu cilvēku, bet nolēmām, ka vajag eksperimentēt un iet plašumā, un arī "Latvijas kods" mums noticēja. Es labprāt gribētu, lai kāds pēc 20 gadiem atkal uztaisa šādu filmu par jūru, lai varētu redzēt, kas ar mūsu Jūras māti ir noticis!

Latvijas kods

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt