Filma "Tizlenes", kas pavisam nesen pirmizrādīta kinoteātros, mīt teju pavisam pamestā latviešu kino lauciņā – tā ir filma jauniešiem, drīzāk pat pusaudžiem. Sižeta pamatā ir trīs draudzeņu – Sarmītes, Svetas un Katrīnas – piedzīvojumi 2000. gada priekšvakarā.
Nebūt ne populārākās meitenes nolemj darīt visu, kas viņu spēkos, lai pabeigtu 9. klasi “stilīgo statusā”.
Režisore Marta Elīna Martinsone, operators Aigars Sērmūkšs un kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteina radījuši pārliecinošu milleniuma priekšvakara noskaņu. Tajā iejutušās gan skolas vecuma aktrises (Asnāte Sofija Rožkalne, Ludmila Karpova, Kartīna Dambeniece un Gerda Embure), gan Guna Zariņa, Daiga Kažociņa, Ģirts Krūmiņš un citi pazīstami aktieri, kā arī sabiedrībā zināmi kino veidotāji un mūzikas personības epizodiskās lomās.
Uz sarunu par filmas tapšanu aicināta filmas režisore Marta Elīna Martinsone, kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine un komponists Rihards Zaļupe.
Sonora Broka: Marta, pirmais jautājums tev – vai, veicot izpētes procesu un pārskatot pusaudzes gados skatītos seriālus, redzētais atbilst tavām atmiņām, vai arī šie seriāli nu jau ir transformējušies? Kādus tu viņus redzi ar šīsdienas acīm?
Marta Elīna Martinsone: Ar dažiem bija tā – izmantošu vārdu cringe, un tieši tā arī bija tos skatīties. Piemēram, "Gilmora meitenes", kas man savulaik tik ļoti, ļoti patika, jo tur bija izcila 2000. gadu mode. Tagad skatoties, sapratu, ka galvenās varones boifrendi ir nu tāāādi šausmoņi... Toreiz likās – ak, cik viņi jauki, bet īstenībā taču viņi ir īsti teroristi, manipulatori, diezgan briesmīgi cilvēki! Bet, piemēram, pārskatot "Bafiju pret vampīriem" gan varu teikt, ka tajā atklāju daudzas jaunas lietas un vēl kādus jaunus līmeņus, ko pusaudžu gados nebiju piefiksējusi. Tā ka bija dažādi, bet lielākoties – vienkārši bija jautri skatīties un vēl tā nostalģija...
Kādas ir spilgtākās tīņu romantisko komēdiju klišejas, kas tev bija noderīgas un varbūt pat svarīgas, veidojot "Tizlenes"?
Marta Elīna Martinsone: Man ļoti imponē klišeja, kas ir tā saucamais Make Over, kur nestilīgā ir neglītā meitene, kuru parasti tēlo ļoti skaista aktrise – un viņa tad arī tiek pārvērsta par skaisto meiteni...
Tādā ziņā filma She's All That bija galvenā klišeja, jo tur ir šī skaistā aktrise, kura noņem brilles, izķemmē matus, uzvelk kleitu un visi sajūsmā nopūšas – ak , Dievs, cik viņa ir skaista! Lai gan viņa tāda bijusi arī pirms tam...
Starp citu, piefiksēju, ka Netflix paspārnē tikko iznācis šīs filmas rimeiks, kurā apmainītas vietām dzimumu lomas – He’s All That, noteikti noskatīšos. Galvenā klišeja, protams, ir tāda – ja tu nedabū puisi, tavai dzīvei nav jēgas, jo pārsvarā – lai arī cik interesantas vai dumpinieciskas ir galvenās varones, viss parasti beidzas ar to, ka viņa, paldies Dievam, dabūja savu džeku, un nu viņai dzīvē beidzot viss ir kārtībā...
Jūlija, nesen lasīju interviju ar Martu – ka savu Millennium sagaidīšanas topiņu rotāt ar zelta līmi un fliteriem viņa atradusi tikai pēc filmēšanas.. Kas bija šīs filmas kostīmu izveides starta punkts – vai atmiņas par šo laiku tieši Latvijas pusaudžu vidē, jeb arī atsauces uz tā laika popkultūru?
Jūlija Volkinšteine: Es teiktu – gan, gan. Tāpat kā filmas galvenajai varonei, arī man 1999. gadā bija četrpadsmit, piecpadsmit gadu, un es šo laiku ļoti labi atceros – arī es gāju tusēt pie “Laimas” pulksteņa, un arī man nabā tika izdurts pīrsings, jo tas tolaik bija ļoti modē. Es arī atceros tā laika draugus, kas tusēja pie "Laimas" – viņi bija lielisks iedvesmas avots. Kad atgriezos bibliotēkā un šķirstīju tā laika žurnālu "Sīrups", bija ļoti jautri, jo tiešām – draugi ir izauguši, bet žurnāls ir tā laika vēstures liecība, kādi viņi izskatījās. Tad, protams, nenormāli stilīgs bija fotoseriāls, bija "Laimas" stilīgie jaunieši – tas bija labs materiāls, no kura iedvesmoties. Arī es paskatījos tālaika jauniešu kulta filmas – tas bija gan atmiņu, gan izpētes starta punkts.
Vai gadu tūkstošu mijas tīņu filmai kostīmus radīt ir citāds izaicinājums nekā vēsturiskajai kostīmdrāmai? Un vai jums bija svarīgs autentiskums, vēsturiskā precizitāte?
Jūlija Volkinšteine: Protams, ir citādāk, varētu teikt – krietni jautrāk, bet autentiskums man bija ļoti svarīgs: mēs tiešām arī meklējām autentiskas lietas. To jau arī Marta citās intervijās minējusi – ja šogad visu ir viegli nopirkt jebkurā veikalā, tad pagājušogad tas bija diezgan sarežģīti.
Un man jāsaka paldies visiem draugiem, kas no saviem skapjiem izņēma siksnas, ķēdes, bikses, kļošenes, krekliņus... Filmā faktiski nav nekādu jaunu lietu! Jo – lai arī tas šķiet nesens periods, vēsturiski precīzas un īstas lietas nemaz tik viegli nevar atrast.
Ļoti maz kas tika pielāgots, no sērijas – pieveram acis un iedomājāmies, ka tas varētu būt tas.
Tad jūs principā mazliet pasteidzāties ar filmas veidošanu?
Jūlija Volkinšteine: Domāju, esam ļoti precīzi ietrāpījuši! Iespējams, nākamgad tas vairs nebūtu interesanti, bet tieši šogad, domāju, ir ļoti interesanti redzēt, ka tieši šīs lietas šobrīd ir modē.
Marta Elīna Martinsone: Jā, bet mums taču bija vēl vesela epopeja ar apaviem! Tie vienkārši izšķīda...
Biju atradusi savas kurpes no 9. klases – biju izdomājusi, ka varētu tās uzvilkt uz kādu interviju par filmu – tā būtu sirsnīga piesaiste tam laikam. Bet labi, ka pirms intervijas ar tām izgāju iznest miskasti, jo vienkārši kurpju papēži sāka sadalīties...
Nekad nebiju pieredzējusi to, ka zem tevis apavi burtiski izšķīst... Tā nu es tos izmetu miskastē. Tāpēc arī filmēšanas laikā Jūlijai visu laiku nācās kurpēm līmēt zoles...
Jūlija Volkinšteine: Tā ir ar visiem vēsturiskajiem apaviem – tie izkalst un diezgan bieži zole nāk vaļā.
Marta, kad tev radās ideja par abiem mūzikas video jeb muzikālajiem numuriem, kas iestarpināti filmā?
Marta Elīna Martinsone: Ja runājam par Marijas Linartes atveido Mendiju Leinu, šī ideja radās diezgan ātri, jo scenārijā jau bija šī varone. Un, tā kā nesen ar Mariju jau bijām safanojušās, pirms vispār sākās viss pasākums, jau bijām izdomājušas pasūtīt bildes, tērpus un matus, kādus viņa grib. Vārdu sakot, bijām pilnībā pārņemtas ar šo ideju. Tā īstenībā bija pirmā lieta, ko nelielajā filmēšanas posmā filmējām – sākām ar klipu un turpinājām ar pārējo. Bet par muzikālo numuru runājot –
mazliet vēlāk scenāriju rakstot, man negribējās taisīt montāžas sekvenci: sak’, tur Sarmīte un Ieva tusē... Man gribējās kaut kā atrisināt šo lielo pārlēcienu laikā un notikumos, un domāju, kā to izdarīt.
Un man radās ideja, ka jāķeras pie mūzikla – tas būs daudz interesantāk.
Mendija Leina atbilst filmā redzamajam laikmetam, savukārt muzikālais numurs "Vissliktākā" atsauc atmiņā 50. gadu ikoniskos mūziklus, to tērpus un horeogrāfiju. Kādēļ šāda izvēle?
Marta Elīna Martinsone: Tāpēc, ka arī tā ir tīņu filmu klišeja no filmas "Breolīns" – tā ir tik ikoniska aina, kur labā Sendija kļūst par slikto Sendiju, ka man gribējās atsaukties uz to...
Tas ir kaut kas tik atpazīstams, ņemot vērā to, ka ir iespējams nopirkt pat Helovīna tērpus – “sliktās Sendijas” tērpu, tā ka šī tēma ir popkultūras ikoniskā zīme. Un arī tas, ka žanram piestāv – veco laiku mūzikliem ir augstāka stilizācijas pakāpe. No turienes jau tās mūziklu saknes nāk – tā ir mikstūra no tā, kas man patīk mūziklos.
Rihard, tagad jautājums jums: "Nameja gredzens" un "Tizlenes" pārstāv visai atšķirīgas kino teritorijas. Vai piekritāt šim uzaicinājumam uzreiz?
Rihards Zaļupe: Man šķiet, ka es tā ļoti ilgi negaidīju. (smejas) Vispār tas bija ļoti interesanti, kā mēs ar Martu satikāmies – tepat pie Doma baznīcas tika filmēta kautiņa aina un es no koncerta gāju uz māju. Satikāmies ar Martu – čau, čau, ahā, tu filmē? Forši, forši. Pagāja kāds laiks un Marta zvana – gri , lai es rakstu mūziku šai filmai... Man vienkārši ĻOTI patīk rakstīt mūziku filmām, es tiešām ar to ļoti aizraujos. Līdz ar to, ka sadarbība ar Martu mums jau bija bijusi iepriekš, automātiski pateicu – jā. Kad Marta vēl izstāstīja saturu, projekts likās ļoti vilinošs. Tagad, noskatoties pirmizrādi, protams -tas ir vienkārši Wow, es to varu teikt no sirds. Man ļoti, ļoti patīk.
Un kā notika mūzikas radīšanas process "Tizlenēm"? Vai ar Martu bija saruna, kādu rezultātu viņa vēlētos?
Rihards Zaļupe: Tobrīd montāža jau gāja uz beigām...
Šī ir tā reize, kad, teikšu atklāti – sākumā biju mazliet apjucis, ko darīt, kaut gan man tas nav raksturīgi. Bet šis materiāls...
Tur bija tik daudz mūzikas! Tur arī bija ļoti daudz informācijas, par ko domāt. Bija ļoti svarīgi saprast, vai mēs ar skaņu celiņu jeb soundtreku dzīvojam tanī laikā vai tomēr to piesaistām mūsdienām. Jo ir pat tādas filmas, kur pilnīgi neiedomājamas lietas tiek saliktas kopā – runa par zvaigžņu prērijām un kosmosa kuģu kariem, bet filmā skan 70. gadu pops – kā "Galaktikas sargos". Manuprāt, tas ir kaut kas unikāls un tik labi strādā! Mēs diezgan ātri nonācām pie kopsaucēja, lai radītu galveno tēmu, kas raksturo Sarmītes tēlu, jo šis tēls ir diezgan plašs un tur daudz ko meklēt. Līdzko tas bija panākts, viss aizgāja kā pa diedziņu.
Vai jums tika dota absolūta radošā brīvība, vai arī Marta deva kādas konkrētas vadlīnijas, noskaņojumu?
Rihards Zaļupe: Mums bija ļoti viegli sastrādāties! Izgājām cauri filmai, izdomājām, kurā vietā jābūt mūzikai, un vislielākais izaicinājums bija saprast, vai pārējā mūzika kopā ar skaņu celiņu nejauksies pārāk lielā rasolā, kas man bija vislielākais pārbaudījums.
Beigās Marta piezvanīja, ka man vēl nēģu dziesmas jāraksta, kas ikdienā nenotiek bieži, ka jāraksta dziesma nēģiem. (smejas)
Un interesanti – tobrīd pirmais, kas ienāca prātā, bija Bernsteins ar "Vestsaidas stāstu". Un tad vēl tik interesanti – kad filmā nēģi sāk dziedāt, sajutu publikas graujošo kaifu – ka latviešu nēģi dzied Brodvejas mūziku... Apbrīnoju Martas idejas spilgtumu, jo to visu krāsainību salikt kopā, un ka tas nostrādā... Nezinu, Marta, vai tu pati tā juties, bet man no malas likās, ka tā ir ļoti trausla līnija, kurai var pārkāpt pāri, bet nu iznākums, manuprāt, vienkārši ir fantastisks, to visu saliekot kopā. Muzikāli tas viss strādā! Šī noteikti ir muzikāli ļoti piesātināta filma.
Marta Elīna Martinsone: Jau pašā sākumā producentam biju pateikusi, ka vajag rezervēt vēl mazliet naudas mūzikai, kas nav komponista nauda – ka vajadzēs vēl klāt pierakstīt dziesmas, jo tā laika filmām jau tas ir ļoti raksturīgi – ka filmai ir ne tikai skaņu celiņš, bet arī dziesmu izlase (..) Strādāt ar Rihardu bija brīnišķīgi – pasaku viņam aptuveni, ko vajadzētu, un jau vakarā e-pastā jau kaut kas ir. Pa kuru laiku? Kā? !Par nēģiem bija aizkustinoši... Lai varētu saprast, kurš nēģis ko dzied, Rihards bija sarakstjis viņiem vārdus – tas nēģu mazais bērniņš, tas – lielais bērniņš, tas – tētis, mamma un māsa...
Rihards: Ceru, ka filma "Tizlenes" Lielajam Kristapam liks ieviest jaunu kategoriju, kuru jau ļoti ilgi saredzu kā nepieciešamu.
Jo ir forši, ka Lielo Kristapu piešķir komponistam par skaņuceliņu, bet bieži vien jau ir tā "putra", ka daudzi cilvēki rakstījuši dziesmas, popdziesmas, rokdziesmas, bet tās praktiski nevar salikt vienā kategorijā kopā. Šī filma ļoti labi parāda, ka šeit ir gan skaņuceliņš, gan speciāli filmām rakstītas dziesmas, un abas šīs kategorijas, manuprāt, būtu forši nodalīt. Arī man pašam nācies šajā balvā konkurēt kopā ar Juri Kaukuli, kurš sarakstījis dziesmas filmai, taču viņš ir tajā pašā kategorijā, kur filmas skaņuceliņš. Tiešām ceru, ka beidzot Latvijā parādīsies arī divas mūzikas nominācijas – ka ir filmas skaņuceliņš un filmas dziesma mūsdienu kinoindustrijā.
Marta, tu savā veidā esi radījusi gan tādu kā Millennium atmiņu vakaru, gan 2021. gada kinoindustrijas sejgrāmatu. Kā tu izvēlējies tā dēvātās kameo lomas?
Marta Elīna Martinsone: Pēc sajūtām... (..)
Man bija svarīgi parādīt lielāko daļu no mūziķiem, kas sarakstījuši kādu dziesmu – tur parādās Viņa, Edgars Bāliņš, Arstarulsmirus – tie bija cilvēki, kas kaut kādā veidā bija vai nu piesaistīti filmai, vai arī kaut kādā veidā nozīmīgi,
jo, piemēram, Andris Gauja, kam ir arī neliela kameo loma, ir viens no pirmajiem – kad vēl mācījāmies kopā, viņš filmējās vienā no maniem pirmajiem skolas darbiem kā Niks Keivs, un tad vienkārši kaut kāds tēls arī savilkās, uzreiz iedomājos par Andri.
Kāda nozīme ir jauniešiem adresētam latviešu kino laikmetā, kad ir brīvi pieejams liels apjoms radniecīga lielo Holivudas studiju saturu?
Marta Elīna Martinsone: Man jau šķiet, ka galvenais – ka tas vispār ir.
Mēs nevaram sacensties ar Holivudu. Bet nedrīkstam aizmirst nevienu auditoriju! Ja tu kā latviešu jaunietis skaties latviešu kino piedāvājumu un saproti, ka tev tajā pilnīgi nekā nav, tev arī ir mazāka interese par latviešu kino.
Bet ja redzi, ka tomēr ir, pat ja tev tā filma nepatīk – bet vienkārši redzi, ka kino veidotāji par tevi nav aizmirsuši – tas man liekas ļoti svarīgi. Tu pieaugsi, un tev būs uzreiz kaut kāda piesaiste vietējam kino. Tas ir tas, par ko mēs daudz runājam. Kāpēc jaunieši neiet skatīties pašmāju kino? Tāpēc, ka bērnībā tev parāda pāris latviešu filmu, tad ir garais posms, kad tev nekā adresēta nav, un pēc tam jau visi gaida, ka tu pieaugsi un iesi uz latviešu filmām. Bet ir plašais pārrāvums, nav pēctecības! Lūk, tas ir svarīgi, ka jaunieši redz – hei, arī mēs eksistējam kinoveidotāju prātos!
