Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 rāda Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas, tajā skaitā arī Vanaga režisēto īsfilmu "Lapsas slepenais kods". Filma stāsta par mazo Jusi, kam vienmēr līdzi katanas spēļu zobens, viņš sapņo kļūt par samuraju. Zēna devītās dzimšanas dienas ballītē viņa viesi uz dārza batuta uziet briesmīgu lapsas kaku, taču Jusis atradumā saskata mistisku japāņu rakstu zīmi. Par spīti draugu izsmieklam Jusis nekavējoties steidz iztulkot lapsas slepeno kodu…
Aiga Leitholde: Tavu vārdu plašāka publika saista ar mūziku – tu esi grupas "Carnival Youth" dalībnieks. Kā šī atpazīstamība ietekmē tavu radošo darbību, studējot kino režiju?
Roberts Vanags: Mana atrašanās kino skolā ir mazliet pat nejauša. Ja pandēmija nebūtu norāvusi stopkrānu, iespējams, mēs mūziku būtu turpinājuši tādā pašā ritenī kā līdz tam. Lai gan doma par studēšanu galvas dziļumos vienmēr ir bijusi aktuāla, tai nekad nepietika laika. Pandēmijas laikā nolēmām iet šo ceļu. Atbildot uz tavu jautājumu par atpazīstamību, mēs ar grupas kolēģiem neesam izlecēji un atpazīstamību alkstoši. Protams, gan mūzikā, gan kino industrijā tas iet roku rokā, jo nozares saistītas ar cilvēkiem un publiskiem pasākumiem. Atpazīstamība, kas gūta caur mūziku, iespējams, pat nedaudz traucē, jo pievērš uzmanību mūsu veikumam kino, labi saprotot, ka kino pasaule ir tik milzīga un sarežģīta.
Pirmie mēģinājumi kino ir pielīdzināmi pirmajām skicēm mākslas skolā, kuras tu baigi nerādi nevienam.
Kino ir laikietilpīgāks process un darbu ir mazāk, bet tie pamatīgāki.
Kas ir tavas kino preferences, pirmās atmiņas? Kas tevi kino aizrauj?
Tik tiešām atceros savas pirmās ar kino saistītās atmiņas. Man bija seši gadi, kad televizorā pēc "bērnu laika" tika rādīta filma, kuras nosaukumu es ilgu laiku vēl nezināju. Mani šī filma tā aizrāva, atverot acis kino pasaulei. Vēlāk es netīšām šo filmu uzgāju – tā bija Kubrika "Eyes Wide Shut" jeb "Acis plaši aizvērtas", kas nav "bērnu laika" filma. Šī aizliegtā augļa maģija un kopējā sajūta, kas tika uzburta caur filmas portālu, manī radīja apjausmu, ka
filma ir kā paralēli eksistējoša pasaule, radošs kosmoss.
Interese par kino manī vienmēr ir bijusi, bet ne pārāk nopietna. Skatījos filmas, paralēli palīdzot rokdarbos mammai, kura ir ādas māksliniece. Sanāca noskatīties pa četrām, piecām dienā. Arī šī pieredze kaut kur bija nosēdusies. Tā, lūk, kovida pauzē, dažas nedēļas pirms iestājeksāmeniem kopā ar grupas biedriem atradām LKA Nacionālo kino skolu, par kuru bija labas atsauksmes, un iestājāmies. Studiju laikā pavērās pilnīgi citi plašumi, par kuriem nav iespējams zināt, ja nav kāda, kas tev to parāda.
Tavā īsfilmā "Lapsas slepenais kods" galvenās lomas atveido bērni. Kā notika mazo aktieru atlase? Ņemot vērā, ka bērniem tomēr ir savs uzmanības limits, kā veidojās jūsu sadarbība?
Zini kā, veidot pirmo filmu brīdī, kad tu vispār no mājas normāli nevari iziet, tā ir sirreāla sajūta. Jāuzņemas atbildība par visiem iesaistītajiem, plus sadraudzēšanās ar bērnu bariņu, tas bija kārtīgs pārbaudījums. Atlase mums notika digitāli un pieteicās daudz, 70–80 bērni, kuriem mēs lūdzām veikt dažādus atlases kārtas video uzdevumus. Galu galā pēdējā kārtā ar dažiem tikāmies dzīvē, un tad jau varēja saprast, kāda ir bērnu spēja uztvert un saprast, kas ir filmēšanas process.
Skatoties televīziju, bērni grib un viņiem patīk, bet, nokļūstot uz filmēšanas laukuma, viņi lietas nesaprot. Tas ir pilnīgi normāli, ka nesaprot. Arī pieaugušajiem nav skaidrs, cik patiesībā grūts un sarežģīts ir pats filmēšanas process.
Bērnu grupiņa manā filmā bija vecumā no 7 līdz 9 gadiem. Tas ir laiks, kad katrs gads ļoti atšķiras no iepriekšējā. Tādēļ bija jāsaprot, kas ir tā amplitūda, kurā varam trāpīt ar varoņu vecumu. Lai viņi vēl ir pietiekami bērnišķīgi, brīvi un naivi, nevis tīņu vecumā, kurā viss jau tiek vērtēts un tādēļ aktierspēle var kļūt nedabiskāka. Savukārt pārāk maziņi, ļoti iespējams, nespēs izsekot līdzi filmēšanas norādēm. Viegli nebija! Mani pasniedzēji jau brīdināja, ka bērni un dzīvnieki ir divas sarežģītākās grupas, ko kino menedžēt. Un vēl tas, ka bērni bija septiņi –
man bija jāspēj būt gan mazam klaunam, kurš spēj noturēt uzmanību un izklaidēt, un arī skolotājam, kurš spēj izskaidrot un iedvesmot, un paralēli vēl režisēt filmas tapšanas procesu.
Tas bija pozitīvs pārbaudījums.
Cik daudz pieturējies pie stingrā plāna, scenārija, cik ļāvies nejaušībai?
Galvenais varonis, kurš spēlē Jusi, Gusts Alberts – viņu patiesībā var jau uzskatīt par mazo kino aktieri, jo viņš ir piedalījies vairākās īsfilmās un arī spēlfilmās. Viņam ir profesionāla attieksme gan filmēšanas laukumā, gan teksta apgūšanā. Albertam bija visvairāk jārunā, un viņš labi spēja turēties pie scenārija. Protams, procesā kaut kas mums pamainījās un bija vietas, kurās netikām galā ar to, ko biju sarakstījis, naivi ticēdams, ka tas tā notiks. Šajās reizēs mums nācās izdomāt dažādus risinājumus, kā ieceri atrisināt ar montāžas palīdzību.
Piemēram, vienā gadījumā varoņus filmējām tuvplānā, iedevām viņiem rokās mazu spēļu figūriņu. Skatītājiem šķiet, ka viņš skatās uz šo figūriņu, bet patiesībā viņš lasa tekstu, kas atrodas tieši ārpus kadra. Tādi triki!
Filmai piemīt vienkāršība un sirsnība, kas tiešām aiznes atpakaļ uz bērnību. Kas bija tava motivācija, filmēt bērnu komēdiju? Iedvesmu scenārijā esi smēlies Kirila Ēča dzejolī no cikla "te nu ir tā vasariņa".
To kaut kādā ziņā var nosaukt par nejaušību un paļaušanos uz to, kas man pašam tobrīd šķita interesanti. Viens no aspektiem bija tas, ka man iepatikās šis dzejolis ar tā mistēriju, kurā darbojas lapsa un pastāv šis neērtais elements – kakas, kam bērnu pasaulē ir sava nozīme, pieaugušajiem – sava. Likās interesanti caur šādu prizmu apskatīt bērna iztēles potenciālu un spēju saredzēt kaut ko lietā, kurā citi neko neredz.
Man šķita aizraujošs šis bērna naivums, kuru mēs varbūt pieaugot aizmirstam, vai mēs to pametam, jo sabiedrība nestrādā šādā veidā. Gribēju padzīvot šajā sajūtā, kur iztēle spēj iedvesmot un radīt pasauli, kurā viss ir iespējams.
Vēl jāpiebilst, ka studiju sākumā aizrāvos ar japāņu kultūru un kino, kas man pašam bērnībā bija diezgan sveša. Šo jauno interesi, japāņu estētiku integrēju arī filmā, kas it kā nav raksturīga Latvijas bērniem. Vajag pietiekami daudz nepareizu elementu, kas savā starpā rada komēdijas potenciālu.
Kas bija tavā radošajā komandā?
Kino režija ir komandas komunikācija, it sevišķi, kad vēl mācās, tad tā ir taustīšanās. Es noteikti gribu izcelt Dāvidu Smiltiņu, kurš bija mans operators. Viņa veikums filmai noteikti iedod kino attēlu, jo viņš nav pirmā kursa students, bet gan maģistrants. Viņš bija man stabils balsts. Dāvidam pašam bija interesanti iesaistīties šajā projektā, jo līdz tam viņš bija filmējis dažādus nopietnus darbus.
Ja runājam par aktieriem, tad šoreiz bija klāt jāpierēķina arī vecāki. Filmas producente bija Nikola Ozola, kurai šī bija pirmā pilnas producēšanas īsfilma, vēl īsti nesaprotot, kas tas ir un kā tas notiek. Tad mēs visi kopā iepazinām šo procesu. Labi pastrādāja arī mākslas departaments, Jūrmalas namiņā uzburot Japānas klātbūtni. Braucām arī pie Japānas vēstniecības un uz "Samuraju parku" pie Spurdziņa kunga, kurš filmā pats parādās kā samurajs. Vācām rekvizītus un Latvijā meklējām japāņu noskaņas.
Runājot par studentu filmām, noteikti jāpiemin, ka tās ir mazbudžeta. Līdz ar to savākt pilnvērtīgu komandu, lai katrā pozīcijā būtu pa cilvēkam, ir diezgan sarežģīti.
Tā kā filmējām vairākas dienas, katru dienu iesaistītie mainījās. Tad, protams, sāka līt dienā, kad tas nebija plānots, un atkal bija viss jāpārplāno. Un tad vispār ir brīnums, ka tas viss ir nofilmēts.
Kā tu redzi sevi Latvijas kino industrijā? Kādi ir tavi novērojumi?
Deviņdesmitajos gados Latvijas kino studijas piedzīvoja sabrukumu, lēnām industrija atguvās un tagad, šķiet, sākas jauns posms. Bet, protams, lai ražotu filmas, kas varētu konkurēt ar ārzemju filmām, kuras mēs šajos gados esam pieraduši skatīties uz lielajiem ekrāniem, ir vajadzīgs liels finansējums. Tie cipari ir pilnīgi nesamērāmi ar mums pieejamo finansējumu. Iespējams, vidējais skatītājs aiziet tikai uz pāris filmām gadā. Interese par kino ir salīdzinoši maza.
Ja tomēr kino pasaulē iegrimsti un spēj novērtēt to, ko mākslinieki dara, tad saproti, ka Latvijā tiek radītas brīnišķīgas filmas. Tās var nedaudz izmainīt tavu dzīvi, tāpat kā laba grāmata.
Gribētos ticēt, ka Latvijas kino industrijai ir potenciāls un nākotne. Jautājums, vai to visu skatīsimies uz lielajiem kino ekrāniem, vai tomēr būs jāiet laikam līdzi un mēs pielocīsimies maza izmēra ekrāniem. Ņemot vērā, ka šis laikmets ir digitāls un sociālajos tīklos ir svarīgs šis attēls, zināšanas par kino attēlu un spēju saskatīt vērtības, tas, manuprāt, ļauj vērtīgāk komunicēt ar pasauli.
Lai gan mēs daudzi apgūstam kino režiju, kļūt par kino režisoru – tā, manuprāt, ir ļoti augsta latiņa. Ja tu taisi filmas, tas vēl nenozīmē, ka vari sevi saukt par kino režisoru. Tas ir liels vārds, kas nāk ar gadu desmitiem gūtu pieredzi.
Tai ir vajadzīga milzīga aizrautība un pieredze, gan īpaša enerģija, lai turpinātu un spētu to visu nokontrolēt. Es noteikti uz sevi vēl neskatos kā šīs profesijas potenciālu pārstāvi. Tas notiek dzīves skolas rezultātā. Studiju laiks ir eksperimentu periods. Mēs varam izmantot pieejamās kameras. Kad beidzas skola, viss vairs nav tik rožaini. Viss atkarīgs no tā, vai saņemsi savam projektam finansējumu vai ne. Ja tavu projektu neatbalsta, tad neko nevari darīt, – tā ir skarbā realitāte, ka tikai retais tiek pie iespējas izpausties. No otras puses, konkurence veicina kopējo izaugsmi, kas arī ir vajadzīgs.
Latviešu jauno režisoru filmas – katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv būs lasāmas intervijas ar jaunajiem režisoriem.
