Sonora Broka: Kam un kad radās ideja veidot daudzsēriju filmu par Latvijas pirmskara leģendu Emīliju Benjamiņu?
Kristīne Želve: Tā radās Gintam...
Gints Grūbe: Jā, tā radās zināmā dusmu brīdī – kad mēs vairāk nekā desmit gadus kino nozarē bijām runājuši par to, ka ir kāds žanrs, kas Latvijā neattīstās tā, kā tas varētu attīstīties – daudzsēriju spēlfilma vai televīzijas drāma. Un
tajā brīdī, kad pandēmijas sākumā teātri aiz neko darīt sāka veidot paši savus seriālus, sākām zvanīt lielos zvanus – ka kino industrija jau desmit gadus par to runā, ka mēs esam tam gatavi.
Mums ar Andi Mizišu gan senāk bija ideja citam stāstam par 30. gadiem, bet, kad Kino centrs bija izsludinājis konkursu un Andis man zvanīja un prasīja – varbūt pie tā atgriežamies, es teicu – nē, mums ir pavisam cita ideja, un tā arī sākās šī neiespējamā misija stāstam par Emīliju Benjamiņu. Ietekmes, protams, bija dažādas, kāpēc mēs nonācām tieši līdz Emīlijas stāstam – iespējams, ka tam ir saistība ar ietekmēm no BBC seriāla "Karaliene", domājot par to, kāpēc mums, latviešiem, kādā stāstā nav pārstāvētas karaliskās tradīcijas. Pārdomājot, kas tad ir 20. gadsimta lielais naratīvs, nedaudz iedziļinoties, bija skaidrs, ka stāstā par Emīliju tas viss ir, un, pateicoties neierastajai un lieliskajai komandai, stāsts veidojās kā puzle un kļuva arvien aktuālāks un dažādāks. Vienā brīdī, kad domājam par to, kāpēc šī filma jātaisa tieši šobrīd, Baņuta Rubess, kas bija viena no scenārija autorēm, teica – domāsim par šīs filmas pamatstāstu tādā aspektā, ka "Jaunākās ziņas" ir tāds kā mūsdienu feisbuks, bet Emīlija Benjamiņa – influencere.
Veicu izpēti par to, kas tad Latvijā ir influenceri, un man likās, ka Emīlijas Benjamiņas stāsts ir vēl lielāks par tiem, kurus mēs Latvijā šobrīd saucam par influenceriem,
un stāsta lielumu varēja radīt tikai kolektīvi radošā darbā, kurā bija Kristīne, Andis, Dāvis Sīmanis, četri scenāristi, turklāt pirmoreiz mūžā tik dziļi arī pie scenārija tapšanas strādāja operators Andrejs Rudzāts. Un tas, ka mēs visi [līdz pirmizrādei] vēl aizvien esam draugi, nozīmē, ka tas patiešām bijis radošs process.
Šīs vēsturiskās filmas scenāriju veidojis autoru kolektīvs un vēl arī vairāki konsultanti. Kā tika veikts šis darbs, par kura apjomu un iedziļināšanos var vien nojaust?
Gints Grūbe: Savulaik biju dzirdējis par tā saucamajiem writers’ room, kurus savulaik bija realizējuši slaveno skandināvu seriālu veidotāji – ka viņi katru dienu trim četriem scenāristiem liek nākt uz darbu un katru sēriju pārrakstīt. Pandēmijas apstākļos tas bija gandrīz vai neiespējami – nodrošināt šāda veida apstākļus, bet, lai mēs šo neiespējamo uzdevumu īstenotu un gada laikā izveidotu septiņu sēriju stāstu,
bija svarīgi atrast cilvēkus, kuri savstarpēji viens otru papildinātu un saprastos, un šādā nozīmē mūsu komanda patiešām bija tāda.
Visi no mums ir strādājuši ar dokumentālo kino, līdz ar to vēsturiskā izpēte bija visiem saprotama un ļoti svarīga – bija ļoti daudz detaļu, kas scenārija tapšanā bija būtiskas un tika apkopotas. Turklāt visi ir tādi cilvēki, uz kuriem varēja paļauties, ka viņi visu izdarīs un pie šāda darba režīma vienā brīdī neaizbēgs... Tādā ziņā komanda bija ar zināmām iestrādēm tēmā: Baņuta Rubesa savulaik jau bija veidojusi lugu par Emīliju Benjamiņu, Dāvis – veidojis vairākas vēsturiskas spēlfilmas, arī Kristīnes ieguldījums bija neatsverams. Emīlija Benjamiņa pati reiz teikusi, ka viņa "Jaunākajās ziņās" ir mazākumā, domājot no dzimumu līdzsvara viedokļa – tad nu mēģinājām nodrošināt, lai radošajā grupā šis dzimumu līdzsvars tiktu ne tikai ievērots, bet arī lai visas puses tiek sadzirdētas – par to rūpējās gan Kristīne, gan Baņuta, gan producente Inese Grūbe. Bija ļoti daudz aspektu, kā viss tika izslīpēts.
Filmā redzam, ka "Jaunāko Ziņu" un "Atpūtas" redakcijā apgrozās ievērojami literāti, kolorīti sludinājumu klienti, politiķi, slavenais gaišreģis Finks. Cik lielā mērā scenārijs balstīts patiesos vēsturiskos faktos un atmiņās, un cik tā ir brīva variācija par preses karalieni – fikcija ar vēsturiskām detaļām?
Andis Mizišs: Mums bija ļoti svarīgi apzināt visu pieejamo informāciju, kāda vien ir, un tur vislielāko darbu ieguldīja tieši Gints un scenāristi, pētot, kas vispār ir pieejams rakstiskā, foto vai kino veidā. Tāpat arī [Benjamiņu ģimenes] tuvinieku un pēcnācēju apzināšana un komunikācija ar viņiem. Protams, ka vēsturiskais fons mums bija ļoti svarīgs, bet, kā jebkurā izpausmē, kur iesaistīti autori, nāk klāt viņu skatījums. Jā, mums ir vēsturiski personāži un arī vēsturiski notikumi, bet mēs tos daļēji interpretējam – tā, lai dramaturģija būtu interesanta gan mums pašiem kā veidotājiem, gan skatītājiem. Tā ka –
jā, ir vēsturiski personāži un notikumi, bet mēs uz tiem atļaujamies paskatīties caur savu skatpunktu, parādot tos interesantāk un saasinātāk, nekā varbūt tas bija patiesībā.
Vai jūs nebiedē sašutuma pilnas vēstules no latviešu literatūras pasniedzējiem par Jāņa Ziemeļnieka tēlu – ar lūgumu izmontēt viņu ārā?
Kristīne Želve: Mēs esam tam iekšēji gatavi, jo gandrīz pēc katras vēsturiskās filmas rodas diskusija par to, kā ir jāattēlo vēsture. Un tas, iespējams, ir labi, ka ir šāda diskusija. Vienmēr saku, ka ar tām vēsturiskajām filmām ir tā:
mēs zinām, kas notika, mēs zinām, kad tas notika, un, ja ļoti paveicas, mēs zinām arī to, kāpēc kaut kas notika. Bet – kā tas notika, to var pastāstīt tikai mākslinieks.
Kas notika – tie ir fakti. Bet kādas bija sarunas, sajūtas, emocijas – tā vienmēr būs interpretācija. Šobrīd vairs nav daudz cilvēku, kas atceras Emīliju Benjamiņu, tāpat Antonu Benjamiņu. Pieaicinot aktieri, kurš dod savu fizisko tēlu, vizuālo tēlu – tā jau būs mākslinieka interpretācija.
Gints Grūbe: Man ir tikai divas lietas, ko varu piebilst. Vienmēr šajā kontekstā citēju vienu slovēņu režisoru, kurš teica, ka vēsture māca to, ka nevar ticēt vēsturniekiem, kaut arī mums bija izcila vēstures konsultante Ineta Lipša, kurai mēs ticējām uz vārda – katrai lietai, ko Ineta mums atnesa. Bet otra lieta ir, ka vēsture arī ir stāsts – tā pastāv tikai atstāsta formā, un tas ir tieši tāds pats stāsts, kāds ir arī filmas stāsts. Lielas atšķirības es tur neredzu.
Jā, es tieši vēlējos jums vaicāt, vai bija viegli vienoties par aktieru atlasi? Šobrīd, kad redzētas pirmās sērijas, es pat nevaru iedomāties citu versiju.
Kristīne Želve: Mazliet atgriežoties pie pirmsākumiem, atceros to brīdi, kad Gints zvanīja un stāstīja par šo ideju. Pirmais jautājums, ko es viņam uzdevu, bija – Gint, vai tas vispār ir iespējams – šajā laika resursā un arī budžeta resursā, kas, protams, ir pieklājīgs Latvijas mērogiem, bet, ja runājam par vēsturisku drāmu, kostīmfilmu...
Kā filmas māksliniece Kristīne Jurjāne teica – mēs taču taisām filmu par Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, tur nevar būt kaut kas pieticīgs vai nekāds.
Gints teica – nu, redzēsim. Un brīnumainā kārtā tas viss notika! Pandēmijas dēļ ļoti daudz kas notika "Zoom" režīmā – filmas sagatavošana, scenāriju rakstīšana un diskusijas par to, kas būs. Arī aktieru proves bieži vien notika "Zoom" režīmā: sākumā man likās, ka tas taču nav iespējams – proves "Zoom" režīmā! Bet pēc kāda laika izrādījās, ka tas tomēr ir iespējams un varbūt pat kaut kādas pluss tur ir, jo tu uzreiz redzi, kāds tas aktieris izskatās ekrānā. Finālā jau bija tāda koleģiāla vienošanās, dodot priekšroku tam režisoram, kura sērijās tēls ir aktuālāks. Katrā ziņā nav neviena aktiera, par kuru es teiktu – nē, nē, to es negribēju.
Andis Mizišs: Sakauties mēs nesakāvāmies. (smejas) Bet tas fenomens, kas notika ar aktieriem... Strādājām ļoti grūtos apstākļos – brīdī, kad bija visstingrākie kovidierobežojumi. Valstī praktiski viss bija apstājies, bet vienlaikus tas bija arī mūsu laimes mirklis, jo visi aktieri bija absolūti brīvi – viņi varēja pilnvērtīgi atdoties tikai un vienīgi tam darbam, ko darījām. Tas ir baigais pluss, par ko es pats, skatoties filmu, tagad kaifoju – ka aktieriskais ieguldījums šeit ir tāds, kāds citkārt objektīvu apstākļu dēļ nebūtu iespējams.
Tā kā Emīlijas Benjamiņas liktenis visiem ir zināms, bija jāmeklē citi uzsvari. Kas jums pašiem bija seriāla sižetiskā ass un galvenās idejas?
Gints Grūbe: Galvenā tematiskā līnija jeb skelets turējās ap "Jaunāko ziņu" redakciju – šī savelkošā dramaturģiskā līnija bija ļoti būtiska. Daudzi no mums ir strādājuši medijos, tāpēc saprot, kādas tēmas ikdienā mediji risina – gan politiskas, gan vēsturiskas, gan arī intrigas – tātad visādi aspekti, kas jebkuram filmas stāstam ir vajadzīgi. Tajā ziņā "Jaunāko ziņu" un "Atpūtas" redakcija bija ļoti derīgs resurss. No otras puses, iedziļinoties stāsta tapšanā no visām pusēm – jo katrs autors nāca ar savu informāciju –, es teiktu, ka tāda līmeņa un apjoma monogrāfiju, tādu informācijas apjomu par šo vēstures periodu Latvijā nekur neesmu lasījis.
Apjausma par to, kā viss nonāca līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā – tā patiešām bija brīžiem baisa: kad nonāc pie atziņas, ka Emīlijas Benjamiņas un Antona Benjamiņa tuvākie cilvēki kļuva arī par viņu nodevējiem.
Tas jau ir operas līmeņa sižets. Tā bija viena dramaturģiskā līnija. Bet otra, protams, ir pati Emīlija un viņas stāsts.
Kristīne Želve: Man ļoti svarīga nianse bija nevis vienkārši rekonstruēt vēsturisko patiesību un izstāstīt to skatītājiem, bet atcerēties to, ka esam 21. gadsimta cilvēki un skatāmies uz šiem notikumiem ar šodienas režisora acīm, runājam arī par to, kas šobrīd ir svarīgs sabiedrībā, arī par to, kas man kā Kristīnei Želvei ir aktuāls un kas mani interesē. Lai nav tikai tāda pagātnes bildīšu rekonstrukcija, bet lai tam būtu arī saturs, kas šodien ir aktuāls.
Man bija arī savas iemīļotas tēmas – piemēram, mātes tēma. Tāpat tur zināmā veidā izskanēs tāds kā #MeToo stāsts – tādas lietas, kuras, izrādās, arī tajā laikā bijušas, bet vienkārši neviens par tām nav runājis vai arī tas kaut kā ticis normalizēts, bet šodien to var izstāstīt jau ar 21. gadsimta cilvēka acīm.
Andis Mizišs: Ko es no sākuma neapzinājos – tikai tad, kad jau bija samontētas pirmās sērijas:
Emīlijai katrā sērijā ir jāizdara kāda izvēle – vienalga, vai tā būtu par labu vai sliktu tuvākajiem cilvēkiem, redakcijas darbiniekiem vai attiecībā uz tābrīža politisko fonu.
No šodienas viedokļa mēs ļoti bieži visu novienkāršojam un sakām – jā, bet es tajā situācijā būtu darījis tā un tā. Ka arī viņi taču varēja darīt tā un tā. Arī strādājot ar Gunu Zariņu, redzēju, cik svarīgi viņai bija atrast motivāciju, kāpēc Emīlija tajā brīdī izdara tieši tā un nevis savādāk. Ka ne vienmēr ir tikai melns un balts.
Seriāla uzbūve – sešas spēlfilmas un viena dokumentālā sērija, kā arī četri režisori izklausās pēc nopietna izaicinājuma. Kā tika sadalīts darbs pie sērijām un kā saglabāts to koptēls?
Andis Mizišs: Gints sadalīja!
Kristīne Želve: Mums kaut kāds stāsts par šo ir jāizdomā, jo visi prasa. (smejas)
Gints Grūbe: Tas patiešām radās pats no sevis – kurš režisors un kāpēc veido konkrēto sēriju. Tagad, skatoties visas sērijas kopā, šķiet, tā bijusi līdzsvarota un pareiza izvēle. Tā gan arī nav nekāda unikāla prakse – daudzas populāras daudzsēriju filmas veido dažādi režisori, un tur ir tas lielais uzdevums – lai it kā justu šī režisora rokrakstu, bet tajā pašā laikā katrā no sērijām skatītājam neliktu skatīties pavisam citu filmu...
Kristīne Želve: Un nevar jau arī aktierus mulsināt ar to, ka katrs režisors dod citu uzdevumu vai tēlus un situācijas interpretē pilnīgi savādāk. Kaut kāds rāmis bija jāizveido, visiem jāvienojas.
Gints Grūbe: Un šajā aspektā, manuprāt, bija arī labā nozīmē veselīga konkurence vienam ar otru, skatoties, kā tas vai cits režisors strādā ar aktieriem un tamlīdzīgi. Rezultātā tas tikai ieguva, jo, kā zināms, kinoindustrija nav tā draudzīgākā vide zemes virsū, bet šis bija apliecinājums, ka tomēr nav tik traki. (smejas)
Kristīne Želve: Šo seriālu uztvēru kā vēl vienu kursu kādā mācību iestādē. Kad vīrs jautā – nu, kā režisors var iegrožot savu ego un vēl sadarboties ar diviem citiem režisoriem, es saku – nebija jau vēl tikai divi citi režisori: bija vēl četri scenāristi un divi producenti, konsultanti un arī Andrejs Rudzāts, kam bija ļoti spēcīgs vizuālais un saturiskais redzējums. Es tiešām no viņiem visiem ārkārtīgi daudz mācījos, un tādā ziņā tā man bija ļoti interesanta un vērtīga pieredze.
Kaut arī kādā brīdī nācās savas ego izpausmes pieklusināt un rēķināties ar pārējiem, ieguvumu un plusu bija vairāk.
Andis Mizišs: Jo ir vēl viena lieta, kas jāsaprot. Protams, ir katra režisora ambīcija, bet šajā gadījumā vārda vislabākajā nozīmē šis ir producentu kino, kurā Gintam un Inesei bija pilnīgi skaidra ideja, ko viņi ar to grib panākt. Viņiem bija skaidri principi, kā veidot komandu, un pilnīgi skaidrs, kā to novadīt līdz galam. Mums pietrūkst producentu kino, jo viss Latvijas kino, manuprāt, orientēts uz autorkino, kur režisoram ir ideja, un tad viņš iet meklēt producentu, bet šobrīd pienācis laiks, kad pasaulē ļoti spēcīgs ir tieši producentu kino. Ņemot vērā to, cik strauji notiek tirgus svārstības – kas ir pieprasīts, ko cilvēki skatās un kā šo kinoindustriju pārņem tas pats "Netflix" vai vēl citas platformas, kino producenta profesijai Latvijā ir jāmainās, un arvien vairāk jābūt producentu kino – protams, pastāvot kopā ar autorkino, kas nekur nepazudīs.
Tāpēc neliekuļojot: man bija absolūta bauda strādāt apstākļos, kad līdzās ir producenti ar pilnīgi skaidru vīziju, es saprotu, kas no manis tiek sagaidīts un ir noorganizēts tāds darba process, kurā es arī to visu varu realizēt.
Tā ka tiešām – paldies par to!
Gints Grūbe: Paldies arī pandēmijai, jo, kā jau Andis iepriekš minēja, seriālā piedalās visu lielo teātru vadošie aktieri, kuri citkārt būtu nodarbināti [savā pamatdarbā]. Tas pats bija ar lokācijām. Opera bija pieejama, slavenajā Benjamiņu namā esošā lietuviešu viesnīca – bankrotējusi. Apstāties Rīgā varēja jebkurā vietā un brīdī, kad filmējām, novietojot visu karavānu. Pandēmija mūsu gadījumā nozīmēja patiešām konkrētus ieguvumus. Citkārt daudz kas būtu sarežģītāk.
Kristīne Želve: Protams, bija arī ierobežojumi, ko izjutām – piemēram, masu skatu sakarā. Cilvēki mazliet baidījās pieteikties masu skatos, tāpat arī daži aktieri, kas bija saprotams, jo tajā brīdī vēl nebija vakcīnu. Tāpat bija ierobežots cilvēku skaits, cik drīkst atrasties vienā telpā vai citā vidē, kas attiecīgi ietekmēja balles ainu un citu lielu masu skatu filmēšanu. Bet tāpēc jau tas ir kino – izlikšanās māksla. Jāmeklē šādām situācijām risinājumi.
Gints Grūbe: Visu laiku bijām maskās. Un paradoksāli, kā
Andrejs Grāpis, nu jau nelaiķis, mums īsi pirms filmēšanas sākuma ieteica – ja gribat saprast Vili Lāci šajā Benjamiņu stāstā, tad izlasiet Viļa Lāča grāmatu "Cilvēki maskās". (smejas)
Andis Mizišs: Bet režisoram tas bija ļoti interesanti – ka aktieris tev pretī ir maskā: sarunās vai pauzēs starp filmēšanām tev viss jāsaprot no viņa acīm, bet beigās jau, protams, tā maska neeksistēja – fiziski tā bija, bet ar acīm jau to vairs neredzēji.
Kristīne Želve: Mūsu vēsturiskā konsultante bija Ineta Lipša – brīnišķīga vēsturniece un radoša personība. Viņa visu mums teica pareizi – tā ka mēs zinājām visu, kā viss notika un kā pēc faktiem bija pareizi, bet mēs ne vienmēr viņu klausījām. Tā kā, mīļie vēsturnieki un skatītāji, nevainojiet Inetu Lipšu, ja kaut kas neatbilst vēsturiskajiem faktiem – tie ir režisori, kas atļāvās kaut ko mainīt un interpretēt pa savam...
Seriālā redzamā vide, kostīmi, detaļas pārsteidz ar savu autentiskumu vai vismaz autentiskuma ilūziju. Kur notika filmēšana?
Gints Grūbe: Tā tas ir, pateicoties Kristīnei Jurjānei un Aivaram Žukovskim – viņi ļoti precīzi un atbildīgi veidoja šī stāsta rekonstrukciju. Palīdzēja tas, ka bija pieejams ļoti plašs vēsturiskais materiāls: Benjamiņu ģimenes albumi, bijušo "Jaunāko ziņu" darbinieku ģimeņu fotoalbumi – cilvēki nesa un rādīja, kā izskatījās "Jaunāko ziņu" redakcija.
Vēl vakar Viļa Rīdzenieka fotoalbumā atradu "Jaunāko ziņu" redakciju un biju šokēts, cik precīzi mēs esam to uzbūvējuši!
Tā ka sadarbība ar dažādiem avotiem palīdzēja šo rekonstrukciju veidot. Es jau esmu to kaut kur teicis, ka kino veidotāji ir tādi tā kā arheologi, kuri apbedījuma vietu, lai parādītu, tā ļoti rūpīgi ar pinceti attīra. Šis bija tas gadījums. Piemēram, Gunai Zariņai zvanīja kāda sieviete, pie kuras savulaik nonākuši Emīlijas Benjamiņas šķīvji. Benjamiņu ģimene mūsu rīcībā nodeva Antona Benjamiņa rakstāmgaldu. Tā ka mūsu Antons Benjamiņš filmā sēž pie īstā Antona Benjamiņa rakstāmgalda. Māra Ķimele mums nodeva "Atpūtas" galvenā redaktora Jūlija Lāča koka tintnīcu, kraukļus un "Atpūtas" īstos maketus. Tā ka – ja dažreiz saka, ka filmās viss ir izdomāts un nav īsts, tad šeit gan bija diezgan daudz konkrēto vēsturisko artefaktu, kuri palīdzēja.
Kristīne Želve: Citreiz jau skatītājs nemaz nepamana vai neatšķir, kura ir īsta lieta un kura neīsta, bet uzņemšanas laukumā ir jūtams: kad parādās kādas īstas lietas, vide vai telpa – pat ja reizēm tas operatora darbu apgrūtina, sajūta un enerģētika ir cita – kaut kas kameras priekšā sāk notikt. Un, ja kameras priekšā kaut kas notiek, uzreiz ir interesanti, un tad ir interesanti arī skatītājiem. Un to tiešām var just –
kad parādās īstie priekšmeti, aktieri uzreiz tā kā savādāk ar tiem sāk darboties, savādāk pieskarties, un kameras priekšā kaut kas notiek.
Gints Grūbe: Piektajā sērijā ir epizode, uz kuru strikti pastāvēja Kristīne Jurjāne. Ka mums konkrētā epizode jāfilmē Antona Benjamiņa īstajā muižā Valdeķos, kas viņam piederēja un tiek dēvēta par Antona ideālo Latviju – tā it kā ir simt kilometru no Rīgas un no kino viedokļa varētu atrast daudzas līdzīgas muižiņas Rīgas tuvumā, bet Kristīne bija ļoti konsekventa un teica – nē, mēs filmēsim tur.
Visai filmēšanas grupai nonākt Valdeķos bija kā gūt pierādījumu, ka tos stāstus, kurus mēs stāstām, nav mūsu vecmāmiņa izdomājusi, bet ka tie ir notikuši pa īstam.
Kristīne Želve: Kā saka Andrejs Rudzāts, vide reizēm ir vēl viens aktieris – pilntiesīgs spēlētājs, kas parādās kadrā.
Gints Grūbe: Benjamiņu namā filmējām Preses balvu, un Venēcijas stikla lustru, ko Emīlija savulaik atvedusi no Itālijas, laikmets nav spējis aiznest... Neviena vara nav spējusi šo lustru nokabināt un kaut kur aizvest projām.
Kristīne Želve:
Vai arī vitrāža ar māsām Benjamiņām, kur Emīlija saka – mani neviens neizdzēsīs. Un viņa tiešām tur vēl joprojām ir – Benjamiņu nama vitrāžā.
Vai galarezultātu jau ir redzējis arī kāds no Benjamiņu dzimtas?
Gints Grūbe: Benjamiņu kuplā ģimene apmeklēja filmas pirmizrādi – viņi patiešām ir ļoti daudzveidīgi pārstāvēti Latvijā: ir gan Antona, gan Emīlijas Benjamiņas, gan Emīlijas māsas pēcnācēji. Pēteris Benjamiņš bija mūsu grupas loceklis, kurš visu laiku palīdzēja gan Valdeķos, gan arī ar visu foto un lietu izpēti, rekvizītu sagādāšanu – Benjamiņu ģimene ir viena no filmas veidotājām.
Vai sērijām ir ļoti būtiska pēctecība, vai arī tās ir veidotas kā noslēgtas stāsta epizodes?
Kristīne Želve: Veidojām tās kā kopīgu stāstu. Es gan saku, ka katra sērija ir kāds posms Emīlijas dzīvē – ap to varētu būt izvērsta vesela sezona! Bet notikumus veidojām secīgus. Protams, gadu griezums ir diezgan plašs – sākot no 1924. līdz 1941. gadam. Domāju, ka tās var skatīties arī kā atsevišķas filmiņas, bet interesantāk būs skatīties vienu pēc otras, redzot, kā attīstās vēsturiskie notikumi un arī Emīlijas raksturs, kas sazobē ar vēsturiskajiem notikumiem veido noteiktu dramaturģiju, tāpat attīstās citu redakcijas darbinieku vai citu tēlu raksturi – kas no draugiem un uzticamības personām kļūst par tiem, par ko kļūst.
Gints Grūbe: Hronoloģija ļoti konkrēti ievērota no 1924. gada, kad Benjamiņi nolemj izdot žurnālu "Atpūta", līdz 1941. gadam, kad Emīlija Benjamiņa tiek deportēta uz Sibīriju. Un dokumentālā daļa tad arī tālāk stāsta par to, kas notika pēc tam.
Vai dokumentālā sērija iecerēta kā noslēdzošā daļa un darbs pie tās jau noslēdzies?
Gints Grūbe: Jā, dokumentālā daļa vairāk stāsta par filmas varoņiem, kas ar viņiem notika vai kāpēc notika konkrētajā brīdī. Bet šo stāstu mēs stāstījām vairāk caur filmas vēsturisko prototipu pēcnācējiem, kas ir viņu versijas jeb stāsti – te ir gan Emīlijas, gan Antona pēcnācēji, gan Viļa Lāča vai Jūlija Lāča pēcnācēji – kā viņi redz šo kopīgo stāstu, kas ar šiem varoņiem notika tālāk, līdz pat mūsdienām, tai skaitā ar viņu īpašumiem.
Un tas, kas bija unikāls, kas nekur iepriekš nebija ne publicēts, ne redzēts – tas bija Benjamiņu ģimenes privātais arhīvs, kas ļoti detalizēti un precīzi parāda to 30. gadu pasauli, kurā Benjamiņa dzīvoja.
Tas lielā mērā bija iespējams, pateicoties tam, ka Emīlijas adoptētais dēls Juris Benjamiņš, kuram Emīlija uzdāvināja fotoaparātu, vismaz mūsu versijā bija ļoti kaislīgs fotogrāfs un vēlāk Kanādā atvēra "Kodak" rūpnīcu. Viņš savā pusaudža un jau pieaugušā stadijā ļoti kaislīgi un entuziastiski bija dokumentējis visu savu ģimenes ikdienu, tai skaitā veidojis vienu no pirmajām krāsu fotogrāfijām Latvijā, kuru arī savulaik bija publicējis žurnāls "Atpūta".
Vai, veidojot “Emīliju”, jūs domājāt arī par agrāk veidotām latviešu daudzsēriju filmām?
Gints Grūbe: Mēs šobrīd vairāk domājam, ka esam saistīti ar filmas izplatīšanu. (smejas) Daudziem prasu – vai atceraties, kā filmu "Ilgais ceļš kāpās" rādīja kinoteātrī? Tās arī ir septiņas sērijas, un lielākā daļa saka – jā, mēs gājām uz kinoteātri. Tāpēc mēs šajā ziņā arī nolēmām iet šo ceļu – ka filma būs pieejama arī uz lielajiem ekrāniem jebkuram Latvijā, kurš to vēlas redzēt: tajā nozīmē, ka tas bija būtiski manis kā producenta atskaites mehānisms – ka kaut ko tādu ir iespējams radīt.
Domāju, ka mēs visi esam veidoti no tā, ko jebkurš šeit iepriekš ir radījis.
Kristīne Želve: Bet mēs skatījāmies arī labākos un kvalitatīvākos žanra paraugus ne jau tikai latviešu kino – šobrīd dzīvojam globālā ciemā un redzam "Netflix" seriālus. Gints jau minēja "The Crown", kas par Anglijas karaļu dinastiju, kas resursu ziņā ir nesalīdzināms.
Gints Grūbe: Seši miljoni viena sērija...
Kristīne Želve: Tas ir kā ideāls, uz ko tiekties. Skatīties ne tikai resursu ziņā, bet arī tajā aspektā, kā tiek veidots stāsts, kā tiek veidoti tēli.
Andis Mizišs:
Man tas foršākais [brīdis] bija, kad piezvanīja Jānis Streičs un teica – Andi, vai es drīkstu padalīties ar savu pieredzi, kas tev varētu noderēt, veidojot šo darbu?
Biju absolūti un pilnīgā apjukumā un teicu – protams, Jāni, par ko ir runa, noteikti! Un viņš man rakstīja fantastiskus e-pastus, sūtīja aprakstus no savas profesionālās pieredzes, tieši kas attiecas uz vēsturiskām lietām – kā to, kas ir vēsturisks un varbūt jau ar pelējumu apaudzis, kā to padarīt kadrā dzīvu, un tam laikam atbilstoši tādas pat praktiskas lietas – ko nozīmē kadrā rādīt traukus, kas ir paņemti no antikvariāta vai kādam no bufetes, un lai tie trauki izskatītos, ka tie ir tikko svaigi no veikala, un ka viņi dzīvo to savu dzīvi, nevis ar to pelējuma kārtu. Tas mani tiešām ļoti iedvesmoja, un es ļoti cītīgi lasīju viņa pieredzi un daudz kas no tā arī noderēja. Tas, kas man šajā projektā absolūti glaimoja un par ko es esmu pārsteigts – kad jūs prasījāt, nu kā mēs te trīs režisori savā starpā sadzīvojām – mēs nevienā brīdī viens otram nestāvējām ar dunci pie muguras, viss notika kopīga projekta vārdā un arī iesaiste no malas – ka cilvēki to uztvēra kā ļoti pašsaprotamu lietu, ka tas ir kaut kas tik liels. Katrs, kam bija tas ķieģelītis mājās, viņš viņu varēja atnest. Tas liecina par to, cik gaidīts šis produkts ir no skatītāja. Un tanī brīdī, kad mēs to veidojām, es nemaz droši vien to tā nemaz neapzinājos,
tikai tagad jau, kad sākās visa kampaņa, cilvēku piesaiste un uzmanība, ka pat nobijos no tā, cik tā publika ir ļoti gaidoša pēc tā produkta un kas uzliek milzīgu atbildību, un labi, ka ne tanī brīdī, kad mēs sākām filmēt.
Ka tā apziņa nāca tikai tagad, kad tas jau ir padarīts.
Gints Grūbe: Par to vēsturisko rekonstrukciju – manā pieredzē vienmēr biju uztraucies par to, ka tad, kad filmē vēsturiskās filmas, vienmēr kāds velk ārā vecās drēbes un lupatas un velk mugurā tiem cilvēkiem uz ekrāna.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc, ja runājam par 30. gadiem – kāpēc mums jārāda 30. gadu apģērbs visā tajā patinā, kādā tas nonācis līdz mūsdienām.
Un mums bija patiešām izcils kostīmu mākslinieces Rūta Kuplā un Aija Strazdiņa, kuras nolēma, ka liela daļa no kostīmiem un tērpiem pēc tā laika skicēm tika šūtas no jauna, un tur bija viņu ļoti strikti un konkrēti argumenti, jo Emīlija Benjamiņa žurnāla "Atpūta" modes lapas veidoja pati un tāpēc nekādas falšas vai savalkātas lietas Emīlija Benjamiņa mūsu filmā nevilks.
