Piejūras klimats

Berlīnes starptautiskajā kino festivālā - politiskajām un sociālajām tēmām veltītas filmas

Piejūras klimats

Ieskatīties aiz restēm. Elitas Kļaviņas dokumentālās filmas “Iļģuciema māsas” pirmizrāde

Režisore Ieva Ozoliņa: Manas filmas ir par taisnīgumu.

Par taisnīgumu. Saruna ar dokumentālā kino režisori Ievu Ozoliņu

Režisores Ievas Ozoliņas dokumentālās filmas "Mana māte valsts" galvenā varone ir Una, kura adopcijas ceļā tikusi šķirta no savas māsas Zanes un ir nolēmusi viņu uzmeklēt. Una ir pirmā persona, kura izmantoja Latvijas likumdošanas izmaiņas un bez tiesas procesa atguva savu dzimto identitāti. Atgūstot savu mātes doto vārdu, Una arī uzzināja, ka viņai nav tikai viena, bet gan četras māsas.

Kopā ar filmēšanas komandu Una devās māsu meklējumos, šķērsojot vairāku valstu robežas un kontinentus, kā arī saskaroties ar birokrātiskiem šķēršļiem, kuri brīžiem galveno varoni noveda līdz bezcerībai.

Ievas Ozoliņas iepriekšējie darbi – "Mans tēvs baņķieris" un "Dotais lielums: mana māte" – arī ir pievērsušies ģimenes tēmai, un "Mana māte valsts" savā ziņā simboliski noslēdz šo triloģiju. Filma ir tapusi kā kopražojums ar Latvijas filmu studiju "FA Filma" un Islandes studiju "Re Public", tās producente ir Madara Melberga, operators – Mārcis Slavinskis, bet komponists – Mikaels Linds.

Marta Elīna Martinsone: Kā pie tevis nonāca Unas stāsts?

Ieva Ozoliņa: Šis stāsts pie manis nonāca, šobrīd liekas, smieklīgā veidā, bet kādā mirklī tas bija traģisks gadījums. Kad mūsu meitai bija pieci mēneši, mans vīrs viņu aizmirsa veikalā, viņa bija aizmigusi. Viņš ir ļoti, ļoti labs tētis, bet viņš bija naktī strādājis, tulkojis filmas. Vienā rokā viņam bija kebabu recepte un pie otras – aizmidzis bērns ratiņos. Viņš vienkārši aizgāja uz veikalu, atstāja bērnu pie dārzeņu stenda, iepirkās, devās mājās un aizgāja gulēt, jo viņam pēkšņi bija licies, ka es todien esmu ar bērnu. Mūsu valstī ir tā – ja šādā situācijā tiek atrasts bērns, viņš tiek vests uz Bērnu slimnīcu un ratiņi – uz policiju. Kad mēs metāmies uz slimnīcu (bija skaidrs, ka bērna nav, jo viņš nav ar mani, bet ir aizmirsts veikalā), tās pirmās desmit minūtes, kamēr tu pierādi cilvēkiem, ka neesi pats sliktākais cilvēks pasaulē, ir ļoti smagas. Bērnu mēs dabūjām atpakaļ, jo konstatēja, ka esam adekvāti. Jau nākamajā dienā zvanīja no bāriņtiesas – mēs bijām sarakstā. Vēl pāris līdzīgi notikumi, un bērnu var izņemt no ģimenes.

Es sapratu, cik vienkārši ir pēkšņi nonākt situācijā, kurā likums ir kā augsta siena priekšā un tu to nevari caursist.

Sāku lasīt par līdzīgiem gadījumiem, un man ļoti gribējās izveidot filmu par auksto likumu, kas ir nejūtīgs, visiem vienāds, un trauslo indivīdu. Tieši tajā brīdī es internetā atradu Unas ziņu, ka viņa meklē māsu, kas ir no viņas nošķirta bērnunamā. Es sapratu, ka šis ir tas gadījums, kad cilvēks šādā situācijā ir bijis, izaudzis un meklē savus brāļus un māsas, bet nevar to izdarīt, jo, ja tu esi adoptēts, tava identitāte tiek mainīta. Tu būtībā nekad vairs nevari atrast savas saknes. Es sazinājos ar sievieti, kas bija ielikusi šo ziņu, un viņa piekrita, jo bija mērķis atrast māsu, un viņa saprata, ka šīs varētu būt tas ceļš.

Cik ilgs bija jūsu kopīgais ceļš, filmas tapšanas process?

Darbs pie filmas sākās pirms četriem gadiem, bet pats filmas taisīšanas laiks bija apmēram trīs gadi, kuros bija ļoti daudz tādu brīžu, kad man šķita, ka tas nav iespējams, mēs viņu neatradīsim, bet īpatnējā veidā, iespējams, galvenās varones absolūtā motivācija, milzīgā enerģija un arī mana nepieciešamība paveikt darbu tieši tā, kā es biju izdomājusi, – viņas ir atrastas un sēž kopā uz dīvāna – dzina mūs uz priekšu, un mēs kaut kā caursitām to birokrātisko sienu.

Kas bija lielākie šķēršļi, ar ko jums nācās saskarties filmēšanas procesā? Vai filmēšanas komandas klātbūtne Unai kaut kādā veidā palīdzēja?

Šis nebija Unas pirmais mēģinājums atrast māsu, bet viņai iztrūkst tādas spējas kā diplomātija. Viņai nekad nebija izdevies tikt tālāk par pirmajiem pieciem teikumiem. Durvis aizvērās, un tika pateikts "nebāz degunu citu cilvēku dzīvē". Mans lielākais izaicinājums bija uzklausīt visus atbildīgo darbinieku formulējumus, ar kuriem viņi runāja par šo informāciju. Tikai pati māsa var skatīties savu lietu. Liekas – absurds, vai ne tā?

Sākumā man gribējās parādīt šo absolūto Kafkas loku, šos aukstos darbiniekus šajos brūnajos, aukstajos arhīvos.

Bet tas ir diezgan bērnišķīgi, jo viņi jau tikai dara savu darbu, bet, kā Una saka, katrā likumā ir pelēkā zona vai kāds caurums. Kaut kā tas viss izdevās. Pēdējā māsa atradās vienkārši mistiskā ceļā. To es tagad nestāstīšu, tas ir jāredz filmā.

Ņemot Unas gadījumu par piemēru – kā tu veido attiecības ar saviem dokumentālajiem varoņiem?

Es sāku mācīties psiholoģiju, tagad mācos 2. kursā Latvijas Universitātē. Tas bija tāpēc, ka gribēju saprast, kā strādā mans prāts, kas ir mani triggeri, kāpēc es reizēm nespēju mierīgi iznest situāciju, kā strādā citu cilvēku prāts. Es sapratu, cik ļoti bieži kļūdos, domādama, ko cilvēks domā. Es ļoti bieži esmu cilvēkus pārvērtējusi vai nepareizi iztulkojusi. Bet man patīk cilvēki, un man patīk cilvēki, kas strādā ar vārdu "nē". Una ir tāda. Es saprotu arī cilvēka pārdzīvojumus un apjukumu, kad viņš tiek filmēts. Es piedodu dienas, kad tiek izmests ārā ļoti daudz laika un materiāla, jo varonim tajā dienā vienkārši negribas. Dokumentālais kino ir fantastisks ar to, ka ir maza komanda. Mana komanda ir brīnišķīga. Arī viņi man piedod tās situācijas, kad īstenībā tajā dienā mēs neko neesam uzfilmējuši. Tas ir ceļš, kura laikā mēs satuvināmies. Mēs visi kopā gājām uz vienotu mērķi.

Kuras, tavuprāt, ir svarīgākās īpašības, kurām jāpiemīt dokumentālistam, lai vispār veidotu dokumentālo kino?

Empātija un līdzjūtība tajā brīdī, kad cilvēki sāk uzvesties riebīgi, jo tam vienmēr ir skaidrojums.

Kas ir tas, kas visspēcīgāk izmainās tajā brīdī, kad tiek ieslēgta kamera?

Tas laikam bija lietuviešu režisors Audrjus Stonis, kurš teica, ka kādreiz, kad filmēja ar kasetēm, pirmās piecas dienas noteikti bija jāizmet miskastē, tur nekā nebūs. Šobrīd ir vienkāršāk – mēs varam vienkārši izdzēst materiālu. Sākums ir mazliet iestīvināts, bet šo meiteņu situācijā es to nejutu. Es to jutu, veidojot pirmo filmu, – satiekot dažus bijušo banku darbiniekus, kuriem tagad ir jauna dzīve un viņi negrib sevi saistīt kopā ar bijušo. Cilvēki pēkšņi kļūst par iestīvinātu lelli un sāk jocīgi uzvesties. Bet ir dažādas metodes, kuras var pielietot.

Vienu tādu metodi iemācījos no Ginta Grūbes – kad viņš mani intervēja, viņš pirmo teikumu iesāka kā aiz komata.

To es esmu no viņa iemācījusies. Jābūt dabīgam, nevis oficiālam. Tagad varu teikt, ka ar šo trešo filmu esmu kaut ko iemācījusies.

Kas ir tas jaunais par Latvijas likumdošanu, ko uzzināji, veidojot šo filmu?

Ir atšķirības starp to, kas notiek ar adoptētiem cilvēkiem un kāda ir likumdošana attiecībā uz viņiem dažādās valstīs. Šī mazā likuma izmaiņa par to, ka cilvēkam nav jāiet un jālūdzas saviem audžuvecākiem, lai ļauj paņemt atpakaļ savu bijušo identitāti, ir ļoti, ļoti nozīmīga. Cilvēkam, kuram ir laimīga adopcija, nekādu identitāti atpakaļ nevajag ņemt – viņš ir laimīgs savā ģimenē. Tajos gadījumos, kad cilvēks ir nelaimīgs un ar audžuvecākiem nav kontakta, viņi arī nevēlēsies tā vienkārši pieļaut šo situāciju. Unas gadījumā tas tā bija. Šī likuma izmaiņa bija brīnišķīga – Una varēja aiziet uz arhīvu un paņemt mapi, kurā ir rakstīts par viņu – kādi bija viņas pirmie vārdi, ar ko viņa slimoja, kad viņai bija divi gadiņi – to visu pieraksta bērnunams. Tas ir nozīmīgi, jo tu pēkšņi ieraugi sevi. Tu esi dzīvojis neīstu dzīvi, tu neko par sevi nezini.

Kas ir tas, kas tevi piesaista šajā tēmā par ģimeni, saknēm un piederības meklēšanu?

Es nezinu, kurš izdomājis, ka manas filmas ir par ģimeni. Manas filmas ir par taisnīgumu.

Bet caur ģimeni tas kaut kā iziet.

Ģimene ir tas mazais kosmosiņš, no turienes arī viss sākas. Arī emocionālā drošība sākas tieši ģimenē. Cilvēkam ir tiesības būt savā izpratnē laimīgam. Filmā par matemātiķi un viņa māti tā bija vīrieša izpratne par to, kas ir laime, kādām jābūt attiecībām ar māti. Viņš cīnījās par to, lai māte viņā ieklausītos. Mātei bija cits viedoklis par to, kādas ir taisnīgas attiecības.

Es domāju, ka daļēji esmu antropologs, un zinu, ka nākošajā dzīvē būšu izmeklētājs.

Kāds, tavuprāt, ir galvenais dokumentālista pienākums pret savu varoni?

Ir ļoti grūti par to runāt, jo mēs sākām kopā ar ideju, bet mēs kā cilvēki šo trīs gadu laikā ļoti maināmies. Mērķis paliek, bet ienāk jauni leņķi, kas parāda situāciju no dažādām pusēm. Mēs pēkšņi varam sākt iet nevis pilnīgi paralēli, bet pa dažādiem ceļiem. Varonis var justies vīlies, un viņam jau iepriekš vajadzētu izskaidrot, kas ir dokumentālais kino. Bet tā ir tāda teorija. Mēs kopīgi lecam iekšā piedzīvojumā, vienā mirklī no turienes iznirstam, un tad ir pirmizrāde.

Kādas visām māsām ir sajūtas pēc pirmizrādes?

Viens ir tas, ka tu atrodi, bet otrs ir tas, ka tu jau nemaz nezini, ko tu atradīsi. Māsas ir ļoti atšķirīgas.

Viņām būtībā nav nekā kopīga – ne kopīgu atmiņu, ne kopīgas bērnības – viņām ir asinsbalss.

Man bija ļoti svarīgi filmā ielikt ainu, kurā māsas visai bērnišķīgi sastrīdējās. Man likās, ka tas kaut kādā veidā reprezentē to, ka viņas patiešām ir īstas māsas.

Otrajā rindā filmas galvenā varone Una ar māsām, priekšplānā Ieva Ozoliņa un filmas noslēguma posma komanda

Vai tev jau ir padomā jauni projekti, vai strādā pie kaut kā jauna?

Man ir brīnišķīgs projekts, kura tēma joprojām ir taisnīgums, – tā būs filma par parādu piedzinējiem. Man gribējās varoņus, kas mani pārsteidz. Pirmos divus mēnešus es filmēju pati, un pēc pirmās filmēšanas iznācu no tikšanās vietas un nevarēju noturēties – ar mašīnu nobraucu maliņā, lai ātri piezvanītu producentei Madarai Melbergai un teiktu: "Es neticu tam, ko tikko redzēju. Kas tas vispār bija?" Tā ir filma par deviņdesmito gadu bijušajiem reketieriem, kuri ir legalizējušies un šobrīd strādā kā legāls parādu piedzīšanas uzņēmums, viņiem pie sienas pat ir licence.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt