Neizdevies veiksmes stāsts: Recenzija par Riga IFF programmas filmu «Inga dzird»

Šogad Rīgas starptautiskā filmu festivāla (RIFF) “Home Made” programmas ietvaros tiek piedāvātas kopumā 8 filmas, no kurām 2 ir dokumentālās filmas par Latvijas jaunatni: Kaspara Gobas filma “Inga dzird” un Ivara Selecka filma “Turpinājums”.

Ivars Seleckis piedāvā piecus atsevišķus stāstus par bērniem, kuri dzīvo dažādās Latvijas vietās, un caur viņu kolorītajiem raksturiem un pasaules redzējumu režisors rada sirsnīgi idillisku skatījumu uz Latvijas nākotni un jaunatni. Savukārt krasi pretējas emocijas izraisa Kaspara Gobas dokumentālā filma “Inga dzird”. Tas ir skarbs pieaugšanas stāsts par meiteni, kura aug netipiskos ģimenes apstākļos un cenšas izcīnīt savu vietu dzīvē.

RIFF portālā LSM.lv

Aicinām sekot līdzi RIFF notikumiem visu festivāla norises laiku! 18. oktobrī festivāla atklāšanas īpašās sarunas, notikumu tiešraides, filmu apskati un recenzijas sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas jaunajiem kritiķiem un kino profesionāļiem interesenti varēs skatīties un lasīt portālā LSM.lv līdz pat festivāla noslēgumam.

Inga ir ambīciju pārņemta 15 gadus veca meitene, kura dzīvo laukos un vēlas pabeigt vidusskolu, cerot, ka tādā veidā viņa spēs kļūt neatkarīga no savas ģimenes un dzīvē kaut ko sasniegt. Taču šī mērķa piepildīšana viņai ir apgrūtināta, jo ģimenē viņa ir vienīgais dzirdīgais cilvēks, līdz ar to tai ir piesaistīta vairāk nekā citi bērni, jau no agras bērnības esot ģimenes tulks.

Viņa saviem ģimenes locekļiem iet līdzi uz dažādām iestādēm kārtot dokumentus, veic telefonsarunas, palīdz maksāt rēķinus, būtībā darbojoties kā starpniece starp savu ģimeni un apkārtējo pasauli. Iestāšanās vidusskolā Ingai ir smags lēmums, jo vairākas dienas nedēļā viņai nākas dzīvot skolas kopmītnēs un būt tālu no mājām.

Taču visa ģimene, izņemot māsu un māti, atbalsta viņas vēlmi un arī grib, lai viņa pabeigtu skolu.

Filmas gaitā Ingas attiecības ar māti sāk arvien vairāk sarežģīties, viņas māte pat paziņo, ka nevēlas meitu vairs redzēt.

Pēc ģimenes attiecību pasliktināšanās Inga pilnībā izmainās – sāk neapmeklēt stundas, lietot alkoholu, izraisīt kautiņus skolā, līdz beigās pat tiek izslēgta no skolas. Pēc šī atgadījuma Ingas attiecības ar ģimeni it kā noskaidrojas.

Izmainoties Ingai, izmainās arī skatījums uz filmas problēmu – par dzirdīga bērna augšanu nedzirdīgo ģimenē – un rodas jautājums par to, kas tad ir īstais iemesls tam, kāpēc Inga nespēj sasniegt savus mērķus. Par spīti tam, ka ģimenes, it īpaši mātes, attieksme uzlabojas pēc tam, kad Inga pārstāj mācīties, tomēr ir grūti raudzīties uz Ingu kā tikai uz upuri.

No dokumentāla darba par sociālu tēmu filma “Inga dzird” laika gaitā sašaurinās līdz filmas galvenā subjekta portretam, uzsverot Ingas pašnoteikšanos un sākotnējo problēmu arvien vairāk novirzot otrajā plānā. Filmas sākumā Inga tiek  attēlota kā dzīvespriecīga un ambicioza meitene, kura labprāt izpilda ģimenes vajadzības un lolo cerības ne vien sasniegt visus personīgos mērķus, bet arī izsaka vēlmi ar dalību šajā filmā palīdzēt panākt to, lai nedzirdīgie varētu atrast darbu un cilvēki beidzot sāktu viņus cienīt.

Tādējādi tiek uzsvērta ne vien Ingas, bet arī filmas veidotāju vēlme izcelt problēmu par nedzirdīgo cilvēku sūrajiem dzīves apstākļiem un cerība, ka Inga par spīti savai neapskaužamajai situācijai tomēr spēs realizēt savus sapņus.

Ingas vēlme pēc neatkarības no ģimenes arī gūst virsroku, un viņa aizvien vairāk no tās sāk attālināties. Ingas atsvešinātības sajūtu režisors uzskatāmi pārnes ainā, kur visa ģimene sēž pie galda un savā starpā sarunājas zīmju valodā, bet, atšķirībā no citām filmas ainām, šajā nav tulkojuma.

Inga neizrāda pārāk lielu ieinteresētību iesaistīties sarunās ar pārējiem, līdz vispār pieceļas no galda un sāk vērot visus no malas. Viņas skatiens pievērsts blakus novietotajam televizoram, kura atspulgā ir redzams žestikulējošs vīrietis.

Tādējādi Inga un skatītājs tiek nostādīti vienādā pozīcijā, un viņas ģimene sāk šķist kā pilnīgi izolēta sabiedrības daļa.

Pēc Ingas valdonīgā un dumpinieciskā rakstura atklāšanās tik liels uzsvars vairs netiek likts uz Ingas un viņas ģimenes attiecībām, bet gan uz viņas personību. Tāpat nepamanīts garām nepaslīd fakts, ka Inga pati tomēr ir sava likteņa noteicēja un pie mērķu nepiepildīšanas vainojami nav ģimenes apstākļi vien. Taču Inga nekad neaizmirst jokojoties atšūt savu māti, parādot viņai vidējo pirkstu.

Režisors lielākoties filmā izmanto novērojošās kameras metodi, parādot Ingas ikdienas apstākļus un viņas saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem, bet tieši neiejaucoties filmas darbībā. Protams, filmā Inga tiek arī intervēta, taču šīs sarunas darbojas vairāk kā iestarpināti komentāri par tajā brīdī kadrā redzamo vai arī kā viņas emociju un uzskatu izklāsts, kas, nenoliedzami, sniedz būtisku informāciju.

Taču daudz vairāk mēs par Ingu un viņas apstākļiem uzzinām no viņas sarunām ar apkārtējiem cilvēkiem. No vienas puses, filmā arī pietrūkst citu cilvēku viedokļi, kas ļautu raudzīties uz Ingas situāciju arī no cita skatījuma, nevis vienīgi no viņas pašas. Piemēram, vairākkārt tiek akcentēta Ingas mātes negatīvā attieksme pret Ingas nākotnes plāniem, bet mēs to uzzinām tikai pastarpināti – no Ingas emociju uzplūdiem, taču nav skaidrs, kāda ir mātes attieksmes būtība, jo arī komunikācijā ar Ingu tā neatklājas.

Skatoties dokumentālās filmas, kurās tiek attēlota kāda sociāla problēma vai cilvēks ilgākā laika posmā, rodas jautājums, kādas ir bijušas režisora sākotnējās ieceres un cerības par to, kā notikumi attīstīsies un cik ļoti viņš būs spējīgs ietekmēt gala iznākumu. Šajā filmā režisora skatījums un izmaiņas filmas galvenās varones Ingas personībā darbojas tandēmā, veidojot filmā attēlotās problēmas reprezentāciju un filmas naratīva virzību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti