Ieva Augstkalna: Filma “Tango” šķiet neiedomājama bez mūzikas. Cik svarīga, tavuprāt, ir mūzika kino veidošanā?
Īsfilma "Tango"
Īsfilma “Tango” ir Daces Pūces maģistra darbs kinorežijā. Tā ir filma par cilvēku attiecībām. Scenārijā režisore iekļāvusi arī savu vecāku un vecvecāku dzīvesstāstu.
Lomās - Baiba Broka, Reinis Boters, Jana Herbsta. Filmas operators Andrejs Rudzāts.
Dace Pūce: Cik mūzikai ir liela nozīme? Tad, kad es veidoju filmu, es par mūziku nedomāju. Tas atnāk beigās, montāžas procesā. Noslēguma skaņdarbu es izvēlējos nejauši. Klausoties grupas "DaGamba" mēģinājumu, es sapratu, ka tas varētu derēt filmas noslēguma epizodei, kas filmā ir pats galvenais un būtiskākais brīdis.
Mūzika diktē, kā justies skatītājam. Ja diktēšana notiek pārāk bieži, tas vairs nav labais tonis kino. Bet, ja tu pastiprini to, ko skatītājs jau jūt, un varbūt paskubini viņu arī to fiziski izrādīt, tad tas ir pozitīvi.
Tēmas izvēles un scenāriju veidošanas mokas ir kļuvušas gluži vai par klišeju kino veidotāju vidū. Kā tapa filmas “Tango” ideja?
Radīt kaut kādu oriģinālu ideju man vispār šķiet grūti, pat neiespējami, jo viss jau ir krustu šķērsu izstāstīts, turklāt tik dažādos veidos. Tāpēc tās mokas, pirms tu radi, ir patiešām mokošas. Tās vilkās pusgadu, vismaz man. Sākumā izgāju cauri vienai idejai, sapratu, ka tā nav man. Vajadzēja domāt atkal citu. Sāku mazliet vērīgāk un vairāk domāt par to, kas mani tiešām interesē, par ko es gribu runāt un par ko man būtu interesanti taisīt filmu. Atcerējos savas mammas stāstu par viņas attiecībām ar mana tēva māti. Es sapratu, ka šī ir tāda tēma, kas nenoveco, sevišķi sarežģītās attiecības starp mātēm un dēliem. Nekā autobiogrāfiska tur nav, vienkārši tā sēkla sāka dīgt tieši no manas mammas jaunības dienu piedzīvojumiem.
Filma principā ir par šodienu, un vienīgais, kas šai situācijai nācis klāt, ir nevēlēšanās novecot. Mātes arvien vēlas būt jaunas, baidās novecot.
Blakus dēliem vairs nevar saprast, vai tā ir vecāka mīļākā, vai mamma. Pēc filmas izrādīšanas man bieži nāca klāt jaunas meitenes un teica, ka viņām ir šī pati problēma. Man nākas sacīt, ka neesmu psihoterapeits, es nevaru viņām palīdzēt.
Kino tevi interesē satura vai formas meklējumi?
Es parasti domāju par saturu, forma nāk pēc tam.
Man ir svarīgs vēstījums. Ja man nav vēstījuma, satura, tad es mokos ar to. Ir arī filmas, kuras ir strukturizētas, aizraujošas, bet nav tas vēstījums.
Tu izej ārā un varbūt jūties pāris stundām izklaidēts, bet jautājums ir, ko tas man dod kā cilvēkam? Nav tā līdzpārdzīvojuma.
Kad filma ir pabeigta, saka, ka režisors no tās attālinās ātrāk nekā skatītājs pēc iziešanas no kino zāles. Tā ir?
Jā, tas tā ir! Pilnīgi noteikti!
Tev labāk patīk filmu šķetināt montāžā vai skatīties to pēc tam, kad filma ir uz lielā ekrāna? Tev ir kāds vistīkamākais posms filmu veidošanā?
Man patīk process. Man patīk strādāt uz laukuma, jo tad rodas tā sajūta... Citiem atkal laukuma darbs nepatīk, viņi dod priekšroku montāžai. Es gribētu, lai manas nākamās filmas montē citi režisori. Viņi redz tādas nianses, ko es neredzu, viņiem ir cita ritma izjūta, viņi jūt, ka vajag asāk, īsāk, atrautāk, man atkal šķiet otrādi. Kad filmu izrāda citiem, man ir uztraukums. Tāds pats, kad tu kāp uz skatuves. Bet nemitīgā filmas atkārtošana manī gan neizraisa nekādas emocijas, jo tā ir pagātne. Noiets etaps. Kino veidošanas procesā svarīgākā ir “bingo” sajūta, ka tu pats precizē nobeigumu, atrisini kādu epizodi, kaut ko izdomā vai uzzini no jauna. Tā ir tāda uzvaras sajūta, gluži kā sportā.
Tas tapšanas process ir visinteresantākais, to nevar noliegt! Tu esi tādā kā Dieva lomā, tu radi jaunu dzīvi, jaunu pasauli, jaunu stāstu. Bet tas nav vienkārši. Kino ir ļoti komplicēta un sarežģīta māksla, tāpēc tie brīnumu brīži ir vajadzīgi.
Nepārprotami mūzikai piemīt magnētiska suģestija, bet, tavuprāt, starp kino un mūziku pastāv kaut kādas līdzības?
Es varu teikt, ka vienīgā līdzība ir montāžā, jo tur ir ritms. Ja mūzikai pievieno performējošo pusi, kas ir darbība uz skatuves, piemēram, dziedāšana, dejošana, tad telpa kļūst līdzīga filmēšanas laukumam, lai gan to vairāk varētu attiecināt uz teātra skatuvi. Savukārt režisora darbs pēc būtības ir tuvs diriģenta darbam. Es pati esmu mūziķe, es jūtu, ka uz laukuma sajūtas ir līdzīgas.
Režisors diriģē aktierus, operatoru. Viss ir zem viņa zižļa, un visam jāsaplūst vienā harmonijā.
Uz laukuma tikai režisors zina, kas no tā visa sanāks, kā varoņa dzīve izvērtīsies filmas garumā. Bieži vien aktieri pat nezina. Atnāk, izlasa un spēlē. Citi atnāk nospēlēt mazākas lomas, viņi pat nezina, par ko tā filma ir.
Ir pienācis simtgades gads, filmu ir pietiekami daudz. Kā, tavuprāt, pietrūkst latviešu kino?
Es patiesībā ar lielu prieku uzlūkoju jauno filmu plakātus kinoteātros. Tas ir ļoti labi, ka mums beidzot ir atraisītas rokas kaut ko darīt. Man liekas, ka tieši tagad tas sāk atdzīvoties. Lai taisītu augstas klases filmas, tās ir nepārtraukti jātaisa. Nedrīkst tās atstāt vienkārši uz papīra. Tas ir trenažieris, ar kuru jātrenējas.
Es domāju, ka mums ir izredzes, mums vajag tikai ļaut taisīt tās filmas. Ja ir talantīgs cilvēks, lai viņš taisa, lai mācās no savām kļūdām.
Ar Daces Pūces ģimeni var iepazīties arī noskatoties 23.janvāra LTV raidījumu "Personība. 100 g kultūras".
