Mūsu korespondents bija klāt balvu pasniegšanas ceremonijā Eiropas Parlamenta mītnē Francijas pilsētā Strasbūrā un satika visu trīs filmu režisorus.
Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, Beļģijas filmā „Pārrautais aplis" bieži skan amerikāņu blūgrāsa stila mūzika, kas ir kantrīmūzikas paveids. Tomēr filmas noskaņa nebūt nav tik rožaina, kā var šķist pēc šīs dziesmas.
„Pārrautais aplis" ir skumjš stāsts par jauniem vecākiem, kuri cīnās par sava mazgadīgā bērna veselību. Filmas stāsts nav izstāstīts hronoloģiskā secībā. Tādēļ jau no pirmajiem mirkļiem kļūst skaidrs, ka šie vecāki ir jau bijušais pāris un savu cīņu viņi ir zaudējuši.
„Šī filma ir balstīta uz teātra lugas. Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, mani tā pilnīgi nogāza no kājām. Es raudāju pusotru stundu," stāsta filmas režisors Fēlikss van Hroningens.
Van Hroningenam luga lika aizdomāties par dzīvi, mīlestību un nāvi un lietām, kas ir patiesi nozīmīgas.
Latvijas Radio režisoru satiek īsu brīdi pēc ikgadējās Lux balvas pasniegšanas ceremonijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā, kur van Hroningens šo apbalvojumu saņēma no EP priekšsēdētāja Martina Šulca rokām. Pāris stundās pēc ceremonijas viņš ir paspējis sniegt jau kādu duci ar intervijām un piedalīties diskusijā par Eiropas kino.
Jāturpina cīnīties
Van Hroningenam stāsta, kā jūtas pēc tik lielas mediju uzmanības un nepieciešamības atkal un atkal stāstīt par savu filmu: „Šovakar es dodos mājās un kādu laiku vairs negribu par to domāt. Un es esmu laimīgs, jo ir bijis gana. Jā, kādā brīdī vienkārši pienāk brīdis, kad tu esi pateicis visu par savu filmu. Bet no otras puses, ir brīnišķīgi, ka filma ir atradusi savu skatītāju. Un man par to ir jābūt pateicīgam, jo ar nākamo filmu tas tā var nebūt. Es sajūtu tik daudz mīlestības un pozitīvas enerģijas no cilvēkiem visā pasaulē, kuri organizē dažādus pasākumus un ieliek daudz pūļu, lai visu kārtīgi noorganizētu un lai cilvēki varētu noskatīties filmu. Kā gan kāds par to var nebūtu pateicīgs?"
Bet no citas puses, jā, ir bijis gana. Esmu pateicis visu, ko esmu gribējis pateikt par šo filmu," uzsver režisors. „Bet tā ir daļa no darba. Man tas ir jādara. Kad sāku veidot filmas, man par to nebija ne jausmas. Bet nācās to iemācīties."
Savā īsajā uzrunā deputātiem pēc balvas saņemšanas Van Hroningens bija nedaudz provokatīvs.
Režisors sacīja, ka Lux balva ir devusi deputātiem iespēju izglītoties, noskatoties trīs filmas, kuras citādi viņi visticamāk nebūtu ieraudzījuši.
Tas zālē izraisīja zināmu reakciju. Acīmredzot, Eiropas Parlamenta deputāti ir gluži tādi paši cilvēki, kā daudzi pārējie, kuri neskatās Eiropas kino.
Režisors skaidro, kāpēc tā notiek: „Eiropas filmām ir auditorija, bet tā ir neliela. Un es nedomāju, ka tā ir tikai Eiropas problēma. Paskatieties kaut vai uz tām brīnišķīgām Amerikas filmām, ko parāda vienā kinoteātrī Ņujorkā un vienā Losandželosā. Tā ir problēma, ar kuru saskārās visas „arthausa" filmas. Daudzi cilvēki cīnās par šīm filmām un tām ir arī sava auditorija, bet tā ir pavisam maza. Ko lai ar to dara? Jāturpina cīnīties un nekad nepadoties."
Taujāts, vai tas viņam liek justies skumji, viņš atzīst, ka nekad nav bijis citādāk: „Es neredzu, ka būtu kāds noriets. To var arī apgriezt otrādi un teikt, ka pēdējos pāris gados televīzijā mēs redzam ļoti kvalitatīvu produkciju. Labāk, kā jebkad līdz šim. Tas, droši vien, ir skumji kinoteātriem, bet cilvēki tiek izglītoti arī tādā veidā. Viņi var redzēt labākus mākslas darbus. Vai tā nav laba lieta? Mēs to varam pagriezt arī šādi..
Tā kā es esmu pozitīvi noskaņots."
„Es veidoju filmas, jo man tas patīk," tā režisors atbild uz jautājumu, kāpēc izvēlējās taisīt tieši šādu filmu. „Esmu tajā ieguldījis divus savas dzīves gadus. Filma var izdoties tikai, ja tā ir par tev personiski tuvu tematu. Es varu ielikt visu šo enerģiju un spēkus tikai tāpēc, ka man šis temats ir personiski tuvs."
Satikti filmas varoņu prototipu
Otro un trešo balvu saņēma itāļu filma „Miele" un britu „Patmīlīgais milzis". Kinofilma „Patmīlīgais milzis" ir par zēnu, no nabadzīga rajona. Viņam ir sarežģīts raksturs un par sliktu uzvedību viņš izslēgts no skolas. Kopā ar savu labāko draugu šis zēns dodas piepelnīties, zogot dažādus kabeļus no dzelzceļa un augstspriegumu tīkliem, lai nodotu metāla uzpircējiem.
Filmas režisore Klio Bernarde, saka, ka savas filmas prototipu viņa ir satikusi, filmējot iepriekšējo darbu: „Galvenais varonis ir puika vārdā Alba. Viņa tēls balstās uz īsta zēna, ko esmu satikusi. Viņa vārds ir Mattī. Esmu pavadījusi daudz laika ar viņu un viņa māti un nabadzīgos Bredfordas pagalmos. Tā kā šis tēls balstās realitātē, bet tā ir tikai fabula, ko esmu pārvērtusi mākslas darbā."
Bernarde saka, ka ir gribējusi radīt filmu bērniem un pusaudžiem, kurā patiešām tiktu runāts par dzīvi. „Manuprāt, ja mēs pārāk ierobežojam to, kādas filmas skatās jauni cilvēki, mēs izdarām viņiem lāča pakalpojumu. Tādēļ man liekas, ka ir ļoti svarīgi rādīt tādas filmas, kas nav tikai saldas un skaistas, bet kurām patiešām būtu saturs un varoņi, ar kuriem jaunieši var sevi asociēt. Tādēļ ir ļoti būtiski, lai šādas filmas būtu plaši pieejamas," skaidro režisors.
Režisore: Mēs par to nerunāja pietiekami
Itāļu filma „Miele" ir par nāvi un eitanāziju. Tās galvenā varones segvārds ir Miele, kas itāļu valodā nozīmē „Medus". Viņa dzīvo dubultu dzīvi. Un apkārtējiem nezinot, palīdz nedziedināmi slimiem cilvēkiem nomirt pēc iespējas cieņpilnā veidā. Tomēr vienu dienu notiek kas negaidīts. Miele piegādā letālo zāļu devu kādam inženierim no Romas, kurš izrādās nemaz nav slims.
„No vienas puses, kādam var šķist jocīgi, ka es pavadīju tik daudz laika ar šādu sāpīgu tematu, ar kaut ko, kas šķiet tik sāpīgs. Bet mani šis temats ļoti interesē, tādēļ man likās, ka noteikti ir vēl kāds, kuram tas arī būs interesanti. Mēs par šo nerunāja pietiekami daudz. Tas ļoti personīgi skar katru no mums, visu planētu, visu Eiropu, katru valsti, mūs visus," stāsta filmas režistore ir Valērija Golino.
Šī ir pirmā filma, kur Golino startēja kā režisore. Līdz šim viņa ir bijusi plašāk pazīstama, kā aktrise. „Es mēģināju radīt filmu, kas nav ideoloģiska un nav par to, kuram ir vai nav taisnība. Bet gan par kaut ko nedaudz noslēpumaināku par to."
Visas trīs filmas jau vienreiz ir izrādītas Rīgā. Bet „Pārrauto apli" kinoteātrī „Splendid Palace" ir iespējams redzēt joprojām.
