Latvietis, kas piegādāja 10 tūkstoš koku Rundāles pilij. Tapusi filma par 18. gadsimta uzņēmēju Jāni Šteinhaueru

Neparastā 18. gadsimta uzņēmēja Jāņa Šteinhauera vārds šodien zināms retajam, lai gan viņa darbības vēriens kā latvietim tolaik vāciskajā Rīgā bija gluži neticams – Šteinhauers bija mastu šķirotāju amata vecākais, Volera muižā Bolderājā brūvēja grādīgos, Hemerliņa muižā ierīkoja vējdzirnavas un kokzāģētavu, bet Zasu muižā vairāk nekā 40 gadu pastāvēja viņa papīra manufaktūra. Turklāt ar savu uzņēmēja talantu viņš pamanījās apiet vāciešus arī kokmateriālu piegādē Rundāles pils celtniecībai.

Latvietis, kas piegādāja 10 tūkstoš koku Rundāles pilij. Tapusi filma par 18. gadsimta uzņēmēju Jāni ŠteinhaueruMāra Rozenberga

Šteinhauera vārdu no aizmirstības apņēmies izcelt arhitekts Pēteris Blūms, kurš kopā ar domubiedriem radījis viņam veltītu dokumentālo filmu. 29. decembrī to rādīs Latvijas Televīzijā.

Jāņa Šteinhauera vārdu Blūms pirmoreiz ieraudzījis vēl 70. gados, būdams arhitektūras students un strādādams praksē Kultūras ministrijas Muzeju un pieminekļu pārvaldē. “Man ļāva šiverēt pa arhīvu,” viņš atceras, kā uzgājis Latvijas laikā pārfotografētus attēlus no 18. gadsimta etnogrāfa Johana Kristofa Broces zīmējumu sējumiem. “Es lasu gotisko vācu šriftu, un uz vienas no bildēm stāv rakstīts – Mārtiņa kapos guļ tāds latvietis,” stāsta Blūms. Jāņa Strauberga “Vecajā Rīgā” izlasījis par Šteinaueru ko vairāk, topošais arhitekts nolēmis atrast viņa kapavietu, un pēc vairāku mēnešu meklējumiem tas arī izdevies – aizmirsto kapa plāksni segusi lapu kārta. Blūms sācis to kopt, ko dara vēl šodien, un turpinājis meklēt ziņas par šo neparasto vīru, kurš vairāk nekā divus gadsimtus iepriekš bija turējis spīlēs visu vareno Rīgas rāti.

“Visa mūža garumā J. Šteinhaueru pavadīja konflikti un tiesāšanās ar Rīgas rāti,” viņam veltītajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī raksta literatūrzinātnieks un apgaismības laika pētnieks Pauls Daija. “Tam bija vairāki iemesli, kas balstīti etniski un sociāli sašķeltajā Rīgas sabiedrības struktūrā, tradicionālajās privilēģijās un centienos likt ierobežojumus nevācu iedzīvotāju augšupejošai sociālajai mobilitātei. Minamas arī Rīgas rātes bažas par to, ka paplašinātas iespējas nodarboties ar tirdzniecību visiem Rīgas iedzīvotājiem vājinās vācu dominējošās pozīcijas un iedragās dižciltīgo kārtas privilēģijas. Rāte vērsās pret Šteinhauera nodarbošanos ar kokmateriālu tirdzniecību, uzskatot to par pretlikumīgu un saskatot zaudējumu nodarīšanu Rīgas tirgotājiem. Tāpat rāte neatbalstīja J. Šteinhauera kā nevācu jeb latviešu amata pārstāvja vēlmi iegūt namnieka (birģera) jeb pilsētas pilntiesīga iedzīvotāja statusu Rīgā.”

Lai gan “Šteinhauers” skan īsti vāciski, viņa baznīcas grāmatā ierakstītais vārds ir tieši “Jānis”, nevis “Johans”, kā viņš pats sevi vēlāk dēvējis starptautiskā saziņā ar partneriem citās zemēs.

Par to, ka ietekmīgais uzņēmējs sevi ir apzinājies kā latvieti, liecina viņa pasūtījums Saksijā dzimušajam vācu vēsturniekam Johanam Augustam Maskovam (Johann August Maskov) veikt izpēti par latviešu vēsturiskajām tiesībām. Tas notiek 1764. gadā. Izcilais apgaismības laika domātājs Garlībs Merķelis tobrīd vēl nav dzimis. Viņa “Latvieši” iznāks tikai gadsimtu mijā.

“Tā ir baigā netaisnības un pārestības sajūta, ka mēs par viņu neko nezinām. Tas ir dižs cilvēks,” saka arhitekts Blūms. “Es gribētu vēl tālāk papētīt, ko nozīmē vienam 40 gadus tiesās cīnīties ne tikai par savām, bet par latviešu cilvēktiesībām, būt savā pilsētā varas nīstam un pelnīt naudu, lai būtu, par ko tiesāties,” viņš piebilst.

No kreisās: Ilgonis Linde (režisors), Pēteris Blūms, Luka- Pēteris Blūms (mazdēls, filmas dalībnieks), Jorans Šteinhauers, Edgars Daugavvanags-Vanags (operators). Uzņemts pie Blūma mājām Āgenskalnā.

Paralēli uzņēmēja darbam un cīņām ar Rīgas rāti Jānis Šteinhauers un viņa tēvs Matīss apmēram pusgadsimtu vadīja Rīgas hernhūtiešu draudzi. Izpētīts, ka tieši viņš atjaunoja Lielajā Ziemeļu karā pārtraukto Zāļu vakara svinēšanu Rīgā, un Zasu muiža kļuva par Jāņu svinēšanas centru Pārdaugavā.

Kā Šteinhauers 33 gadu vecumā tika pie desmittūkstoš baļķu pasūtījuma Rundāles pils celtniecībai, joprojām var tikai brīnīties.

“Kā var pusgada laikā piegādāt tūkstošiem desmitmetrīgu stumbru, kad nav nevienas šosejas, ir tikai lauku ceļi?!” arhitekts arī šodien ir neizpratnē. Tomēr Šteinhaueram tas izdevies, un viņš labi nopelnījis. “Galvenās kāpnes, pa kurām mēs ejam augšā uz Rundāles pils otro stāvu – tie ir Šteinhauera dēļi. Lielākā daļa jumta konstrukcijas ir viņa piegādāti dēļi. Daļa melnā parketa ir viņa piegādāts. Un praktiski visi pārsegumi – tas ir viņa,” uzsver Blūms.

Un stāsts top arvien interesantāks – Šteinhauers 18. gadsimta vidū kļūst arī par pirmo latviešu investoru Amerikā, kas tobrīd vēl ir britu kolonija. Lai gan viņš pats uz Ameriku nepārceļas, viņš kopā ar citiem Eiropas hernhūtiešu uzņēmējiem iegādājas tur zemi hernhūtiešu brāļu draudzes izveidei (tagad Vinstona-Salema Ziemeļkarolīnas štatā).

Uz turieni pētīt arhīvus dokumentālajai filmai “Šteinhauers un Blūms” devās arī arhitekts Pēteris Blūms, kurš filmas tapšanas gaitā pabijis arī Vācijā, Polijā un Zviedrijā. Kā savu ceļabiedru filmā viņš izvēlējies Šteinhauera uzvārda brāli – Latvijā dzīvojošo vācieti Joranu Šteinhaueru, ko daudzi pazīst kā dziesmas “Paldies latiņam” autoru un Eirovīzijas dalībnieku. Filmas gaitā viņi risina arī kādu intrigu – vai varētu būt, ka abi Šteinhaueri ir radi?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt