Piejūras klimats

Ieskats Tallinas kinofestivālā "Melnās naktis" un lektorijā "Tas, ko tu nedrīksti nezināt"

Piejūras klimats

Tas, ko tu nedrīksti nezināt jeb Eiropas brīnišķīgie klasiķi

Tallinas kinofestivāla "Melnās naktis" Skatītāju un Ekumeniskās žūrijas balva - "Vilkacim"

Kinofestivāla «Melnās naktis» laureāts Adrians Paneks: Vilkača tēls ir laba metafora šābrīža sabiedrībai

Ar skaļu kopkaucienu, ko pavadīja festivāla brīvprātīgie palīgi vilku maskās, noslēdzies 22. Tallinas starptautiskais kino festivāls "Melnās naktis". Skatītāju un Ekumeniskās žūrijas balvu tajā saņēmusi poļu režisora Adriāna Paneka filma "Vilkacis", kas, žūrijasprāt, ir satricinošs žanra paraugs, kur vēstījums un medijs ir vienlīdz svarīgi – filma, kas nekādi necenšas manipulēt ar skatītāju, neskatoties uz sāpīgo un politiski jūtīgo tēmu.

Festivāls, kura ietvaros ik gadu tiek izrādītas aptuveni 250 pilnmetrāžas un 300 īsfilmas, visplašāk Baltijas reģionā pārstāv Tuvo un Tālo Austrumu, kā arī Latīņamerikas valstu kino. Filmas no mums visai attālajām kino teritorijām saņēmušas arī lielāko starptautiskā konkursa žūrijas atzinību: labākā filma “Klejojošā meitene” (Wandering Girl) ir Kolumbijas un Francijas kopprodukcija, savukārt labākais režisors Jangs Vū-Jins (Jang Woo-Jin) un labākā aktrise Seo Jonga-Hva (Seo Young-Hwa) pārstāv Dienvidkoreju ar filmu "Ziemas nakts".

Skatītāju un Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma poļu režisora Adriāna Paneka filma "Vilkacis", kas, žūrijasprāt, ir satricinošs žanra paraugs, kur vēstījums un medijs ir vienlīdz svarīgi.

"Vilkacis" attēlo cilvēku dabu ekstrēmās situācijās, kur latīņu teiciens "cilvēks cilvēkam vilks" vairs nav spēkā un kur to aizstāj lēnprātība, mīlestība un piedošana ienaidniekam.

Adriana Paneka filma, kas pirmajā acu uzmetienā atgādina klasisku trilleri ar šausmu elementiem, vēlāk kļūst tikpat divdabīga kā vilkacis.

Filmas darbība norisinās 1945. gadā, kad no koncentrācijas nometnes atbrīvota bērnu grupa tiek nomitināta pamestā muižā, kuru ielenc nometnes asinskārie sargsuņi. Iesprostoti ēkā bez pārtikas un ūdens, bērni redz suņus kā SS oficieru varbūtējo transformāciju jaunā veidolā, bet tikpat neparedzama ir arī viņu pašu – nometnes necilvēcīgajos apstākļos izdzīvojušo un uzaugušo psihe.

Uz jautājumu, kādēļ izvēlējies strādāt tieši ar šo kino bieži redzēto un sarežģīto tematiku – Otro pasaules karu un holokaustu, Adrians Paneks atbild, iestājoties par šausmu kino žanra stiprināšanu...

"Pirmām kārtām, es domāju par žanru. Mani izbrīna tas, kādēļ atsevišķi kino žanri, piemēram, šausmu kino, nav nostiprinājušies, vai arī nav gana attīstīti Eiropā. Iespējams, tāpēc, ka briesmoņi – vilkači un citi – šajās filmās nav gana ticami.

Vienīgā situācija, kurā mēs cilvēkveidīgiem briesmoņiem varam noticēt, jau pati par sevi ir šausmu situācija: karš, holokausts…

Šī filma nav par holokaustu vai postholokaustu. Nē, protams, ir, bet... Man vissaistošākais šķita tas, ka Eiropas kultūrā mēs vienmēr esam sev piedēvējuši dievišķu izcelsmi. Bet tagad, mūsdienās, uztveram sevi kā daļu no dzīvnieku pasaules. To, manuprāt pastiprinājusi Otrā pasaules kara pieredze, kurā mēs zaudējām ilūzijas par sevi, par to, kas īsti esam. Tā ir ļoti laikmetīga tēma. Vilkača tēls, pa pusei cilvēks, pa pusei dzīvnieks, ir laba metafora šābrīža sabiedrībai."

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti