Piejūras klimats

Kopā ir vieglāk. Lienes Lindes un Armanda Zača dokumentālās filmas “Klātbūtne” pirmizrāde

Piejūras klimats

“Klasikas kino vakari” "Kino Bize". Studijā Paula Bērziņa un Ieva Augstkalna

Agnese Zeltiņa, Andrejs Strokins un fotografēšana filmēšanas laukumā

Kino fotogrāfs – starp mirkli un laika plūdumu. Stāsta Agnese Zeltiņa un Andrejs Strokins

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Viena no neredzamajām kino profesijām, kas piedalās kino tapšanas procesos, radot mūsu atmiņā iegulstošus filmas tēlus, ir filmu fotogrāfs. Kino uzņemšanas laukumā tvertie mirkļi ir gan vērtīgs kino vēstures materiāls, gan arī bieži paši pirmie iespaidi par vēl topošajām filmām.

Fotogrāfi Agnese Zeltiņa un Andrejs Strokins bijuši klāt Jevgeņija Paškēviča, Vara Braslas, Lailas Pakalniņas, Askolda Saulīša, Viestura Kairiša, Kristīnes Želves, Dāvja Sīmaņa un citu latviešu režisoru filmu tapšanā.

Sonora Broka: Abi esat Latvijā pazīstami fotogrāfi ar darbiem arī ārpus kino. Kad un kāda bija jūsu pirmā pieredze kā filmu fotogrāfiem?

Agnese Zeltiņa: Es strādāju Nacionālajā kino centrā, un kolēģi aicināja, vai negribu atnākt pafotografēt. Pirmā pieredze bija Askolda Saulīša dokumentālā filma “Svētku anatomija”, kā arī Lailas Pakalniņas “Ūdens”, kura man bija diezgan liels izaicinājums, jo, nokļūstot uzņemšanas laukumā, īsti nesapratu, ko vispār tur var darīt, jo todien tika filmēts baseins.

Andrejs Strokins: Man tas ceļš bija līdzīgs. Biju freelance, kad darbi ikdienā ir ļoti dažādi. Tad kādu dienu man piedāvāja, vai gribētu pabildēt tieši filmu, un es piekritu Protams, bija tieši tāda pati situācija, kad nokļuvu filmēšanas laukumā un vispār nesapratu, kā tur strādāt, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Tā ka bija jāmācās no savām kļūdām.

Lai gan abas šīs abas mākslas – kino un fotogrāfija – ir saistītas ar attēlu, tomēr nav gluži radniecīgas. Kur savā darbā saredzat kino un fotogrāfijas robežu?

Agnese Zeltiņa: Esmu ik pa laikam par to domājusi. Tā kā man ir kino izglītība, mēs esam kopā studējuši kino teoriju, es teiktu, ka man kino vienmēr ir bijis vislielākais iedvesmas avots no mākslām. Tas visvairāk mani vizuāli ir kaut kam rosinājis, bet vai tam ir saistība ar uzņemšanas laukumu? Īsti nē, jo tas tiešām ir darbs.

Mēs uzreiz varam nosvītrot kaut kādu romantikas devu, kas cilvēkiem, iespējams, saistās ar norisēm uzņemšanas laukumā.

Lai vispār filmu uzņemtu, ir iesaistīti ļoti, ļoti daudz cilvēku, ļoti daudz dažādu departamentu, un tas ir ļoti tehnisks darbs. Protams, ir brīži, kad mēs sajūtam, ka te kaut kas būs ļoti īpašs, tomēr filma top arī montāžas laikā. Ir ļoti interesanti piedalīties tik lielā procesā un saprast, ko no tā visa vajag iemūžināt.

Filmas "Mērijas ceļojums" uzņemšana
Filmas "Mērijas ceļojums" uzņemšana

Andrejs Strokins: Fotogrāfija ir sastindzis mirklis, un kino ir laika plūdums.

Fotogrāfa uzdevums ir konvertēt to laika plūdumu vienā mirklī, kas pēc tam atspoguļo filmas sajūtu, filmas garu.

Vai esat paši sev skaidri definējuši, kas ir filmas fotogrāfs, kāds ir jūsu uzdevums laukumā un ko šie attēli spēj sniegt filmai?

Andrejs Strokins: Ārzemēs, kur kino industrija ir lielāka, tur jau viss ir gadu desmitiem sakārtots un fotogrāfam ir konkrēts uzdevums. Šobrīd Latvijā šis uzdevums ir diezgan nekonkrēts – bumbiņa ir manā pusē un es pats nosaku, kas ir tas, ko vajag. Uzņemšanas procesā nav konkrētu vadlīniju, ko vajadzētu. Cenšos iet vienu soli tālāk un domāt par to, kā es to gribu redzēt, kāds ir mans skatījums.

Agnese Zeltiņa: Esmu strādājusi Kino muzejā un piedalījusies vairāku grāmatu veidošanā, tādēļ uz to skatos kā uz vēsturisku materiālu. Tas ir ļoti interesanti un būtiski, kā ir mainījušās tehnoloģijas, kā notiek uzņemšanas process, īpaši sarežģītākas filmēšanas. Arī cilvēki, kas ir bijuši iesaistīti.

Tas ir milzīgs un vēsturiski nozīmīgs materiāls, kuru mēs iemūžinām tajā brīdī, uz vietas esot, un tā ir milzīga vērtība vēlāk.

Piemēram, grāmatas vai izstādes veidojot, bieži nākas saskarties ar šādu materiālu trūkumu. 80., 90. gados juka un bruka kino sistēma, un no tā laika gandrīz vispār nav saglabājušās fotogrāfijas. Šis laiks ir kā izdzēsts, un par to ir ārkārtīgi žēl. Tad jāmeklē dažādi avoti, jāuzrunā privāti cilvēki, lai vispār dabūtu kādu bildi no tā laika. Tāpēc jo vairāk novērtēju to, ka paralēli tam, ka veidoju reklāmas materiālu filmas iznākšanai, tas tomēr būs nozīmīgi arī ilgākā laika posmā.

Vai esat iedvesmojušies no slavenu filmu fotogrāfijām vai arī fotogrāfiem, kas ir specializējušies kino procesa fiksēšanā?

Andrejs Strokins: Es ne. Protams, ka esmu daudz ko pētījis, skatījies, kā strādā fotogrāfi Holivudā vai Eiropas kino, bet mana ienākšana kino industrijā bija tajā laika posmā, kad es jau mazāk iespaidojos no citiem autoriem un vairāk centos saprast, kā un ko es bildēju, izkopt savu valodu.

Filmas "Gads pirms kara" uzņemšana
Filmas "Gads pirms kara" uzņemšana

Agnese Zeltiņa: Man vienmēr ir interesanti, kā paši režisori bildējuši filmas uzņemšanas laukumā, kāds ir viņu skatījums. Arī mums Laila Pakalniņa veido “Facebook” tādus īsus stāstus. Protams, arī operatora darbs, bet operatoram tieši filmēšanas laikā ir vismazāk laika domāt par fotogrāfiju.

Vairāk fokusējaties uz kino aizkadra dzīvi vai uz attēliem publicitātei, kas būtu estētiski un kompozicionāli radniecīgi kadriem no filmas?

Agnese Zeltiņa: Man, piemēram, ir bijuši ārzemju projekti, kur viņi vēlas tikai vienu vai otru. Parasti mēs Latvijā esam diezgan universāli un darām visu. Ja redzi kaut kādus brīžus aizkadrā, kurus ir vērts speciāli nobildēt, protams, to darām. Dažreiz es veidoju stāstus filmā kā aizkadra stāstus.

Vai esat piedalījušies arī starptautiskos projektos, tad atšķiras tā prakse?

Agnese Zeltiņa: Manā pieredzē ļoti atšķiras, tad ir ļoti precīzi uzdevumi, kas atvieglo darbu.

Andrejs Strokins: Ir diezgan precīzi uzdevumi, kas uzreiz ievieš bailes, jo no tevis sagaida konkrētas lietas, un filmēšanas laukums tomēr ir diezgan neparedzams. Nekad nezini, kad tu varēsi kaut ko nobildēt. Atšķiras arī ar to, ka ir vēl lielāka nozīme fotogrāfam. Tas arī, protams, ir naudas jautājums, bet ir bijuši projekti, kuros esmu piedalījies uz visām filmēšanas dienām. Ja parasti ir tā, ka es 10, maksimums 20 dienas esmu filmēšanas laukumā, tad uz starptautiskiem projektiem ir bijis tā, ka visu laiku esmu uz vietas un visu laiku tveru mirkļus.

Kāds ir kino fotogrāfa režīms? Ko tas nozīmē – celties līdz ar filmēšanas komandu, būt uz laukuma visu dienu? Vai arī tās ir kaut kādas epizodes, kad jūs tur esat klāt?

Andrejs Strokins: Dažādi, tas atkarīgs no uzdevuma. Man ir bijis tā, ka vienkārši tā maiņa ir jānostrādā, un es zinu, ka, teiksim, pirmajā dienas pusē bija kaut kas interesants, otrajā nebūs, bet man jābūt uz vietas. Vai nu es nevaru tikt mājās, jo mēs vienkārši esam kaut kur tālu no pilsētas, vai režisors grib, lai esmu uz vietas, ļoti dažādi.

Filmas "Spogulī" uzņemšana
Filmas "Spogulī" uzņemšana

Agnese Zeltiņa: Manā pieredzē arī visbiežāk mēs esam kopā ar grupu, dažreiz ceļamies naktī un esam kopā līdz pēdējam filmēšanas brīdim. Filmēšanai raksturīgs tas, ka katrs departaments darbojas savā laikā un pārējā laikā vai nu gaida uz citiem, vai skatās apkārt. Galvenais ir koncentrēties uz to brīdi, kad tu vari strādāt, – vai ar aktieriem, vai esi aiz muguras operatoram. Bieži vien tas ir ļoti īpašs punkts vai rakurss, kurā vispār var tikt klāt, vai no kura kadrs vispār strādā, jo no citiem punktiem tas var būt aizbloķēts ar gaismas statīviem un atstarotājiem.

Tas, kas ir svarīgi, ja esam klāt visu dienu, mēs esam arī filmas grupas sastāvdaļa, kas rada uzticību visiem citiem, un tad ir vieglāk strādāt.

Andrejs Strokins: Visu laiku jākoncentrējas, jābūt gatavībā uz to brīdi, kad varēs strādāt. Diezgan daudz nīkšanas ir bijis, un dažreiz arī tas brīdis nepienāk. Lielākoties apstākļi ir ļoti ekstrēmi: nakts maiņas, ļoti auksti ziemā vai vasaras superkarstās dienas, kad saulē visu dienu jāpavada. Bieži vien nogursti no tā, ka gaidi, koncentrējies uz to, kas varētu notikt, bet iespējams, ka arī nenotiks.

Agnese Zeltiņa: Piemēram, tu sagaidi brīdi un gaismu, bet departamentam beidzas maiņa, viņi slēdz ārā gaismas. Ja ir liela filmēšana un nav cilvēka, kurš tev palīdz, tad tu vienkārši to brīdi nesagaidi, tas ir pagājis vai aktieri jau ir aizgājuši, jo viņi ir pārguruši. Filmēšana reizēm ir ekstrēma. Piemēram, “Pilsētā pie upes” viena filmēšana bija ziemā, kad -25 grādi, otra bija vasarā, kad +25, un skaidrs, ka kaut kādos brīžos tehnika var pievilt. Ir jābūt arī atbilstošām drēbēm, lai nenosaltu, un jāparedz arī tas, kur mitrumā nolikt kameru. Vienā no filmēšanām pirmajā Lailas Pakalniņas filmā bija darbība ar govīm uz ceļa, skrējējiem un helikopteru, kurš uz grants ceļa neparedzēti sacēla milzīgu smilšu virpuli, kas man objektīvā izsista mazu caurumiņu. Visa tā diena pagalam, jo tehnika ir sabojāta. Bet tādas lietas notiek, un tās ne vienmēr var paredzēt.

Filmas "Ziemassvētki džungļos" uzņemšana
Filmas "Ziemassvētki džungļos" uzņemšana

Andrejs Strokins: Man savukārt Indonēzijā bija tāds ekstrēms gadījums. Iespējams, drīz iznāks piedzīvojumu filma bērniem “Ziemassvētki džungļos”, kuru latvieši filmēja Indonēzijas džungļos, un tur bija aina, kurā mēs centāmies imitēt sniegu ar tādām kā pūkām. Tās tika pūstas uz augšu ar lieliem pūtējiem kā sniegs, un, protams, tas viss iekļuva tehnikā un nāsīs. Skaisti izskatās kadrā, bet tā bija situācija, kurai nebiju gatavs.

Agnese Zeltiņa: Man vienmēr visgrūtākās ir emocionālās situācijas, kurās aktieri raud vai kurās ir iesaistīti bērni. Filmā “Melānijas hronika” vairāki kadri tika filmēti vagonā, bija karsta diena un tas bija emocionāli ļoti sakāpināti, kad vagonā visi raudāja.

Tad saproti, ka ir ļoti grūti šobrīd būt profesionālam un strādāt, turpināt fotografēt, arī raudot, bet toreiz es spēju to kadru izveidot.

Ir grūti arī lūgt aktierim pēc garās filmēšanas dienas atkārtot kādu darbību, ja neesi to varējis izdarīt uzņemšanas laikā, arī tad ir emocionāli grūti.

Jūs esat vairākkārt strādājuši ar vieniem un tiem pašiem režisoriem, operatoriem, un droši vien viņu darba stilu no iepriekšējām filmām apmēram jau nojaušat. Vai mēdzat arī pielāgoties tam?

Agnese Zeltiņa: Jā, bet nevaru piekrist, ka to var paredzēt. Piemēram, Andrejs Rudzāts un Gints Bērziņš strādā ļoti atšķirīgi, un tas jau ir interesanti visiem. Ja vien uzņemšanas veids nav pilnīgi ekstrēms, tad mums vienkārši ir jāpielāgojas vismaz kadra estētikai.

Ir būtiski, lai mūsu fotogrāfijas neradītu pilnīgi citu priekšstatu par filmu, jo tad mērķis ir cits.

Tas nav veids, kā man pašapliecināties.

Andrejs Strokins: Lielākās problēmas parasti ir ar pēcapstrādi, jo man savā ziņā jāuzmin tas krāsu kods, kādā strādās operators un kādā tā filma būs. Teiksim, ir sajūta, kādai filmai jābūt, bet pēc tam pie montāžas galda krāsas tiek piekoriģētas, arī no melnbalta uz krāsainu.

Agnese Zeltiņa: Daudz kas rodas uzņemšanas laikā, bet būtu svarīgi precīzāki norādījumi. Tas, no vienas puses, it kā ierobežo, bet, no otras puses, caur ierobežojumu paplašina tavu darbības lauku, un tad var saredzēt paralēlas līnijas.

Andrejs Strokins: Atgriežoties pie džungļiem Indonēzijā, tur jau no paša sākuma meklējām kodu, kādā varētu bildes promotēt. Tur bija forša sadarbība tieši ar operatoru Aigaru Sērmukšu, visi kopā bijām veselu mēnesi džungļos, un man vienkārši bija laiks parunāties ar operatoru un ar producentiem, kā viņi gribētu to redzēt. Tad speciāli pielāgoju filtru šai filmai, un tas arī ļoti labi atbilst galarezultātam.

Filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšana
Filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšana

Agnese Zeltiņa: Vienmēr izlasu, par ko ir filma, es tajā iedziļinos, un man liekas svarīgi, lai visa filmēšanas komanda ir par to pašu lietu. Skaidrs, ka tas tā vienmēr nav, bet man ir svarīgi vismaz pašai zināt stāstu un vizuālo kodu.

Agnese, kura ir jaunākā filma, pie kuras esi strādājusi? Vai Lailas Pakalniņas “Spogulī”, kas novembrī piedzīvo pirmizrādi Tallinas kino festivālā?

Agnese Zeltiņa: Jā, tā ir pēdējā filma, pie kuras esmu strādājusi. Tā bija ārkārtīgi interesanta pieredze tieši no filmas uzņemšanas stila, kas tika veidota kā selfijs, bet filmējot ar kameru. Tas, protams, arī man kā fotogrāfam bija izaicinājums, kāds būs veids, kādā man strādāt un ko fotografēt šādas filmas uzņemšanā.

Andrej, tu vēl nesen fotografēji uz ekrāniem vēl neiznākušo Dāvja Sīmaņa filmu “Gads pirms kara”. Kāds bija šis process?

Andrejs Strokins: Procesi jau savā ziņā ir līdzīgi, arī komandā strādā vairāk vai mazāk tie paši cilvēki. Ir bijušas ļoti ekstrēmas situācijas, ir bijuši prieka mirkļi. Dāvja pārziņā ir viegli strādāt, viņš kā režisors ciena arī fotogrāfa darbu.

Kā jūs paši skatāties kino, vai tajā automātiski meklējat labus kadrus? Kuri ir jūsu iecienītākie kinorežisori?

Agnese Zeltiņa: Tas, kādēļ vispār esmu pievērsusies kino jomai, protams, bija režisori, kuri ietekmējuši daudzus. Andrejs Tarkovskis, Vims Venderss un Mikelandželo Antonioni. Bet, atbildot uz jautājumu, vai spēju skatīties filmas un neanalizēt tās, kurās esmu strādājusi, – īsti ne, pat pēc laika. Citās filmās – ja filma ir laba, tad es to skatos kā filmu. Ja kaut kas pieklibo vai ir par daudz, tad kaut kā automātiski to jūti un analizē, kāpēc mūzika ir tik dinamiska, kāpēc tik pašmērķīgi veidots attēls vai kaut kas cits, bet savas filmas es nevaru skatīties.

Andrejs Strokins: Tas atstāj nospiedumu kino pieredzē. Protams, ka es tagad filmas skatos savādāk un uzreiz redzu, kā gaismas uzliktas, kāds kadrējums. Uzreiz iztēlojos filmēšanas laukumu, kas ir aiz kadra. Tas savā ziņā nedaudz traucē uztvert filmas, bet pie labām filmām to aizmirst.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti